– Tas ir gandrīz nepieklājīgs jautājums, bet – Lorkam, kad viņš nomira, bija 38 gadi, šogad arī jums aprit 38… 1
– Man gribas būt uzmanīgam, jo, protams, būdams mākslinieks, es visu laiku dzīvoju uz robežas, vismaz iekšēji – tādā uzvilkumā, un apzinos, ka šādā stāvoklī viegli iespējams, piemēram, trāpīt zem mašīnas. Tādēļ cenšos būt ļoti uzmanīgs – braukt ar riteni lēni, nesabojāt attiecības, un, ja tomēr sabojāju, tad salīgt mieru. Turēties rāmjos. Tas ne vienmēr ir viegli, bet es cenšos to darīt. Bet man arī ir vēlme ietekmēt sabiedrību, mainīt skatījumu. Kādu laiku man likās, ka mūsu sabiedrība ir tik konservatīva un jauno nepieņemoša…
– Pēc “Melnās spermas”? Jā, varētu teikt, ka kritika jums pēc tam mazliet sadeva.
– Jā, es provocēju, bet ne tādēļ, lai cilvēkiem darītu pāri vai viņus aizvainotu. Es vēlu labu; daru to, ko daru, lai viņi sāktu domāt, jo mūsu laikos laikam tomēr ir vajadzīgi spilgti, spēcīgi kairinājumi, lai izkustinātu no inerces. Varbūt ne tikai mūsu laikos, jo cilvēki jau būtībā nemainās, vienkārši kairinātāju intensitāte lielāka.
– Jūs pieminējāt rāmjus un piezemētību. Grūti iedomāties, kā mākslinieks, kas turklāt interesējas par robežstāvokļiem, var būt piezemēts…
– Piezemētība ir rūpes par praktiskiem jautājumiem: kur dzīvo, ko velc mugurā. Man patīk komforts, patīk izvēlēties apģērbu, kas man tiešām patīk. Tādas ikdienas lietas – kā garšo kafija. Kā smaržo ceriņi. Man patīk pelnīt naudu, jo izaugu ar tādu kā pārmetumu no ģimenes puses. Vecāki bija ļoti pieņemoši, tomēr, domāju, gaidas, ka bērni paši pelnīs, ir normālas. Bet es nepelnīju līdz 30 gadiem. Tagad tas it kā nomierinājies.
– Vai pēc tam, kad mamma noskatījās “Cerību ezeru”, tuvinieki nāk uz jūsu izrādēm?
– Man gan nav tik daudz tuvinieku, bet, jā, nāk. Es arī saprotu, ka dzīvojam dažādās kultūras un estētiskajās telpās, tāpēc pārāk nepretendēju, ka spēšu viņus iespaidot, jo viņiem varētu būt citi uzskati, kaut gan viņi ar līdzjūtību izturas pret to, ko daru.
– Garāmejot pajautāju par kritiku, bet – drīzumā tiks nosauktas “Spēlmaņu nakts” nominācijas. Kā jūs skatāties uz šo pasākumu? Vai tas ietekmē teātra vidi vai arī vairāk domāts, lai skatītāji zinātu, uz kuru izrādi ir prestiži aiziet?
– Pirmkārt, tie ir teātra svētki. Mēdz būt dažādi – dažreiz balvas ir pelnītas, citreiz nav, taču skaidrs, ka tas vienmēr ir kompromiss, žūrija vienmēr domā, lai izlīdzinātu, lai kāds nesaņem pārāk daudz. Skaidrs, ka šī balva nav sports. Dažreiz tu priecājies par kolēģiem, citreiz esi neizpratnē.
