Modes mākslinieks Dāvids: “Man neinteresē tas, ko raksta instagrameres, šīs “plastmasas tantes”. Man ir prieks, ka mani bērni nav tādi.” 42
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
TV3 un televīzijā Go3 skatāms jauns modes šovs “Modes skrējiens”, kurā ekrānos atgriežas arī ekstravagantais modes mākslinieks Dāvids jeb Romans Andrejevs, kurš kopā ar modes mākslinieci Anitu Altmani azartiski vērtē šova dalībnieku prasmi veidot savu vizuālo tēlu. Dāvids, vairāk nekā 50 tērpu kolekciju autors, starptautisku apbalvojumu ieguvējs, reizē arī spilgta personība un kādreiz skandalozi populārā “Dāvidšova” vadītājs, nu ir praktisks lauku saimniecības īpašnieks, kurš tomēr arvien nav zaudējis aso mēli un nepieradināmu skatu uz notikumiem.
Dāvid, jaunākās ziņas par jums saistās nevis ar modi, bet gan dārzkopību.
Jā, es tagad dzīvoju lauku mājā, bet reizēm braucu uz Rīgu, uz darbu. Man ir tā laime pašam plānot savu dienu – ja negribu, tad nebraucu. Daru tā, kā man patīk, un tas ir vienkārši lieliski.
Dārzs taču neļauj rīkoties, kā patīk – ir sezonas darbi, tagad – ražas laiks…
Darba šeit tiešām netrūkst. Tagad jārok kartupeļi, jālasa āboli. Tikko lasīju tomātus klientiem. Pašlaik, kamēr runājam, laistās mana lielā siltumnīca – klāt nav jāstāv, viss notiek tāpat. Vienīgi jāatceras izslēgt, lai visu nenoslīcinātu. Diemžēl viss apkārt siltumnīcai no lielajām lietavām cieš. Gājis ir visādi – pat panikā grāvīši rakti, lai viss nenoslīktu. Šodien pat – tā nogāza, ka likās – aizpeldēsim! Bet laukos tas viss ir normāli. Katru gadu kaut kas padodas mazāk, kaut kas – vairāk.
Tādos brīžos nerodas iedvesma, piemēram, lietusmēteļu kolekcijai?
Iedvesma man rodas tad, kad kādam kaut ko vajag. Citādi – piepūlēt smadzenes aiz nekā nedarīšanas – tas nav man. Un mana dzīve šeit nepaiet dīkdienībā. Darbojoties ar dārzu, nopietna darāmā un domājamā ir ļoti daudz. Vasarā ir vairāk darbošanās, ziema atkal paiet mācoties.
Samulsu par pieminēto mācīšanos…
Apgūstu zinības par to, kā, piemēram, ir jāmēslo tomāti, kādas ir to izplatītākās slimības. Citādi, ja tu nezini, ko jautāt, tu nevari pat uzdot jautājumus. Vasarā jautājumi sakrājas, tiek pierakstīti, ziemā mācos – par slimībām, par dažādiem augu aizsardzības līdzekļiem. Tas ir izcili interesanti!
Interesantāk par modes mākslu?
Viens otru netraucē. Ir atomfiziķi, kuriem patīk gatavot. Ja tu esi kaut cik sakarīgs cilvēks, tavas intereses taču nav tikai šauri vienā virzienā. Tev var būt hobiji. Mana milzīgā siltumnīca te ir uz palikšanu, tad nu man kaut kas par to ir jāpamācās. Nebūtu jēdzīgi uzsliet tādu ērbēģi un beigās neko ar to nedarīt. Citādi vari smagi visu pavasari strādāt, bet bez zināšanām tev jau uz Jāņiem viss būs nopuvis! Ja kaut ko dari, tad pamatīgi un līdz galam.
Tad tomēr dārzs vairs nav tikai hobijs un līdzās modei ir kļuvis par darbu?
Jā, abi ir darbs. Radošie man saka, cik viņiem smagi šajā laikā ir gājis, bet es to tieši tāpēc laikam nejūtu. Bija daudz darba abās nozarēs. Ja tev ir tikai tā pati mode un nevienam tu ar to neesi vajadzīgs, tad ir tā, kā ir. Paļauties uz to, ka kādam pēkšņi sagribēsies ar tevi sadarboties, ir diezgan muļķīgi. Cilvēkiem taču patīk dažādas lietas – vienam viens modes mākslinieks, citam – cits. Mēs kādā brīdī vienkārši izdomājām – kāpēc jādzīvo Rīgas centrā, ja ir vasaras māja. Bērni bija pieauguši, skolas vairs nebija aktuālas, viss ir sakārtojies – kāpēc lai nepārvāktos uz laukiem? Esmu ļoti apmierināts. Skatos, tā dzīvo arī daudzi citi. Ir vesela kustība, kad inteliģenti cilvēki labprāt tiecas no pilsētas uz savrupumu.
