Esmu veiksminieks. Intervija ar toksikologu Robertu Stašinski 0
Viņš par sevi mūslaikos ne visai tipiski saka: esmu apmierināts ar dzīvi. Daru to, kas patīk, un atpūšos tā, kā tīkami. Šovasar savas dzīves sadaļā “patīkami” toksikologs Roberts Stašinskis ierakstīs arī Dziesmu un deju svētkus. Ne jau skatītāju vidū – kopā ar dzīvesbiedri Inesi dejos.
– Toksikologa darbdiena rit kā jau slimnīcā ierasts – vispirms vizīte palātās un pacientu apskate, tad papīru kārtošana. Tā kā Toksikoloģijas un sepses klīnika Gaiļezerā ir vienīgā šāda veida nodaļa visā Latvijā, savs laiks jāatvēl gan studentiem un rezidentiem, kas te nāk mācīties profesiju, gan kursu dalībniekiem. Tā visa diena paiet. Īpaša varbūt tā ir ar pacientiem – tie ir mazliet citādāki nekā citur.
– Kādi?
– Te ir pilns spektrs, visi sabiedrības slāņi – gan cilvēki, kas dažādu iemeslu dēļ dzīvo uz ielas un ir atkarīgi no laika apstākļiem, no atrastā pārtikas daudzuma, gan labi nodrošināti, sabiedrībā pazīstami ļaudis, kam par iztikšanu nav jābēdā. Vienīgais, kas vieno pie mums nonākušos – kāda akūta veselības problēma, kas radusies saindēšanās dēļ.
– Ar ko saindējas visbiežāk?
– Ar alkoholu.
Mums bieži vien trūkst mēra sajūtas jebkurā aspektā. Ja ko dara, tad uz pilnu krūti, nerēķinoties ar apkārtējiem vai apstākļiem. Arī ar sevi pašu ne.
Daudzi nespēj apstāties – ja ir pudele stipra dzēriena, izdzer visu, nevis divas glāzītes pie maltītes, kas ļaunu nenodarītu. Jāņos iztukšo nevis pāris pudeles alus, bet, ja sagādāta kaste, dzer, kamēr ir. Cits var ierobežot daudzumu, bet nespēj apstāties laika ziņā – dzer vairākas dienas vai nedēļas pēc kārtas, dažs – arī vairākus gadus.
– Un jūs toksikoloģijas klīnikā katru dienu ārstējat un glābjat tos, kas paši diezgan apzināti bendējuši savu veselību…
– Bet tādā pašā situācijā ir, piemēram, plaušu ārsts – liela daļa viņa pacientu taču smēķē, un tas izraisa veselības problēmas, ko nākas risināt pulmonologam. Vai kardiologs, kurš ārstē cilvēkus, kas aplam ēduši, bijuši mazkustīgi un tādēļ iedzīvojušies liekajā svarā un sirds un asinsvadu kaitēs.
Infarkts vai insults ir dzīvesveida sekas, ja no rīta ceļas ar hamburgeru rokās vai vakaru sagaida ar speķmaizi un lielākais attālums, ko veic, ir no dīvāna līdz tualetei, pat uz otro stāvu brauc ar liftu un pārsimt metru dēļ sēžas mašīnā.
Ar ko šie pacienti atšķiras no tādiem, kas sev kaitē ar alkoholu? Varbūt vienīgi ar to, ka kritisko stāvokli, kura dēļ nonākuši slimnīcā, atšķirībā no toksikologa pacientiem, sasnieguši ilgākā laikā.
Cits jautājums – kā katrs šajās problēmās iedzīvojies. Jā, liela daļa atkarību sākas kā izlaidība, līdz pāraug slimībā. Robeža, kas tās abas šķir, ir šaura. Bet gan vieni, gan otri, nesaņemot medicīnisko palīdzību, būs beigti. Ārsts nevar šķirot: šis tīšuprāt dzēra tos draņķus vai dzēra tik daudz, tik ilgi – pats vainīgs. Ja ir pacients, ārstējam. Jāspēj norobežoties no emocijām.
– Kas saindēšanās izraisītāju topā ir aiz alkohola?
– Katrā reģionā ir savas īpatnības. Postpadomju zonā līderis nenoliedzami ir alkohols, bet, piemēram, dienvidaustrumu Āzijā – fosfora organiskie savienojumi jeb minerālmēslojums.
