Ilgonis Vilks: Esmu panācis, ka bērni paši spēj izdomāt formulas 1
Astronoms, zinātnes vēstures pētnieks Ilgonis Vilks jau vairākus gadus ir arī fizikas skolotājs Jūrmalas alternatīvajā skolā. Nesen viņš atzīts par gada inovatīvāko fizikas skolotāju, par ko saņēmis Ekselences balvu.
Kas jums patīk skolotāja darbā?
I. Vilks: Jūrmalas alternatīvā skola ir īpaša ar to, ka tur ir izteikta skolotāju un vecāku sasaiste; arī bērni šķiet vairāk motivēti mācīties nekā citās skolās. Nozīme ir tam, ka skola ir maza. Tur ir ģimeniska sajūta, tāpēc daudz vieglāk izveidot kontaktu ar bērniem.
Kad sāku strādāt, taustījos, meklēju labākos ceļus, kā ieinteresēt bērnus un panākt, lai viņi izprot tēmas, par ko runājam. Tagad jau jūtu, ka izdodas ievirzīt skolēnus tā, ka viņi jau paši spēj analizēt dabā notiekošos procesus, saskata likumsakarības. Pēdējā laikā esmu panācis, ka bērni paši spēj izdomāt formulas. Nevis tā, ka es izstāstu, kā rēķināt, piemēram, blīvumu, bet runājam par to, kā šis blīvums rodas. Kad ir izpratne, tad arī skaidrs, kā to aprēķināt.
Es gan fizikas stundās nelieku uzsvaru uz uzdevumu rēķināšanu, jo man šķiet, ka pārāk daudz uzdevumu nokauj dzīvo interesi par dabas procesiem kā tādiem. Protams, risināt fizikas uzdevumus ik pa laikam vajag, taču drillēt gan tos nedrīkstētu.
Mani skolēni piedalās arī konkursā “Fizmix Eksperiments”. Tā pirmajā kārtā jārēķina dažādi uzdevumi, kas ir sarežģītāki nekā skolas kursā. Priekšā teikt nedrīkstu, taču varu pasviest kādas idejas un tad skatīties, kā skolēni paši pamazām nonāk līdz izpratnei, kā šie uzdevumi risināmi.
Ja jūsu skolēni paši spēj izdomāt fizikas formulas, secinu, ka esat jau ieviesis jauno izglītības saturu, kurā arī būšot padziļināta mācīšanās ar izpratni un kurā skolēni paši radīšot zināšanas.
Zināmā mērā – jā. Jāsaka gan, ka dabaszinību jomā jau iepriekš bija projekti, kuros jau tika modernizēts saturs eksaktajos mācību priekšmetos. Tajos darbojos, un toreiz saturs tika uzlabots sešu gadu laikā. Domāju, ka tie arī bija ļoti labi projekti, turklāt nebija tik sasteigti kā pašreizējais. Skolotāji, kas piedalījās projektā, veidoja jaunas mācību metodes un bija ļoti labi sagatavoti, lai strādātu modernāk. Vienlaikus jāteic, ka es pats nemetos aizrautīgi izmantot jaunās metodes. Ja ir rezultāts, var strādāt arī diezgan klasiski, tikai ik pa laikam izmēģinot jaunas metodes.
Tātad var teikt, ka kombinējat klasiskās pedagoģijas metodes, kad skolotājs ir zināšanu nesējs, un jauno pieeju, kad skolēni paši meklē atbildes?
Jā, tas ir veids, kā man patīk strādāt un kas, cik redzu, dod rezultātu. Piemēram, mani skolēni paši atklāj Oma likumu. Piedāvāju viņiem veikt eksperimentu sēriju, kas noved viņus pie šā likuma. Būtiski gan, ka ātri to nevar paveikt: šim mācību procesam vajag divas mācību stundas pēc kārtas.
Kaut arī eksakto mācību priekšmetu pasniegšanas metodes nemitīgi uzlabo, Latvijā joprojām ir pārāk maz skolēnu, kuri izvēlas kārtot centralizēto eksāmenu fizikā, ķīmijā, bioloģijā un studēt šīs jomas.
Varbūt problēma nav tikai mācīšanās sistēmā? Jāņem vērā, ka ir dažādi intelekta tipi un ne visiem ir tāds domāšanas veids, kas piemērots tieši dabaszinību dziļākai apguvei. Turklāt skolēni ļoti labi redz, kuras profesijas ir darba tirgū pieprasītas un kurās var labi nopelnīt. Ne velti IT studiju programmās tagad tomēr ir salīdzinoši daudz studējošo. Liela problēma ir tā, ka jau 1. kursā daudzi no viņiem atbirst: vai nu nav šīs eksaktās domāšanas, vai arī vidusskolā nav pietiekami apgūta, piemēram, matemātika. Savukārt tie, kuriem veicas fizika, ne vienmēr izvēlas to studēt. Piemēram, tagad man ir viens ļoti spējīgs skolēns, bet viņš jau izlēmis studēt bioloģiju.
Visi šie projekti, kas cenšas ienest skolās jauninājumus, saskaras ar lielu inerci. Ir diezgan daudz skolotāju, kuri nevēlas apgūt jaunas metodes. Arī pedagogu tālākizglītības kursos daļa ir nākusi tikai “ķeksīša pēc”, proti, tāpēc, ka šie kursi obligāti jāapmeklē. Tāpēc viens no galvenajiem projekta uzdevumiem: iekustināt skolotājus.
Lai skolotājiem būtu motivācija mainīties, svarīgs ir arī pedagogu atalgojums. Tas gan pēdējos gados audzis, taču nepietiekami. Skolotāja darbs tāpat jau ļoti veicina izdegšanu, bet, ja algas dēļ skolotājs uzņemas pēc iespējas lielāku slodzi, viņam nav laika piedomāt, kā stundu padarīt pilnvērtīgāku.
Dažkārt skolas vaino, ka tās nokaujot skolēnos motivāciju apgūt dabaszinātnes. Tā tiešām ir, ka līdz pat 6. klasei skolēniem ir kāpēcīšu periods, bet tad interese par apkārtējo pasauli sarūk. Taču domāju, ka tas saistīts ar viņu bioloģiskajām izmaiņām.