Braucam ciemos viens pie otra, tā ir pilnīgi cita komunicēšana – Rīgas ballītes vairs nav aizraujošas. Rīga ir kļuvusi vienkārši atbaidoša.
Ja paskatos uz slēgtajiem veikaliem – visas telpas izīrē, cilvēki staigā tādi dīvaini – bail paliek. Man ir prieks, ka laukos esmu pats sev saimnieks un varu rīkoties tā, kā uzskatu par vajadzīgu. Nejūtos tā, it kā būtu iespiests stūrī un neko nevaru lemt, bet apkārt tikai bezjēdzības – stabiņi ielās, ap kuriem ziemā nevarēs notīrīt sniegu, valdības nejēdzīgie lēmumi un nespēja komunicēt ar cilvēkiem, traģiskā nodokļu reforma… Es tiešām esmu vinnētājs – izbaudu katru mirkli šeit.
Bet varbūt liek sevi manīt latviskais viensētnieka gēns?
Nē, drīzāk šis man ir tāds psiholoģisks stāvoklis. Lai arī nenoliegšu – mana mamma bija saimniekmeita. Pat ja esmu Romāns Andrejevs, tad mana mamma ir Zivtiņa Rasma. Vienkārši mans tēvs ir vecticībnieks, tāpēc esmu ticis pie tāda vārda, taču arī tēva senči, Andrejevi, Latvijā dzīvojuši jau ap trīssimt gadu. Skolā krievu valodu dabūju mācīties. Bet nopietnāk runājot – divdesmit gadus man ir bijusi milzīga atpazīstamība un publiskais tēls – ne jau bez žurnālistu līdzdalības – ir veidots diezgan briesmīgs. Bet man taču vajag kaut kur nolīst no sabiedrības uzmanības – tur, kur visu laiku nevajag perfektu frizūru un manikīru. Esmu noguris no tā visa, tāpēc arī lauki kā glābiņš. Šis ir mans īpašums, te neviens nedrīkst nākt – nevar ierasties, iepriekš nepiezvanot. Mani traucē mūžam neapmierinātās sejas un pārdabiskās, spīdīgās drēbes. Visa tā kultūra, kas saistīta ar postpadomju “homo sovieticus”, mani vienkārši tracina. Vienkārši negribu pavadīt savu mūžu starp cilvēkiem, kas man nepatīk. Ja viņi nav mainījušies 30 gadus un negrasās mainīties, tad mainos es un aizbraucu prom.
Dzīvesveida maiņa atstāj iespaidu uz jūsu modes mākslinieka rokrakstu?
Nekādā gadījumā. Mode ir sarežģīta lieta. Varbūt manas skates ir bijušas kliedzošas, jo nekas jau tā neiedarbojas kā provokācija. Un kāpēc rādīt parastas kleitas uz mēles? Vajag, lai ir interesanti vai cilvēki domātu, lai būtu sašutuši – kā tagad par Brektes sienu krāsojumu.
Tik ļoti tumsonīga sabiedrība! Mākslai nav jāizpatīk patērētājam, sabiedrībai vai masām. Masas lielā mērā mākslas darbus nesaprot, un ne vienmēr tie ir jāsaprot.
Ja ir tik liela ņemšanās ap šo darbu, tad ir trāpīts desmitniekā. Šī tumsoņu daļa, kas parasti par kultūru neliekas ne zinis, šajā darbā saskata tik daudz sevis pašu, tostarp pornogrāfiju. Manuprāt, redzot Džemmas Skulmes meiteņu skices, ir skaidrs, ka uz šīs sienas vispār ir daudz Džemmas Skulmes un tikpat kā nemaz Brektes. Protams, skices katalogos neliek, un cilvēki ir redzējuši tikai Džemmas Skulmes lielos darbus.
Arī par mani runājot – būs grūti atrast tādas miljonāru kāzas, kurās nebūtu šūtas manas kāzu kleitas.
Vai pārtikušus un sabiedrībā zināmus cilvēkus, kas nebūtu mani klienti. Neesmu arī ar to lielījies, jo neuzskatu, ka tad, ja cilvēks man samaksājis par apģērba gabalu, drīkstu uz tā rēķina reklamēties. Varbūt tāpēc daudzi pat nezina, ko es īstenībā daru. Piemēram, par manis radītajiem “Air Baltic” formas tērpiem, kas bija starp TOP 10 labākajiem pasaulē.