Otrajā vietā starp vielām, kas pie mums visbiežāk ir saindēšanās iemesls, ir medikamenti, kas ietekmē centrālo nervu sistēmu, izraisa miegainību, rada nomierinošu efektu.
Ar alkoholu problēmas lielākoties rodas tāpēc, ka neaprēķina devu, izdzer pārmēru daudz. Toties zāles, arī kopā ar alkoholu, bieži vien lieto tieši pašnāvības nolūkā. Laikam, saskatoties filmas, liekas – iedzers, aizmigs un būs beigts pa smuko. Taču tik smuki neiznāk. Un ne vienmēr to iznākumu vēlas arī tad, kad emocionālo faktoru ietekme vājinājusies.
Daudziem medikamentiem, ja tos lieto nemedicīniskā devā un nemedicīniskā nolūkā, pārdozēšanas dēļ veidojas toksiski efekti, tomēr indēšanās ar zālēm ir viens no neefektīvākajiem pašnāvības veidiem, lielu daļu šādu pacientu spējam izglābt.
Pēc tam seko zināms kokteilis: diezgan daudz ir pacientu, kuri saindējušies ar degšanas produktiem – tvana gāzi, īpaši rudenī, kad sāk apkurināt telpas, tāpat ugunsgrēkos cietušie. Arī iekšķīgus apdegumus guvušie – iedzerot, piemēram, etiķa esenci. Kopš aizliegts mazumtirdzniecībā to pārdot, šādu gadījumu gan ir mazāk. Kādreiz bija caurmērā viens pacients nedēļā, un daudzi mira, jo šīs vielas radītie bojājumi ir smagi.
Rudenī aktualizējas saindēšanās ar sē- nēm, kas izraisa nopietnus veselības traucējumus, pat nāvi.
Vienmēr aktuālas ir narkotikas, kuru profils nepārtraukti mainās – pirms pa- dsmit gadiem izplatītākie bija opiāti un heroīns, tagad dažādi psihostimulatori, to vidū arī tā sauktās legālās narkotikas.
Bieži saindējas ar alkohola surogā tiem – piemēram, motoru dzesēšanas šķidrumiem.
– Kas organismā saindēšanās dēļ cieš vissmagāk?
– Katrai toksiskai vielai vai tādai, kas kļūst toksiska, pārmērīgā daudzumā lietota, ir savi mērķorgāni. Vienas pamatā iedarbojas uz nervu sistēmu, citas uz aknām vai nierēm, vai arī uz vairākām orgānu sistēmām. Bet nav nevienas orgānu sistēmas, kuru neietekmētu alkohols. Tas nomāc centrālo nervu sistēmu, taču, kā tieši visvairāk kaitē, atkarīgs arī no katra cilvēka vājā punkta. Daļa agrīni iedzīvojas aknu problēmās, kamēr citiem pat pēc gadiem ilgas dzeršanas aknas vēl ir gana labā stāvoklī, bet cietušas smadzenes vai slikti strādā sirds.
– Kuru vairāk izredžu izglābt – to, kurš, kā sadzīviski sakām, nodzēris aknas vai prātu?
– Nav universālas receptes – ja nu vienīgi: vieglāk palīdzēt tiem, kuri pie ārsta vēršas agrīnāk. Toksikoloģijā laika faktoram ir ārkārtīgi būtiska nozīme.
Tas ir līdzīgi kā ar akmeni, kas ripo no kalna – labi, ja izdodas apstādināt, kamēr tikai uzņem ātrumu. Kad jau izraisījis lavīnu, to nobremzēt neizdosies.
Pie mums pacients nonāk, ja saindēšanās ir akūta un bīstama, bet tiem, kas sevi bendē, nodzeras vai lieto narkotikas, tomēr dzīvībai kritisko devu nepārsniedz, jāārstējas pie narkologa.
– Kā izvēlējāties šādu specialitāti?
– Mana pamatnozare ir anestezioloģija un reanimatoloģija. Sāku strādāt Gaiļ ezera slimnīcā, Toksikoloģijas centrā, un tad arī pievērsos saindēšanās jomai. Reanimācijas nodaļa ir katrā slimnīcā, tāpat saindējušos pacientus ārstē visur, bet mūsu klīnika pašlaik ir vienīgā, kas nodrošina specifisku palīdzību smagākos saindēšanās gadījumos.
