Esmu pārrakstījis kā Čehovu, tā Šekspīru. Saruna ar Regnāru Vaivaru 8
Jaunnedēļ 27. februārī Latvijas Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvos izrāde “Lidojošais Travolta” Regnāra Vaivara režijā – stāsts par latviešu bailēm izrauties no sev ierastās vides, kā sacīts teātra izrādes pieteikumā. Ieceres pirmavots ir Artūra Dīča luga, kura pārliecinoši un vienbalsīgi ieguva pirmo vietu Nacionālā teātra lugu konkursā 2016. gadā.
Režisors gan autora lugu jūtami pārstrādājis, tādēļ saruna tieši par to, – cik lielā mērā iestudētājs var atkāpties no pirmavota.
– Pieci režisori cīnījās par iespēju iestudēt Artūra Dīča lugu, un nu Nacionālais teātris oficiāli pavēsta, ka būs Regnāra Vaivara brīva skatuves fantāzija, bet Artura Dīča oriģinālversija tikšot iestudēta kaut kad citreiz. Kur īsti ir tā robeža, cik daudz režisors drīkst atkāpties no lugas?
– Robežu nav. Esmu pārrakstījis kā Čehovu, tā Šekspīru. Tā strādāju divdesmit gadus, un nevienu tas nav uztraucis. Kādas ainas tiek pārveidotas izrādes tapšanas procesā, atkarībā no aktieru spēles specifikas. Tāpat rīkojos arī iestudējot “Laulības dzīves ainas” Dailes teātrī (izrāde tika nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai un ieguva skatītāju simpātiju balvu – V. K.). Kad stāstīju, ka esmu Bergmani pārrakstījis, visi smējās. Bet es biju izgājis veselu loku un nonācis atpakaļ pie tā paša Bergmaņa. Un uzskatu, ka esmu sapratis Bergmani vairāk nekā autors pats. Arī no tiem, kas sākumā smējās, nu daudzi saka – Bergmanim būtu jājūtas lepnam par to, kā esmu iestudējis viņa darbu un nonācis tajā vēl dziļāk, vēl dziļāk Bergmanī nekā pats Bergmanis. Artūra Dīča luga man patīk, tajā ir asprātīgi dialogi, un neesmu oriģinālu izvarojis. Tā būtu pilnīga muļķība. Izrādē ir ļoti daudz no Artūra Dīča, un nevajag mani konfrontēt ar autoru.
Pilno sarunu ar režisoru Regnāru Vaivaru lasiet 21. februāra “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.
