Ragu meklēšana un kolekcionēšana – kā sirdslieta 0
Eināram Kalniņam, kurš medī Rojas un Ances apkaimes mežā, līdztekus medībām ir vēl kāda svarīga nodarbe – viņam pavasaros patīk meklēt nomestos briežu ragus. Savākta ļoti interesanta kolekcija, kas var kalpot kā mācību līdzeklis, pētot viena un tā paša brieža attīstību vairāku gadu garumā.
Uz jautājumu, kāpēc kļuvis par mednieku, Einārs smaidot teic, ka tā daba pati iekārtojusi.
“Bērnībā kā jau lielākā daļa puiku sāku ar makšķerēšanu. Taču tad visas makšķeres atdevu projām un kopā ar vienaudžiem pievērsos ragu meklēšanai. Kolhozam tolaik bija lieli ziemāju sējumi. Pa tiem un pa pļavām arī staigājām. Manam draugam brālis un tēvs bija traktoristi, un viņi mūs palaida laukā, lai pirms minerālmēslu sēšanas pastaigājam un salasām. Galu galā pastāv iespēja ar ragiem sabojāt traktora riepas. Draugam bija liela kolekcija, taču, kad radās iespēja to pārdot, viņš ragus pārvērta botās, čībās un ar to arī tas beidzās. Savukārt man ragu meklēšana ir sirdslieta, un, atrodot kārtējos ragus, jūtos tā, it kā būtu nomedījis bulli ar zelta medaļas vērtu trofeju. Taču šādu briedi ar ieroci vēl neesmu nomedījis, un man viss vēl priekšā,” stāsta Einārs Kalniņš.
Atnāk stundu agrāk
Viņa krusttēva dēls Valdemārpilī bija mednieks. Medību objekts bija uz Ventspils pusi, pie Puzes. Uz medībām brauca ar ganu mašīnām – GAZ markas kravas auto, kas aprīkoti ar būdu. Tā nu uz savām pirmajām medībām vēl dzinēja statusā tika uzaicināts arī Einārs.“Bija norunāta tikšanās sešos no rīta Valdemārpilī. Viņš domāja, ka es aizgulēšos, taču ierados stundu agrāk!” atceras Einārs.
“Pats nesapratu, uz kurieni brauksim, kas īsti notiks. Veči salasījās, katrs atnesa pa kanniņai degvielas, lai var aizbraukt, – toreiz bija krīzes laiks. Katram bija mugursoma, ja ko nomedīja, pēc medībām ugunskura gaismā dalīja. Pat elektrības tur nebija. Sākās dzīšana – brieži skrien uz visām pusēm, cilvēki kaut kur pazuduši… Es stāvu viens pats meža vidū un bļauju kā traks. Pēkšņi kāda balss netālu aiz eglītes mierīgi saka: “Tu nebļauj, nāc ārā!”
Arī meklējot ragus, man bija gadījies apmaldīties – no rīta agri izgāju, bet vēlu, vēlu vakarā tikai biju mājās – atbraucu ar stopiem. Pirmo ragu atradu 9. martā, cik man toreiz bija gadu, īsti neatceros. Skaists rags. Gāju meklēt otru un tad arī apmaldījos. Tikai vēlāk otru tā paša pāra ragu man izdevās iemainīt.
Attēlā: Šie briežu ragi atrasti pavasaros laukos un mežmalās.
Emocijas nepārdod
Arī man piedāvājuši ragus atpirkt, taču es nepārdodu. Tās ir manas emocijas, pārdzīvojumi, kas naudā nav izmērāmi. Tagad, atrodot ragus, nofotografēju, kā tie guļ zemē, lai paliek atmiņai. Šogad esmu atradis 14 ragus.
Reizēm izdodas atrast arī visu bulli, precīzāk, to, kas no viņa palicis pāri, kad dzīvnieks devies uz labākām ganībām, kaut apgrauztu un sūnām apaugušu. Man arī tā ir interesanta un vērtīga trofeja. Briežu ragus atrast nav īpaši sarežģīti.
Savukārt aļņu ragi ar labu lāpstu gan ir retums. Astoņdesmitajos gados gan. Mūsu pusē tajā laikā medniekam Jānim Muceniekam izdevās nomedīt zelta alni. Tajā laikā tā bija otrā vai trešā labā trofeja, kas Latvijā iegūta. Trofeja gan bija pārāk daudz apzāģēta – tolaik tam nepievērsa lielu vērību. Sarīkojām vietējo izstādi Rojas muzejā. Kad viņš atveda savu trofeju, mums mutes palika vaļā.