Atbalstu gan cietušajiem, gan mediķiem sniedz Saindēšanās informācijas centrs, tā tālrunis ir 67042473.
Centrs darbojas diennakts režīmā, bez brīvdienām, cauru gadu, informāciju sniedz bez maksas un jebkuram. Uzklausot un iztaujājot zvanītāju, tiek ieteikts, ko konkrētajā situācijā darīt, ko – ne, kad dot aktīvo ogli vai skalot kuņģi, bet kad to nedrīkst. Šim dienestam ir pieeja pasaules datu bāzēm, kur pēc saindēšanās simptomiem var atrast visdažādāko informāciju.
– Vai tad vispareizāk nav saukt ātro palīdzību, lai ved uz slimnīcu, kamēr vēl ir laiks?…
– Situācijas un pacienti ir dažādi, ir jāizvērtē, kad un ko kuram ieteikt. Taču ne vienmēr tūlīt pat jāskrien uz slimnī- cu – jāvēro sevi, jāspēj Saindēšanās centra speciālistam raksturot, kā jūtas, kādas ir izpausmes, vai un kā tās mainās.
– Ja reiz indējas un saindējas ar tik dažādām vielām, arī toksikologam tās jāapgūst.
– Jā, izglītojamies un augam līdz ar pacientiem! Tas, ko lietoja pirms gadiem trīsdesmit, vairs nav aktuāls. Gan narkotikas, gan medikamenti mainās.
– Kādiem toksikoloģijas aspektiem esat pievērsies, studējot doktorantūrā?
– Savā doktora darbā pētu izmaiņas asins sastāvā, kas rodas dažādu alkohola surogātu ietekmes rezultātā.
Zelta standarts šādu pacientu ārstēšanā ir konstatēt toksiskās vielas organismā, noteikt to koncentrāciju un tad rīkoties tālāk.Pašlaik Latvijā tādas iespējas vēl nav, tāpēc meklējam citus parametrus, pēc kuriem varētu diezgan droši noteikt diagnozi, izmantojot aparatūru un analīzes, kas lielākajās slimnīcās ir pieejamas.
Tā nav gluži parastā asins analīze, bet, vērtējot izmaiņas asins komponentos, saindēšanās izraisītāju varētu atklāt ātrāk. Tad arī ārstēšanas rezultāts ir cerīgāks, citādi tas vilciens lielākoties ir nokavēts.
– Ar kādiem alkohola surogātiem mēdz saindēties?
– Piemēram, ar tosolu. Šajā auto dze sēšanas šķidrumā ir etilēnglikols, ko pievieno, lai neaizsaltu auto dzesēšanas sistēma, un kam ir alkoholam līdzīga smarža, saldena piegarša.
– Tā ir spēcīga inde?
– Tie surogāti paši par sevi tik ļoti nekaitē, bet problēmas rodas tāpēc, ka organisms, cenšoties noārdīt šīs toksiskās vielas, pārvērš tās dramatiskās indēs, ar kurām vairs netiek galā.
Ieslēdzas tāds metabolisma veids, ko toksikoloģijā sauc par letālo sintēzi – kad no maztoksiskas vielas organisms saražo dzīvību apdraudošas indes. Organismam sākot nodarboties ar šādu savienojumu pārstrādi, tiek palaists bīstams vielmaiņas process, kuru pārtraukt vairs nav iespējams. Ja tas neliktos ne zinis par uzņemto surogātu un ļautu šai vielai izvadīties, kaitējums būtu ievērojami mazāks. Tāpēc ir tik svarīgi agrīni dot pretvielas un pārtraukt organisma aktivitātes surogātvielu noārdīšanā.
– Vai tosolu var iedzert nejauši – varbūt vienu malku, bet tad taču sajūtams, ka tas nav šņabis?
– Jāatceras, ka tas pēc smaržas atgādina alkoholu, turklāt cilvēkiem, kas mēģina tā apreibināties, ir citāda psiholoģija: ja tādu mantu atrod vai nozog, kā gan var laist zudībā? Un nevajag jau izdzert spaini, nāvējošs var būt arī neliels daudzums, pat simts vai pusotra simta mililitru. Gadās, ka arī nejauši iedzer – tad nevis jākautrējas par notikušo, bet maksimāli ātri jāmeklē palīdzība.
