Esmu zviedrs un latvietis. Zviedrijā bērniem skolā ir tiesības apgūt dzimto valodu 36
Zviedrijā skolēnam vienreiz nedēļā vienu stundu ir tiesības apgūt dzimto valodu, ja vismaz vienam no vecākiem tā ir dzimtā valoda un tā ir “ikdienas” valoda mājās. Tāpēc arī latviešu ģimeņu atvases mācās skolā vecāku valodu.
Jau vairākus gadus strādāju par latviešu valodas skolotāju Zviedrijā. Manis aptaujāto ģimeņu viedokļi par nepieciešamību apgūt latviešu valodu ir atšķirīgi. “Mans bērns man atbild zviedriski, kad es ar viņu runāju latviešu valodā, un tas lauž manu sirdi,” saka viena mamma. Cita uzskata, ka latviešu valoda atvasei nākotnē nebūs vajadzīga, jo “vecmammu Latvijā nav, ar citiem latviešu radiem sakarus neuzturam”. Vēl kāda teica: “Kāpēc gan liegt bērnam vēl vienu augstskolu – valodu, kura nāk par velti.” Te pieminēšanas vērts man šķiet ir eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas Stokholmas latviešu skolas 60. gadadienas svinību uzrunā teiktais par sastaptajiem latviešu izcelsmes politiķiem, kuri nožēlo, ka nav iemācījušies latviešu valodu.
“Mājas” valoda – kopš 1968. gada
Zviedrijā 1968. gadā tika ieviests “mājas valodas” jēdziens kā pretstats oficiālajai/zviedru valodai, kurā tiek runāts apkārtējā sabiedrībā un skolā. Jēdziens “mājas valoda” pastāvēja līdz pat 1996. gadam, kad tika nomainīts pret apzīmējumu “dzimtā valoda”. Saskaņā ar likumu skolēnam vienreiz nedēļā vienu stundu (dažās komūnās pusstundu) ir tiesības apgūt dzimto valodu. Ja skolēns dzīvo Zviedrijā mazāk kā četrus gadus, tad viņam tiek piešķirta palīdzība vienreiz nedēļā vienu stundu mācībās dzimtajā valodā citu priekšmetu apguvei.
Es dzīvoju un strādāju pašvaldībā, kura ir tā saucamā Stokholmas priekšpilsēta ar daudznacionālu sastāvu un kur, gaidot vilcienu, var dzirdēt cilvēkus runājam arābu, poļu, spāņu, serbu, arī latviešu valodā. Saskaņā ar oficiālo statistiku, kopš 1992. gada uz Zviedriju ir pārcēlušies 8970 Latvijas valsts piederīgie. “Facebook” sadaļā “Latvieši Zviedrijā” reģistrējušies 4693 lietotāji, Zviedrijas latviešu apvienības (ZLA) Stokholmas nodaļā sevi pieteikuši vairāk nekā 500 biedru. Kad šajā vietnē biju ielikusi informāciju par pieteikšanos dzimtās valodas apmācībai, viens no latviešu valodas apguves lietderības skeptiķiem nokomentēja: ko ņemas ar latviešu valodu, labāk lai bērns mācās zviedru valodu.
Huddinges pašvaldības dzimtās valodas nodaļas direktora vietnieks Tomass Lindgrens gan apgalvo, ka zinātniskie pētījumi apliecina, ka stipra dzimtās valodas prasme ir labs pamats zviedru valodas apguvei.
“Lai nepietrūktu mīļvārdiņu”
Daudziem vecākiem svarīga motivācija valodas saglabāšanai ir emocionālais jeb identitātes aspekts. Kā vecāki var palīdzēt šo identitāti izveidot? Divpadsmitgadīgās Annas un piecpadsmitgadīgā Ērika mamma Inta, kura katru vasaru kopā ar bērniem brauc uz Latviju, stāsta: “Pagājušajā vasarā Latvijā mēs ar bērniem gājām gar jūru Vecāķos. Bija saulaina, silta diena. Kad jautāju bērniem, kā viņiem patīk Latvijā, un dēls atbildēja: “Kad man būs bērni, es viņus arī vedīšu uz Latviju,” – sapratu, ka sajūtu līmenī ir kaut kas tāds, kas viņus piesaista Latvijai un līdz ar to arī latviešu valodai.”
