“Memoriālajā stūrītī burciņā iesprostots Artusa brīkšķītis, līdzās aizkosta Alda sviestmaizīte!” Egila Līcīša feļetons 6
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Memoriālajā stūrītī centrālo vietu ieņem cieši aizvākota burciņa, kurā iesprostots Artusa brīkšķītis. Līdzās guļ apkaltusi, aizkosta sviestmaizīte, kura glabā partijas virzītā premjera kandidāta Alda zobu rindas sīciņo rakstu no perioda, kad tagadējais tautas pretošanās kustības vadītājs Gobzems vēl bija nabadzīgs advokāts un visumā normāls cilvēks bez garīgās veselības traucējumiem.
Uz zema galdiņa bez pastāvīgā skatītāja sēro žurnālu “Princese” iesējums, kuru mīlēja pārlapot frakcijas vadītājs Atis un kur attēlotais sievietes ķermenis ir mūžīgi jauns. Tepat ir krēsliņš, uz kura piemeties aktieris Puga sēja slotas un vija pātagas, lai cīnītos ar valstī notiekošām nekārtībām, noplukušajā dīvānā neizdzēšami iegulusi frakcijas biedres Benhenbēkenas dibeniedobe, bet uz plaukta strīpiņā izkārtota kolēgas Ērika Pucena kautiņā ar oponentiem izsisto ilkņu kaudzīte.
Stiklotā bufetē aizkorķētas stāv nedadzertas viskija, vodkas un citu sīvo, grādīgo dzeramo pudeles, kuras deputāti izmantoja sabeigto nervu mērcēšanai, dūšas uztaisīšanai un lai atslābinātos. Ak vai, palikušas vien atmiņas no “KPV LV” saimes istabu kādreizējiem iemītniekiem.
Tagad šajās telpās iekārtots piemiņas muzejs, kas apliecina bijušo ziedu laika varenību un godību. Pēdējos gados visi notikumi, ko esam dzirdējuši par šo partiju, pārsvarā ir traģisku skumju pilni un saistās ar sabrukumu, postu, iznīcību un krahu. No veselīgās zakatistovu organizācijas pāri palikuši kūpoši pelni un pārogļojušies izdedži, pēdējie trīs dzīvie frakcijas locekļi ar dažiem desmitiem atbalstītāju.
Grūti izanalizēt, kādēļ sabirzis un fragmentējies iepriekš monolītais organisms. Kāpēc partija kļuvusi pusparalizēta, nespējīga vairs darboties agrākajā intensitātē, kad tik sekmīgi padevās vēlētāju smadzeņu kompostrēšana?
Vai “KPV LV” vēlākajā darbības laikā nesekmējās ar identitātes konstruēšanu vai politiskā spēka veidošanā izejmateriāls jau sākotnēji sastāvēja no defektīvām un sociālās korekcijas iestādēs pabijušām personām?
Vai atlikušajiem partijniekiem jāpiepelnās ar grāvju rakšanu vai kā mežstrādniekiem? Nekā tamlīdzīga! Viņi pārsaukuši savu politisko spēciņu “Par cilvēcīgu Latviju” un divreiz gadā saņem tik daudz finansējuma no nodokļu maksātāju līdzekļiem (ik gadu 640 000 eiro), ka ziemu to ved ragavās un vasarā brauc uz banku ar ratiem. Kur liek skanošo, atbildīgās amatpersonas nav atklājuši “Latvijas Avīzes” korespondentei. Tautai nav jāzina ne tēriņu apmērs, ne partijā maksāto algu izmērs.
Vai te nav spilgts piemērs nepamatotai līdzekļu izšķērdēšanai budžeta deficīta apstākļos? Bēdīgie notikumi ar “KPV LV” sastapušies ar Valsts prezidenta emocionālu atbildes reakciju. Egils Levits mēģināšot iztaisnot kūkumā sametušos likumu par politisko partiju finansējumu no budžeta līdzekļiem, bet ideju vēl kristalizēs, piemeklējot valsts naudas skapim piemērotāko zelta atslēdziņu.
Iespējams, galēja sabrukuma stāvoklī nonākušām partijām būšot jāatstāj bāzes finansējums, atņemot par nodotajām vēlētāju balsīm pieskaitīto naudu, jo tās vairs nespējot pildīt uzdevumus un ietekmēt valsts politiku. Tas nozīmē, ka, frakcijā biedru skaitam krītot par divām trešdaļām, atlikušajiem nāksies pusdienot diētiskāk.
Lasītāji var jautāt, kāda joda pēc tad jāmaksā nauda prokremliskai “Saskaņai”, kura nekad nav ietekmējusi, neietekmēs valsts virzību un parazitē uz nodokļmaksātāju rēķina? Un kāpēc vispār jātērē gigantiskas summas, apmierinot partiju neizmērojamo ēstgribu, ja tās vairāk atgādina kriminālus grupējumus, nevis demokrātijas šūniņas?
Kur agrāk valsts galva bij sašāvis amorbultas Saeimas deputātu sirdīs, kļūstot par politiķu iemīļotāko prezidentu vēsturē, jo uzņēmās vairoga lomu valsts kases aplaupīšanā, tagad Levita iniciatīva samazināt vienai vārnai piebarošanu uzdūrusies asai pārējā ēdelīgā bara neizpratnei un knābšanai pretī. Ķērkšana nav velti.
Neviena partija nav mūžīga. Katrai var gadīties klupieni, pēc kuriem neatgūstas. Bet kā bez naudiņas mazinās atkarību no oligarhiem! Cik līdzekļu nav vajadzīgs, lai pirktu guašas krāsas priekšvēlēšanu plakātu zīmēšanai, cik nav jāvāra klīsteris aģitācijas materiālu izlīmēšanai!
Cik partijām nav izdošanu, veicot sabiedrībai noderīgus pakalpojumus un iesaistoties nacionālos pasākumos! Naudiņa ripo, rīkojot zinātniskās konferences “Kā glābt Latviju no sarkanā pūķa”, algojot ekspertus, kas pēta, kā palīdzēt bēgļiem un kā pabalstīt sieviešu centienus pēc taisnīga, vienlīdzīga atalgojuma. Tāpēc esošo kārtību revidēt nedrīkst.