– Mēs taču esam gudri: zinām, ka saindējoties jādzer piens vai jācenšas izraisīt vemšanu. Pareizi domājam un rīkojamies?
– Ne vienmēr un ne visos gadījumos šāda rīcība ir pareiza. Ir reizes, kad ieteicams izraisīt vemšanu, bet citreiz – ne. Kad kuņģis jāskalo un kad to nedrīkst darīt.
Nereti domā: ja kaut ko vajag neitralizēt, skābi saturošai vielai uzdzer sārmainu – piemēram, sodu. Taču ar tādu pašdarbību jau tā sarežģītu situāciju var padarīt vēl sliktāku.
Pats zinu noteikti nav labākais princips! Pirms rīkoties, jāzvana ātrajai palīdzībai vai Saindēšanās informācijas centram.
– Tosola iedzeršana droši vien vēl nav tas šokējošākais, ko nācies pieredzēt?
– Jo ilgāk strādāju, jo retāk brīnos. Tā reiz bija pacients, kurš bija mēģinājis izdarīt pašnāvību, sev vēnā injicējot metālisko dzīvsudrabu.
– Tādu, kāds ir vecajos termometros?!
– Jā.
– Vai dzīvsudrabs vēnā nogalina?
– Uz vietas beigts cilvēks nav, taču iespējas palīdzēt ir ļoti ierobežotas. Indīgā viela deponējas iekšējos orgānos, tur paliek un lēnām uzsūcas, ar laiku izraisot nopietnus veselības traucējumus.
Ir medikamenti un vielas, ko lieto, domājot: smuki nomiršu, būšu beigts, bet realitātē jāmirst mokoši un ilgi. Un reizēm vairs nemaz negribas mirt, taču saindējušos glābt neizdodas.
Vienīgais nomierinošais ir fakts, ka toksikoloģija nav medicīnas nozare, kurā būtu liels mirušo īpatsvars.
– Vai tas nav zināms paradokss?
– Gadījumos, kad nopietnas izmaiņas rodas ilgstošā laika posmā, organisms cenšas adaptēties, līdz vienā brīdī šīs piemērošanās iespējas ir izsmeltas, un tad atjaunot tā sagandētās funkcijas ir visai sarežģīti. Ja ir vēl simts un viena kaite, inde līdztekus saviem efektiem tās arī var saasināt. Toksikologa pacients ir vairāk vai mazāk vesels, viņa problēma ir akūta – un ja to izdodas strauji un laikā risināt, iznākums bieži vien nav tik ļoti slikts. Ātri rodas problēmas un ātri atveseļojas, var iet mājās. It kā nekas nebūtu bijis.
– It kā?
– Lielu daļu no mūsu ikdienas paņem nevis medicīnisku, bet gan sociālu jautājumu risināšana. Tā cilvēka problēmas, kura dzīvību pēc pašnāvības mēģinājuma izdodas glābt, jau nav mainījušās – parādi tāpat palikuši, rēķini nesamaksājami, attiecības tikpat nesakārtotas, darbs zaudēts, pajumtes nav… Ārsts tur neko nespēj līdzēt. Tāpat, ja pacients pēc izrakstīšanas no stacionāra nespēj sevi aprūpēt, radinieku nav vai viņi to neuzņemas, bet kaut kur viņam ir jāiet.
Pacientu atved no ielas, netīrās drēbēs, ar utīm un kašķi. Akūto vainu izārstējam – un ej savās lupatās, kāds nu esi? Cenšamies meklēt tīras drānas, kādus nebūt apavus, lai viņš vismaz kā cilvēks var aiziet no slimnīcas.
Bēdīgi, ja esi centies, palīdzējis, cilvēks nosacīti vesels izrakstīts no slimnīcas, bet ātri vien ir atpakaļ tādā pašā stāvoklī kā iepriekš.
– Un jums jāspēj atkal par viņu rūpēties, jāatceras par Hipokratu?…
– Kā gan citādi? Slavas dziesmas nedziedam, varam palamāt, bet viņš ir atkal pacients. Un tiek ārstēts. Bez zināmas devas optimisma te nevar iztikt, tas gan tiesa.
