“Esmu savādāka, nekā “īstas” amerikāņu aktrises”. Intervija ar Lailu Robiņu, vispazīstamāko latviešu izcelsmes aktrisi ASV 1
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Kultūrzīmes” sāk jaunu publikāciju sēriju “Latvietība pasaulē. 2021. gads”, kurā rakstīsim par dažādu valstu un kontinentu latviešu diasporas kultūras vidi un tās spilgtākajām personībām. LAILA ROBIŅA ar skatuves vārdu LAILA ROBINS ir vispazīstamākā latviešu izcelsmes teātra, TV filmu un kino aktrise ASV.
Lomu un arī saņemto balvu saraksts ir garš – viņa strādājusi kopā ar kinorežisoriem Robertu de Niro, Klintu Īstvudu, Stīvenu Soderbergu… Kritiķi viņu slavē arī par izteiksmīgām raksturlomām Ņujorkas, Ņūdžersijas, Baltimoras un citu pilsētu teātros.
Darbu amplitūda gan drāmās, gan komēdijās ir plaša: starp daudzām citām lomām minamas gan titullomas Ibsena lugā “Heda Gablere” un Šekspīra lugā “Antonijs un Kleopatra”, gan filmēšanās TV seriālos “Soprano ģimene” un “Blacklist”.
“Kultūrzīmēm” bija pavisam īpaša iespēja satikties ar slaveno aktrisi mūsdienu pasaules virtuālajā vidē. Būtiski uzsvērt, ka mūsu saruna notiek latviski un, runājot no sava Ņujorkas dzīvokļa, aktrise ar īpašu sirsnību vairākkārt atceras radiniekus un redzētās vietas Latvijā. Vēlāk Lailas Robiņas atsūtītās fotogrāfijas ir tieši tik skaistas, kā tas pienāktos īstai Holivudas kinodīvai.
– Kāda ir jūsu ikdiena pandēmijas laikā?
L. Robiņa: – Ceļos agri, vakar biju augšā jau sešos, katru rītu sāku ar stundu ilgiem vingrojumiem. Jau pavasarī savedu kārtībā savu māju – iztīrīju skapjus, mazgāju, sviedu ārā lietas, kuras vairs negribēju paturēt, tas bija liels projekts. Daudz laika paņem arī vēstuļu lasīšana un rakstīšana e-pastā.
Reizēm lasu un skatos filmas un teātru izrādes – piemēram, vakar tepat, no Ņujorkas: “African acting company” (Āfrikas aktieru trupa) rādīja savu versiju par Šekspīra lugu “Ričards III”. Tas ir ļoti interesants teātris, arī es pirms kādiem sešiem gadiem pie viņiem spēlēju Strindberga “Nāves dejā”.
Lasu arī grāmatas, tas ir ļoti jauki, jo man tā ir greznība – esmu bijusi tik ļoti aizņemta. Parasti vienīgais, ko esmu lasījusi, bijušas tikai lugas vai televīzijas filmu scenāriji, visu laiku esmu meklējusi jaunus darbus, pie kuriem varētu strādāt. Kad vasarā dzīvoju pie mammas, satiku senu skolas draugu, kurš vada grāmatu klubu, un tagad no Ņujorkas varu tajā piedalīties ar “Zoom” palīdzību.
– Vai šajā sezonā ir izdevies atrast arī kādas lomas?
– Esmu spēlējusi trīs izrādēs “Zoom” platformā. Pirms gadiem desmit piedalījos teātra grupā un kopā iestudējām četras lugas. Tagad vienu no tām sagatavojām īpaši tiešraidei – sarunājāmies “Zoom”, un tas tika nofilmēts. Izrādi sauc “Par ko mums vajadzētu runāt” – sarunājāmies par šodienas situāciju, par krīzi un ikdienas rūpēm.
Vienā no “Zoom” izrādēm filmējos tepat, no Ņujorkas, bet pārējās – manas mammas mājā Minesotā, jo visu vasaru nodzīvoju tur. Tas mani ļoti iepriecināja, mammai ir deviņdesmit gadu, un ir tik labi būt kopā. Ģimenē esam četras māsas, vecākā dzīvo pie mammas visu laiku, pārējās mainās. Minesotas mājā mēs visas uzaugām.
No marta man nav bijis regulāra darba, viss bijis slēgts, un tikai septembrī spēlēju krievu spiedzi Katarīnu Rostovu divās epizodēs TV seriālā “Blacklist” (“Melnais saraksts”), bet pašlaik filmējos miniseriālā “Doctor Death” (“Doktors Nāve”). Ik pa laikam filmēšana gan ir jāpārtrauc, jo atklājas saslimušie ar kovidu, un tad viss tiek slēgts un mūs visus testē un testē… Visu laiku strādājam maskās, tikai filmējoties uz īsu brīdi tās noņemam.