Rasas un Kristapa mamma Aira savukārt domā: “Manuprāt, ir svarīgi iekodēt tās pozitīvās sajūtas, emocijas, veidojot asociācijas, kas bērnus vieno ar Latviju un latviešu valodu.” Astoņgadīgā Rasa man stāsta, ka latviešu valodā viņa varot sazināties ar vecākiem mājās, nedēļas nogalēs latviešu skolā, kā arī Latvijā “un ar tevi, Gunta” .
“Kādam motivācija ir radinieks Dainis. Latvijā bērnam patīk lauki, braukt ar traktoru un Dainis vada traktoru, un ar Daini jārunā latviski. Citam tas ir hokejs, viņš mīl Latviju caur hokeju, ir azartisks Latvijas hokeja fans. Citiem valoda saistās ar mīlestību pret mammu, jo tā ir mammas valoda, mamma to zina un mamma tajā runā,” šādi jaunāko skolēnu motivāciju apgūt latviešu valodu skaidro latviešu valodas skolotāja Stokholmas komūnā Ilze Jundze-Lundegrana.
Divu dēlu mamma Solvita par savu identitāti un emocionālo saikni ar latviešu valodu saka: “Latviešu ir mana dzimtā valoda, tajā varu pateikt visu, varu izdziedāt un varu izraudāt. Es nevarēju iedomāties runāt ar saviem bērniem citā valodā, kurā nevaru izteikties pilnīgi pareizi vai būt pārprasta. Vēlos, lai mani bērni var runāt latviski Latvijā un sazināties ar omammu un citiem radiem.” Solvitas abi dēli ļoti labi runā trijās valodās: latviešu, zviedru un lingala (tā ir tēva valoda).
Daži bērni par sevi toties saka: “Es esmu zviedrs un latvietis.” Reinis reiz dzimtās valodas nodarbībās uzzīmējis lidmašīnu – uz viena spārna – Latvijas un uz otra – Zviedrijas karodziņš. Bet desmitgadīgais Kristaps darbmācības stundā uztaisījis divpusēju karodziņu – no vienas puses Latvijas, no otras – Zviedrijas.
Katrīnai, kura ir trešās paaudzes latviete Zviedrijā un brīvi sazinās latviešu valodā, tā ir vecmāmiņas valoda, arī Katrīnas bērni Elīna (19), Ludvigs (16), Alise (14) un Alvins (9), kuri nu jau ir ceturtā paaudze, runā latviešu valodā. Katrīnas asociācijas ar Latviju ir tās, ko izveidoja vecmāmiņa, un viņai latviešu valodas prasme ir svarīga, jo, kā saka Katrīna: “Ja es un mani bērni nerunātu latviešu valodā, tad tas nozīmē, ka uzvarēja tie, kas okupēja Latviju.”
Arta un Emīlijas mamma Elza toties domā: “Nerunājot ar bērnu savā dzimtajā valodā, tu viņu emocionāli apzodz. Jo zviedru valodā man pietrūkst kaut vai to pašu mīļvārdiņu, ar ko paužu savas emocijas.”
Bet divu bērnu mammas Baibas viens no argumentiem uz bērnu jautājumu, kāpēc viņiem jāmācās latviešu valoda, ir: “Lai jūs, kad es būšu veca, varētu man lasīt grāmatas latviešu valodā.” (Lai saprastu šo argumentu, jāizlasa Noras Ikstenas stāsts “Starp debesīm un zemi”. Stāsts ir par bēgli, kas nonākusi Amerikas Savienotajās Valstīs.)
Karīna Rimkuse (14 gadi) uzskata: “Man galvenais ir darbināt smadzenes latviski, vēlos saglabāt latviešu valodu.” Jāpiebilst, ka pēc pārcelšanās uz Zviedriju Karīna trīs gadu ilgumā apguva Latvijas skolas programmu tālmācībā, un viņa var sazināties un turpina apgūt sešas valodas – latviešu krievu, angļu, zviedru, spāņu un – pašmācības ceļā – korejiešu valodu.