Paldies klīnikas vadībai, kas, lai gan mudina būt taupīgiem, nekad nepārmet, ka cenšamies glābt arī šādus cilvēkus. Lai kāds nonācis slimnīcā, viņš pirmām kārtām tomēr ir pacients.
Bet ar to arī medicīna interesanta, ka nekas nav tikai melns un balts.
– Kā tā jūs ieinteresēja?
– Kad pabeidzu pamatskolu, īsti nezināju, ko darīt tālāk, tomēr viena doma bija par medicīnu. Lai pārbaudītu, vai tā man tiešām patiks, aizgāju uz māsu skolu. Izmācījos par feldšeri Rīgas 4. medicīnas skolā, paralēli sāku strādāt slimnīcā – un pārliecinājos, ka šis darbs saista un patīk. Ka virziens ir pareizais.
Tas palīdzēja arī pirmajos studiju gados Medicīnas institūtā. Tie nav viegli, no aktīvās medicīnas ir diezgan patāli. Ja pirmais iespaids par mediķa profesiju man būtu radies tikai no tiem – iespējams, būtu arī pārdomājis, meklējis ko citu. Bet, tā kā jau biju pārbaudījis sevi un zināju, ka tiešām gribu būt ārsts, grūtais sākums nenobaidīja.
Strādāt sāku 1986. gadā, knapi sešpa- dsmit gadus vecs, vēl mācoties par feldšeri – tolaik pat bija jāprasa atļauja skolas direktoram, vai drīkstu paralēli mācībām strādāt. Man nāca pretī un atļāva.
– Kur sākāt savu karjeru?
– Gaiļezerā, kā sanitārs.
Man vienmēr patikušas akūtas situācijas, zināmi izaicinājumi – kad nav paredzams, kas būs, kā risināsi to problēmu, ar ko saskarsies. Tāpēc, saņēmis feldšera diplomu, pusotru gadu nostrādāju ātrajā palīdzībā. Adrenalīna netrūka, taču – aizved pacientu uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu, bet, kas tālāk ar viņu notiek, nezini. Atgriezos Gaiļezerā, intensīvās terapijas nodaļā.
Pa šiem gadiem esmu mainījis savu statusu, nevis darbavietu – sāku kā sanitārs, tad biju medbrālis, feldšeris un ārsts.
– Kad aktualizējas saindēšanās tematika, publiski visbiežāk runā divi toksikologi – jūs un dakteris Liguts.
– Profesors Viesturs Liguts ir mans skolotājs specialitātē – gan anestezioloģijā un reanimatoloģijā, gan toksikoloģijā. Esmu centies no viņa mācīties – ne tikai medicīnu, bet arī dzīves uztveri, attieksmi, paramedicīniskas lietas. Viņš nebaidījās atšķirties no vairuma, viņam bija savi uzskati, ko nevairījās aizstāvēt. Mums savureiz ir gadījušās arī domstarpības, bet profesors noteikti ir mans skolotājs arī plašākā izpratnē. Jo medicīna jau nav tikai kāds zināšanu kopums, prasme iedurt injekcijas adatu vai aizšūt brūci.
– Vai, strādājot tik saspringtu darbu, kādubrīd nav bijusi vēlme mest mieru medicīnai un maizi pelnīt kur citur un vieglāk?
– Savs dilemmas brīdis jau droši vien bijis visiem, bet laikam esmu gana liels optimists. Man ir veicies – esmu atradis to, kas man patīk, rada prieku. Strādāju Rīgas Austrumu slimnīcas Toksikoloģijas un sepses klīnikā, esmu pasniedzējs Rīgas Stradiņa universitātes anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedrā un Sarkanā Krusta medicīnas koledžā.
Protams, nav īsti normāli, ka, lai gan godprātīgi strādā, cilvēkiem tomēr jāskrien no vienas darbavietas uz otru un trešo, lai varētu daudzmaz normāli dzīvot.
Taču nav arī tā, ka es strādātu piespiedu kārtā, tikai naudas dēļ. Cenšos darīt to, kas pašam rada prieku un gandarījumu. Man ir zināšanas un pieredze, ir pacienti, ko varu parādīt studentiem, – mācīt ne tikai no grāmatas, bet arī reāli pieredzēto.
