– Kāpēc izvēlējāties šo telpu koncertam? 1
– Man te bija pirmais koncerts, ko savā mūžā nospēlēju “Homo Novus” festivāla ietvaros, un tad es neapdomīgi piedāvāju uztaisīt arī šos koncertus. Jo izrāde tūlīt nāk ārā un nav viegli, man patiesībā būtu jābūt teātrī. Šī telpa ir nobružāta un īsta, es te vienmēr labi jūtos. Dziedāt koncertā, uz skatuves – tas būtu citādi. Daudziem inteliģentiem cilvēkiem patīk vecas telpas.
– Vēsture nezina laiku “ja”, ir tā, kā ir, bet šodien, kamēr gaidījām koncerta sākumu, es izstaigāju villu, skatījos ārā pa logu un iedomājos, kāda būtu Rīga, ja nebūtu bijis Otrā pasaules kara…
– Es bieži par to domāju ar nožēlu. Ilgu laiku nevarēju saprast, ko jūtu pret Rīgu, pilsētu, kurā esmu piedzimis un uzaudzis. Daļēji tas bija manu krievu sakņu dēļ, jo krievi dzīvo savā kopienā. Tad aizbraucu prom, atgriezos, un pēkšņi pagājušajā vasarā es sajutu un sapratu, ka šo vietu – iespējams, jebkādu, bet šo noteikti – var saprast, tikai sajūtot notikumu secību un attīstību. Jo nav vienas Rīgas, ir Rīga, kurā ļoti daudz kas noticis.
– Ja jūs tas mierina, arī latviešiem nav viennozīmīgas attieksmes pret Rīgu.
– Nē, protams, kādēļ lai būtu? Manas saknes vispār ir ļoti nosacītas – mamma te piedzima, es piedzimu. Kādu laiku par to pārdzīvoju, bet tad sapratu, ka tā būs, man nav citu sakņu kā vien sakņu neesamība, vienīgais, ko varu darīt, ir cienīt kultūru, to pieņemt un mēģināt būt daļa no tās. Un to novērtēt, jo nepiederības sajūta nepazūd, lai gan mazinās, protams, jo es ikdienā krieviski gandrīz nemaz nerunāju. Nesen vakarā pabrīnījos, ka pa dienu neesmu pateicis nevienu vārdu krieviski, kaut gan man bija ļoti daudz tikšanos.
– Jautājums varētu būt – kādā valodā jūs domājat?
– Laikam jau… latviski… tik tālu tas aizgājis. Bet es arī strādāju latviski, un māksla tomēr ir kaut kas ļoti smalks, tā nāk no iekšienes, un tu nevari sevi no tās nošķirt. Man bija liela nedrošības sajūta, kad bija jāsacer dziesmas ar Lorkas vārdiem – viņš ir spānis, tulkots latviski, un es – krievs – tagad rakstu mūziku… Nezināju, kā to izdarīšu, jo nekad nebiju komponējis latviešu valodai, tur tomēr ir atšķirība, cits valodas plūdums, un es pat nezinu, vai man izdevās noķert valodas sajūtu. Es sākumā biju lielā, lielā panikā, piedāvāju pāris cilvēkiem, tomēr iznākums mani neapmierināja un sapratu, ka nāksies komponēt pašam. Es taču nesapratu pusi vārdu Lorkas dzejā, it kā labi runādams latviski.
– Edvīnam Raupam vienkārši ļoti labs tulkojums.
– Jā, ļoti bagāta valoda, ar metaforām, epitetiem, un latvieši, kam jautāju dažu vārdu nozīmi, paši nezināja – saka: skan labi, bet, ko tas nozīmē, īsti nezinu, jāpadomā. Ar aknām jāsajūt, kas tas ir. Taču es jau sen esmu piefiksējis, ka pārtulkot kaut ko citā valodā ir veselīgi, jo tas ļauj paskatīties no cita skatpunkta; nevis atņem vērtību, bet pievieno.
– Raugoties tālāk nākotnē, nākamajā sezonā iestudēsiet izrādes “Peldošie – ceļojošie” turpinājumu Dailes teātrī.
– Jā, tas būs liels izaicinājums. Man gan būs laba komanda – Monika Pormale nāks palīgā, Mare un Rols ar kostīmiem…
– Man reizēm šķiet, ka Dailē Lielā zāle ir nolādēta, tik maz tur labu iestudējumu.
– Tā ir nežēlīga, palielina jebkuru kļūdu līdz nenormālam mērogam, to uzreiz var redzēt. Mazajos laukumos kļūdas, protams, arī ir, bet tās nogludinās. Arī Nacionālā teātra skatuve ir omulīgāka.
– Bet, raugoties kopumā, vai Latvijas teātra skatuve ir vieta, kur sevi redzat arī turpmāk? Jo izrādes rada sajūtu, ka radošais vēziens ir platāks par Latvijas skatuvēm..
– Es nesen atbraucu no Tallinas, kur taisīju izrādi. Atbraucu un sajutu, ka Rīga mani it kā apskauj, radās sajūta: “Beidzot tu esi atpakaļ, mēs tevi gaidījām.” Tas bija tik savādi – es ilgus gadus meklēju mājas sajūtu. Ilgi dzīvoju ārzemēs un to tiešām protu novērtēt. Esmu samierinājies, ka būšu vietēja mēroga slavenība, un arī īpaši nekur neraujos. Manī ir dziļa pateicība latviešu kultūras telpai, ka tā mani pieņēma un novērtēja. Protams, man ir jautājumi par to, kas te notiek, par zināmu provinciālismu, bet es esmu puisis no guļamrajona, es nekad to neaizmirstu.
– Cilvēks nevar būt atbildīgs par vietu, kur piedzimis. Un guļamrajoni, man liekas, vispār ir noziegums pret cilvēci.
– Dažreiz, ienākot savā kāpņutelpā, cenšos neredzēt to neglītumu. Dzīvoklī ir citādi, tas mani apskauj ar komfortu, par kuru pats parūpējos. Mājas sajūtu vajag. Es spēju saslēgties ar darbiem par padomju inteliģentiem, kas dzīvoja šādos apstākļos, tāpēc man tik ilgi patika filma “Likteņa ironija…” – jo rāda smalkus, gudrus cilvēkus, kas dzīvo šādos apstākļos. Tā liecina, ka arī guļamrajonā var dzīvot ārsti, skolotāji un citi inteliģenti cilvēki…