Vajadzētu rakstīt memuārus, lai cilvēki uzzina.
Tam ir domāts CV maniem studentiem. Bet par ārišķību un cilvēku kacināšanu – nav vienkārši pateikt, kur beidzas cilvēku kacināšana un sākas īstā mode un darbs. Arī kultūrists iznāk žūrijas priekšā un rāda savus muskuļus. Mums šķiet muļķīgi, bet vērtētāji saprot, cik smags darbs ieguldīts. Tāpat modes māksliniekam vispirms jāorientējas mākslas vēsturē, politikā, situācijā pasaulē – to visu tavos darbos zinātāji nolasa. Piemēram, Andreja Ēķa filmai “Blēži” izveidoju īpašu žaketi, bet tagad skatos “Versace” jaunajā kolekcijā – tieši tāda pati žakete. Smadzenēm ir jāstrādā, lai tu izprastu katra rokrakstu un varētu interpretēt. To pašu Brekti esmu intervējis, varbūt viņa pēdējo gadu darbi atstāj nepatīkamu iespaidu, bet zinu, ka viņš var uzzīmēt ģeniāli skaisti un viņam noteikti ir izpratne par mākslinieces daiļradi un rokrakstu, un viņš var lieliski izdarīt tā, it kā pati Džemma to būtu darījusi.
Teicāt, ka ziņa par to, ka nu jums ir saimniecība un esat “piezemēts” cilvēks, esot reabilitējusi jūsu skandalozo tēlu sabiedrības acīs.
Tas nebija pašmērķis. Jā, mani divdesmit gadus visu laiku ir situši ar koku pa muguru – komentāros bijusi saukāšanās, vēlējumi nomirt. Laika gaitā vairs neloloju neko citu no sabiedrības. Mana ģimene un tuvākie draugi zināja, kā ir īstenībā. Pēc LTV “Kultūrdobes” tiešām biju pārsteigs, ka cilvēki vairs nesaukājās.
Tomēr tā ir izvēle, radīt šādu “skaļu” tēlu. Tam vajadzīga drosme, zinot sabiedrības reakciju.
Šī reakcija ir tikai pēdējo desmit gadu redzamā daļa, taču tas sākās jau skolā – mani nekad nav mīlējuši, un esmu pieradis pie tā kopš bērnības. Iespējams, man ir sava veida autisms – saku to, ko domāju. Nevaru aiz aprēķina lišķēt.
Ja ir neglīts – es pasaku, ja skaists – arī pasaku. Par šo aso mēli, tiešumu tad mani arī nav mīlējuši.
Bet mani neinteresē šie daudzie svešie cilvēki, viņu privātā dzīve, uztraucos tikai par savu ģimeni, tuvākajiem draugiem.
Neinteresē tas, ko raksta kādas instagrameres, šīs “plastmasas tantes”. Man ir prieks, ka mani bērni nav tādi, ka viņiem nav jāizliekas par to, kas viņi nav.
Mani neinteresē popkultūra. Varbūt tas mazliet ož pēc vecuma un seniluma, bet patiesībā tā tas ir bijis vienmēr.
Un nu atkal esat šovā…
Līdz šim TV3 mani nebija uzrunājuši, ja nu kādreiz “Dejo ar zvaigzni”, tagad esmu vairākkārtīgi atteicis vakariņu šovam – neesmu tajā svara kategorijā, lai mani vērtētu, liktu atzīmes manā vecumā – man ir pašcieņa. Bet šis stāsts bija interesants, jo tāda iepriekš nebija bijis. Kopā ar Anitu (Altmani) esam kopā strādājuši žūrijās. Es zinu, no mana vērtējuma baidās. Bet tie, kas mani pazīst, atpazīs, ka nerunāju ļauni. Tomēr nevaru sevi piespiest arī melot – ja redzi, ka ir briesmīgi, un arī skatītāji nav akli, tad nevaru teikt – ak, cik mūsdienīgi, cik skaisti – neviens man neticēs. Tad nu šeit arī kļūst arvien karstāk…
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Vecs. Noguris. Laimīgs.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez miera.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Joprojām lepojos ar “Dāvidšovu”. Lepojos ar “Air Baltic” formas tērpu starptautisko atzinību. Un būs vēl milzu projekts – pavisam drīz redzēsit.
Labākā izklaide?
Esmu lasītājs, ceru, tam būs vairāk laika. Bet man nav vajadzīga izklaide – vienkārši jūtos laimīgs.