Pavasarī paredzams darbs Toronto Kanādā, tur turpināšu darbu “Amazon” TV platformas seriālā “The boys” (“Puiši”), pagājušajā gadā filmējos piecās epizodēs, šogad būs vēl trīs. Tātad martā braukšu uz Kanādu, un acīmredzot, pirms varēšu ķerties pie darba, divas nedēļas nāksies sēdēt karantīnā kādā viesnīcā. Kopumā tas iznāks ilgi, bet esmu ļoti pateicīga, ka man ir darbs, jo tik daudziem aktieriem nav ko darīt, un tas ir tik grūti. Esmu ļoti laimīga! Ne visiem tā ir izdevies.
– Vai bieži izejat Ņujorkā uz ielas?
– Vienreiz nedēļā pēc pārtikas, staigāju pa ielām tikai tad, ja kaut kas vajadzīgs, un neeju tālu – piemēram, “Apple” veikals ir tikai piecus kvartālus no manas mājas. Ja jāstāv kādā rindā, tad ievērojam piecas pēdas (1,50 m. – Red.), un visi ir ar maskām. Kaut arī ielās nav tik daudz cilvēku, saslimušo skaits aug.
– Kā esat novērojusi – cilvēki kļuvuši draudzīgāki vai baidās cits no cita?
– Amerikā ir tik daudz problēmu – gan politika, gan kovids, gan cilvēkiem trūkst pacietības. Ja kaut kas notiek, tad cits uz citu var sākt kliegt, gandrīz uzbrukt. Ņujorkā cilvēki vienmēr bijuši draudzīgi un izpalīdzīgi, tomēr tagad ir arī daudz vairāk bezpajumtnieku. Tepat kādā viesnīcā netālu no manis izmitināti pat iemītnieki no cietuma – jo cietumos cenšas atstāt vairāk vietas, lai neizplatītos slimība. Ir jābūt uzmanīgiem.
– Kas jums tagad dod spēku?
– Lūdzu Dievu, mums ir dievkalpojumi “Zoom” baznīcā, un arī regulāra vingrošana palīdz, tāpat cenšos pareizi un veselīgi ēst un bieži arī eju staigāt gar Hudzonas upi. Man ir daži draugi, ar kuriem katru dienu sarunājamies, reizēm pat vairākas reizes dienā. Rūpējos arī par kādu 91 gadu vecu dāmu, kurai vedu ēdienu. Esmu laimīga, ka neesmu viena – dzīvoju kopā ar vīru, ir tik labi šos laikus pavadīt kopā.
– Kā jums šajos laikos visvairāk pietrūkst?
– Redzēt cilvēkus (balss kļūst sapņaina), būt kopā… aiziet uz teātri, restorāniem… runāt par šo un to… būt kopā ar cilvēkiem… satikties… apkampties… smieties… apmainīties ar idejām, ēst kopā… Šis laiks ir pierādījis, ka mēs tiešām viens otram esam vajadzīgi! Cilvēki ir sociālas būtnes. Un brīvība! Tas ir tik dīvaini, ka bijām sākuši uzskatīt brīvību par pašsaprotamu.
Es nekad nevarēju iedomāties, ka brīvību mums pēkšņi varētu atņemt, bet tad tas notika. Tas bija tāds šoks – tik pēkšņi, tik daudziem cilvēkiem, ar tik dažādām profesijām. Burtiski visa tava vecā dzīve sagriežas kājām gaisā, pazūd, un viss notiek ļoti ātri. Tad nāk domas: ko man tagad darīt? Pat vēl vairāk – kas es esmu? Visu mūžu esmu bijusi aktrise un pēkšņi vairs nevaru strādāt, neesmu vairs pārliecināta par sevi, par to, kas esmu.
Jutos tā, it kā man atkal no jauna ir sevi jāatrod šajā jaunajā pasaulē. Mēģinu atrast, ko varu dot citiem šajos apstākļos, savu ieguldījumu pasaulei. Tas ir ļoti dīvaini un interesanti. Man ir draudzene, viņa ir brīnišķīga aktrise, bet vēl viņa nodarbojas ar mākslu – kaltē ziedus, tos fotografē, un drīz viņai būs izstāde. Viņa savam radošumam ir atradusi citu iespēju izpausties, bet man tādas mākas nav – neko nemāku darīt ar rokām.
– Kādu enerģiju sajutāt no skatītājiem “Zoom” izrādes laikā?
– Mūsu pirmā izrāde bija tiešsaistē, tur tik tiešām varēja just kaut kādu enerģiju, vismaz starp mums pašiem – ja kāds kļūdījās, tas viss bija īsti, bez iespējas ierakstīt vēlreiz. Bet tad, kad ir īsts teātris, var just saikni ar skatītāju… (balss atkal kļūst sapņaina).