Jūtos apmierināts, ka varu sevi piepildīt Latvijā. Te ir mana ģimene – sieva, bērni, vecāki – un mājas.
– Vai dzīvesbiedri satikāt studiju laikā?
– Mēs iepazināmies dejojot – Medi- cīnas institūta kolektīvā Ačkups. Inese ir zobārste.
– Un joprojām dejojat?
– Esmu to darījis no trīs vai četru gadu vecuma, vienmēr. Ir bijuši brīži, kad mazliet piebremzēts, bet pavisam pametis dejošanu neesmu nekad.
Tagad abi ar sievu dejojam vidējās paaudzes deju kolektīvā. Mūsu meitas – Zelta sietiņā, mēs – Vecsietiņā. Vairs tikai mēnesis palicis līdz Dziesmu un deju svētkiem.
– Tātad – mēģinājumi, skates, koncerti… Kā varat tam izkombinēt laiku?
– Ja dara to, kas patīk, atrodas ir laiks, ir varēšana. Katram hobijam ir kaut kas jāvelta, tas prasa zināmu atdevi, un to nevajag uztvert kā upuri – tas taču priecē!
Dziesmu svētki pirmām kārtām ir īpašas sajūtas: jā, ir karsti vai līst lietus, bet no ikvienas lietas vajag paņemt to pozitīvāko, to feino atmosfēru, kas vārdos nemaz nav izsakāma. Tās dēļ vien var visu sakārtot – iet agrāk uz darbu vai pastrādāt ilgāk vakarā. Ja tik dara, visu ko var pagūt.
– Ko vēl pagūstat?
– Man patīk aktīvi dzīvot. Ziemā noteikti slēpoju, nu jau gadus desmit katru sezonu vienu nedēļu kopā ar ģimeni dodamies uz lielajiem kalniem. Tur ir īpašs gaiss, var pilnībā atslēgties no ikdienas rūpēm, baudīt sajūtas, kas uzlādē. Diemžēl ar katru gadu tas paliek arvien dārgāks prieks, tikko esam atgriezušies, jāsāk jau laikus plānot nākamo braucienu.
Vēl gan fiziski, gan psihoemocionāli patīk skvošs. Tas prasa darboties ļoti ātri, konkrēti. Brīžam ne galva, ne kājas netiek līdzi tai bumbiņai, tāpēc neesi apmierināts ar sevi, tomēr tā ir viena fantastiska nodarbe!
Vasarā – zemūdens peldēšana. Protams, varētu jau gribēt katru nedēļas nogali baudīt Karību vai citas siltzemju jūras zemūdens pasaules krāšņumu, bet esmu priecīgs par iespēju divreiz mēnesī ienirt arī Slokas karjerā. Esmu tur pats ar sevi, tādā neitrālā peldspējā – ne grimstu, ne ceļos augšā. Tās ir fantastiskas sajūtas, kas sniedz baudījumu un ļauj atslēgties no darba.
– Šie hobiji neatņem laiku ģimenei?
– Dejošana un kalnu slēpošana ir mums visiem kopīga aizraušanās, bet manas meitenes akceptē arī to, ko daru viens pats. Turklāt, ja nebūtu atpūties, nez vai spētu tik daudz strādāt. Vajag kaut ko ārpus darba, lai turētos līdzsvarā, tiktu galā ar ikdienas darbiem un nenestu stresus mājiniekiem.
Man ir veicies, jo visās jomās ir, kur gūt prieku un gandarījumu.
– To nemaz tik bieži neatzīst – ierasts pagausties, lai gan nekas īsti arī nekaiš…
– No tā gan cenšos izvairīties – ja nevari tos spēles noteikumus pieņemt, tad kaut kas jāmaina, jādara kas cits, nevis jāsūkstās.
– Šopavasar tikāt atzīts par Gada cilvēku Rīgas Austrumu slimnīcas stacionārā Gaiļezers.
– Tas bija pārsteigums. Neliegšos – patīkams. Balsošanā par šo nomināciju varēja piedalīties ikviens. Tā kā tik daudz kolēģu bija balsojuši par mani, tātad esmu pamanīts, novērtēts gan profesionāli, gan cilvēciski. Tas man ir GODS.
