Foto – Andrievs Ezergailis

Lielākoties “Kultūrzīmēs” publicējam mūsu laikabiedru dzeju – to, kas top šeit un tagad. Taču, lai parādītu latviešu dzejnieku dažādību, laiku pa laikam iepazīstināsim arī ar dzejniekiem, kuri mīt vai mituši citās pasaules malās. Kā pirmā – Inta Ezergaile (1932 – 2005), kuras dzejas krājums “Melnās gailenes” iznācis šogad.

Lasītākie

Kokteilis

Dzimuši ģēniji: šīm zodiaka zīmēm ir augstākais IQ 4

TV24

Ieskicēta krievu karavīra – “briesmīgā pretekļa” – seja: “Tāds nogalina atbildīgi, tā ir slima biomasa!”

TV24

“Tā ir cūku kūts. Pat cūkas dzīvo labāk.” Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs nosauc 3 nosacījumus, lai vienotos ar Ukrainu 99

Lasīt citas ziņas

Ilma Elsberga (biedrība “Atvērtās krātuves”) raksta: “Inta Ezergaile (1932 – 2005) bija trimdas latviešu literatūrzinātniece, filoloģijas zinātņu doktore, specializējusies vācu un latviešu 19. un 20. gadsimta literatūrā.

Dzimusi Rīgā, Pārdaugavā. 1944. gada vasarā kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās. Pieredzēja Berlīnes bombardēšanu, mitinājās bēgļu nometnēs, 1948. gadā izceļoja uz Savienotajām Valstīm. 1957. gadā Inta salaulājās ar Andrievu Ezergaili, vēlāk pazīstamo holokausta vēsturnieku. Ezergaiļu ģimene dzīvoja Ņujorkā, pēc tam pārcēlās uz Itaku, kur I. Ezergaile 1969. gadā ieguva doktora grādu ar disertāciju “Vīrišķais un sievišķais: skatījums uz Tomasa Manna dialektiku” Kornela universitātē, kur nostrādāja turpmākos 30 gadus par profesori līdz 1999. gadam, kad devās pensijā. Mūža nogalē sāka rakstīt dzejoļus angļu valodā, lai paglābtos no depresijas. 2005. gadā mira ar vēzi.

E. coli uzliesmojums Latvijā: Infekcijas izplatība pierimusi, taču pārbaudes vēl turpinās

“Karalim – nē.” ASV tūkstošiem cilvēku protestē pret Trampa politiku

Kāpēc Putins pēkšņi izsludināja Lieldienu pamieru – vai Krievija tiešām vēlas izbeigt karu?

Inta ir mana radiniece, bet ne jau tādēļ izdevu viņas dzejas. Pirms trim gadiem nodibināju kontaktu ar Intas dzīvesbiedru Andrievu, kurš bija par Intu uzrakstījis atmiņu stāstu “Lapu agonija”, iekļaujot tajā arī viņas dzejoļus. Tos lūdzu atdzejot Amandu Aizpurieti. Pēc atmiņu grāmatas izdošanas Amanda mani pārliecināja, ka Intas dzeju ir vērts izdot atsevišķā grāmatā, un šī gada sākumā ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu klajā nāca dzejas izlase “Melnās gailenes”.

Lai gan tāpat kā vispār latviešu dzejniekiem, I. Ezergailei tuvi ir dabas tēli, viņas dzeja ir atšķirīga. Intas novatorisms izpaužas viņas drosmē rakstīt par tēmām, par kurām pie mums nav pieņemts dzejot. Literatūrzinātniece Anda Kubuliņa to nodēvē par “veca cilvēka poētiku” atšķirībā no latviešu dzejā pierastās jauna vai brieduma gadu cilvēka sajūtu un problemātikas atainojuma.

Inta atklāj sadzīvošanu ar neārstējamu slimību, sajūtas pēc ķīmijterapijas, savas ļoti vecās mātes demences izpausmes – visas tās lietas, par kurām vairāmies runāt. Bet vai tāpēc cilvēkam, kuram ar to jāsadzīvo, tas ir mazāk sāpīgi?”

Pēc ugunsgrēka

Kad noņemtas šalles un parūkas,

es izskatos kā jauns gailēns

ar pelēkiem kušķiem galvvirsū,

sagraizīta, apdedzināta un saindēta,

es atsedzu savu lauku saulei,

gaidot uz jaunu zelmeni,

klausos ziņas par meža ugunsgrēkiem,

kas visu sadedzina melnu, un tad pelnos

starp celmiem strauji izaug pulka sēņu –

melnās gailenes,

nāves trompetes.

Viņi tās lasa cepurēs,

kreklu priekšās, grozos un somās –

der ēšanai, der pārdošanai,

zeme dāsni tās dāvā,

atmaksājot par postu, par zaudējumiem,

par zibeni vai vieglprātīgo cigareti.

Uguns, kas nogalina, uguns,

kas dziedē. Runā, ka esot labi

sākt atkal visu no jauna.

Vecais suns

Viņš bija mana mūza, es saku –

tā izskaidrojot savu klusēšanu.

Pastaigas cauri gadalaikiem –

pavasara parkā,

kad binokli ceļu pie acīm,

lai redzētu pirmo lauku cīruli, –

esi pacietīgs, nerausti,

es arī apstājos, kad tu ošņājies, es saku.

Rudenī čabošo lapu

karaliskais paklājs

zem mūsu sešām kājām, kamēr

kopā kļūstam domīgi un sirmi:

uz slēpēm slīdu lēnāk,

kad sniegs par dziļu

viņa vecajām kājām.

Viņš joprojām var būt tava mūza –

tā man saka. Bet man šķiet,

ka esmu fiziska būtne –

man vajag mīksto ausi, ķepas skārienu,

maigo elpu pie mana vaiga,

nevis rēgu manā dārzā,

nevis veļa mēli,

kas nolaiza manu delnu.

Neesmu tīrasiņu,

tāpat kā viņš esmu jauktenis,

kam visu vajag apošņāt, pat mūzu.

***

Esmu par vecu, par vecu,

viņa saka katram, kurš nepagūst

laikā novērst skatienu.

Vai, ar humora pieskaņu,

pasludina vienīgo savu prasību

pēc ievērības – vēl esmu dzīva.

Restorānos viņa izņem

zobu protēzi, lai lepni

to notīrītu, tūlīt pēc uzkodām,

savu ilgdzīvošanas emblēmu,

spītīgi paceļ vispirms augšzobu,

tad apakšzobu protēzi. Miruši zobi

lielīgi vicinās

pret nāves zobiem.