Īpaši dažos teātros, kur skatītāji sēž puslokā ap skatuvi, un pirmās rindas skatītāju kājas burtiski saskaras ar aktieru kājām. Es viņiem spēlēju, un mēs bijām tik tuvu viens otram! Tā ir brīnumaina sajūta – just enerģiju no skatītājiem. Domāju, ka mēs vēl ilgi valkāsim maskas, īpaši teātru zālēs, kur skatītāji sēž tik tuvu viens otram. Ir tik daudz nezināmā. Dzīve būs pavisam citādāka.
– Par ko jūs sapņojat?
– Ai, man ir bijuši tik daudzi sapņi! Krāsaini sapņi. Tagad gan vairāk nekā agrāk sapņoju, ka krītu. Ka neesmu izrēķinājusi pareizi, kā varētu lēkt, un krītu. Iespējams, tas mazliet ir saistīts ar šo laiku. Visu dzīvi tu taču cel un cel savu karjeru, rāpies augstāk, tev ir panākumi… un tad pēkšņi krīti. Mani vienmēr ļoti interesē sapņi, lietas, ko tie stāsta, ko nakts domas izceļ no dzīves vai ko sapņi vēsta par nākotni – protams, ja sapņi vispār ir pravietiski.
– Esmu pārsteigta, cik jums laba latviešu valoda – ikdienā taču latviski nerunājat?
– Nē. Tiešām ne. Man gan ir daudzi latviešu draugi, ir pat vēl viena Laila Robiņa, kura organizē latviešu mākslas pasākumus. Mēs cenšamies runāt latviski, bet visu laiku mums tas neizdodas.
Man nav liela vārdu krājuma, domāju, ka ne vienmēr atrodu pareizās galotnes. 2022. gada vasarā būs latviešu Dziesmu svētki Mineapolisā, un organizatori gribētu, lai es spēlēju kādā latviešu lugā. Es gan nezinu, vai spēšu atcerēties latviešu vārdus un iemācīties tekstu. Man īsti nav ticības, ka varēšu to paveikt, bet varbūt tomēr mēģināšu.
– Vai esat iedomājusies, ka šis vientulības laiks savā ziņā atgādina pēckara gadus, kad arī bija neskaidra nākotne?
– Es tiešām nekad neiedomājos, ka kaut kas tāds varētu notikt – pēkšņi visa dzīve ap tevi izmainās. Šī varētu būt tā līdzība – notikumi mainās neatkarīgi no manis, un arī mana dzīve. Tagad ir arī ļoti bīstams laiks, jo tik daudzi internetā atrod viltus informāciju, notiek smadzeņu skalošana. Cilvēku domāšanu var viegli ietekmēt, un tad viņi aiziet pa nepareiziem ceļiem.
Šīs domas sašķeļ cilvēkus, un viņi sāk baidīties viens no otra. Nelaimē cilvēki nevis turas kopā, bet ieraujas katrs savā kaktā. Ir bīstams laiks, un tie, kuri lieto autoritatīvas metodes, var viegli citus iespaidot un veikt lielu kaitējumu. Demokrātija ir ļoti trausla lieta, to var viegli pazaudēt. Mēs tai nepietiekami pievēršam uzmanību, to nesaudzējam. Tie cilvēki, kuriem pieder manta, to negrib zaudēt un cieši pie tās turas. Un tad ir tie citi, kuri saprot, ka tas ir netaisnīgi, un grib, lai arī viņus sadzird. Tieši tas pašlaik Amerikā notiek.
– Cik bieži jūs jūtaties kā latviete?
– Es katru dienu domāju par Latviju, pat mana e-pasta adrese ir saistīta ar Latvijas vārdu. Domāju, ka esmu mazliet savādāka nekā “īstās” amerikāņu aktrises – manī ir latvietība. Un kā mani audzināja! Man bija baznīca, koris un tautas dejas. Latvietība man ir devusi spēju mīlēt kultūru.
Es neesmu no tiem, kas skaļi vicina Amerikas karogu… Protams, esmu amerikāniete un ļoti pateicīga, ka varu šeit dzīvot, bet asinīs esmu latviete un eiropiete. Esmu par to ļoti lepna – visiem stāstu, ka esmu latviete, ka mani vecāki ir no Latvijas, cik viņiem iesākumā bija smagi, kā viņi dzīvoja Vācijā bēgļu nometnēs, tad nokļuva Amerikā un pirmajos gados strādāja laukos. Es ar to lepojos. Tas ir grūts stāsts, bet mans tēvs ieguva doktora grādu ķīmijā, viņš strādāja, pelnīja, uzaudzināja mūs – četras meitas, esmu ļoti lepna par to! To es stāstu visās intervijās – par latvietību!