Virsmežniecības darbiniekiem teica, ka to vajag vest uz lielāku izstādi vērtēšanai. Tā arī izdarījām. Atrastos ragus kolekcionēju. Tas ļauj vērtēt, kāda mūspusē ir briežu populācija. Var redzēt, kā brieži attīstās, īpaši – ja izdodas atrast viena un tā paša dzīvnieka nomestos ragu. Tie ir ļoti līdzīgi viens otram. Vienā šādā komplektā var redzēt, ka pieaugums ir vairāk nekā medaļa gadā. Ļoti varens dzīvnieks. Ragi masīvi un netradicionālas formas. Esmu nonācis pie secinājuma, ka buļļi attīstās ļoti dažādi. Citam pieaugums ir liels, citam praktiski nemanāms, lai gan dzīves apstākļi vienādi. Tas vairāk ir atkarīgs no genofonda. Tas ir tāpat kā cilvēkiem. Vecos laikos bija lielas ģimenes un visi bērni nebija vienādi. Tā dabā iekārtots. Tāpat nav iespējams piemērot vienu formulu visiem briežiem, pirms nolemt spiest vai nespiest ieroča mēlīti. Māku saprast mednieks iegūst tikai ar daudziem gadiem.”
Attēlā: Ja bebrs augumā padevies, visticamāk, viņam ir medaļas vērts galvaskauss.
Mednieku eksāmena vietā – armija
Lai arī Einārs bija labi sagatavojies mednieka eksāmenam, apliecība tik viegli rokā viņam nav devusies.
“Daudzus gadus biju gājis kā dzinējs. Biju sagatavojies eksāmenam. Taču 1997. gada 10. oktobrī mani iesauca armijā. Tieši tajā dienā Dundagā rīkoja mednieku eksāmenu… Tā nu ierados Ādažos iesaukšanas vietā, nevis stājos eksaminācijas komisijas priekšā. Varbūt vajadzēja nokārtot eksāmenu un braukt nākamajā dienā, taču esmu apzinīgs un likumpaklausīgs cilvēks,” skaidro mednieks. “Eksāmenu nokārtoju tikai tad, kad atgriezos no dienesta.”
Trofeju mednieks
Kalniņa kungs sevi uzskata par trofeju mednieku, kuram patīk izbaudīt kopā darbošanās prieku ar citiem medniekiem. Viņu nekad gaļas gabals nav interesējis vairāk par skaistiem ragiem.“
Esmu bijis daudzos kolektīvos viesmedībās, redzējis daudz. Ir tādi, kur vīri dreb par katru gaļas kumosu. Iespējams, viņiem tas ir iztikšanas jautājums. Ir tādi, kurus interesē vakarā pēc medībām pasvinēt. Ja runā par svinēšanu, tad daudz kas pēdējā laikā ir mainījies uz labo pusi, tomēr nav noliedzams, ka nereti svarīgas lietas gājušas mazumā. Īpaši mednieku savstarpējās attiecības un kopā būšana,” pārliecināts mednieks.
“Savulaik medības notika ar visiem signāliem un rituāliem un pēc medībām dalībnieki neizklīda, bija pat riktīgas balles ar ermoņikām, bet tagad, kad esam apkrāvušies ar tehnoloģijām, tiklīdz izvējojusi pēdējā šāviena pulvera smaka un sadalītas porcijas, mednieki iekāpj katrs savā auto un pazūd rudens tumsā. Cilvēki savā starpā nesarunājas, aizstāj svarīgāko – īstu dzīvu sarunu un kopā būšanu – ar bezpersonisku vēstījumu mobilajā ierīcē. Kašķējamies un strīdamies par teritorijām, sūdzamies viens par otru, bet vai no tā kādam, tajā skaitā pašiem, kļūst labāk? Noteikti ne! Reti kur visi ir kā liela un draudzīga ģimene, kur cits citam palīdz, neskatoties uz statusu ikdienā. Biežāk klanās, pat lien uz vēdera tā priekšā, kurš atbrauc ar lepnāku auto un no pārvalka izņem glaunāku plinti. Tās vairs nav normālas attiecības.
Attēlā: Viss kā dzīvē
Mīļākās medības – putnu
Visskaistākās man šķiet putnu medības. Manā kontā ir rubeņi, trīs medņi. No visiem izgatavoti izbāžņi. Neviens nav zupā izvārīts, lai gan vienu rubeni un vienu medni izšmorējām pēc tam, kad taksidermists tos bija nodīrājis.
Pirmo medni nomedīju Alsungas pusē, kad to vēl varēja darīt. Tajās medībās pavadīju nedēļu. Pieredzes nebija, tikai tik, cik vecie vīri stāstījuši, kurā brīdī jālec, kurā jāklausās. Laika apstākļi bija slikti. 9. maija vakarā iegājām, taču nebija iespējas izšaut. Nolēmām palikt pa nakti. Jaka uz galvas, un nolikos zem eglītes gulēt. Daudz jau nepagulēju. Kad atskanēja pirmie knikšķi, acis bija vaļā. Pat aukstumu nejutu. Tuvojos putnam. Priedē pamanīju viņu uz zara. Vecie mednieki teica, ka jāšauj mirklī, kad putns sāk zāģēt, tad viņš nedzird. Ja netrāpīsi, būs iespēja otrreiz izšaut. Taču trāpīju ar pirmo. Šāds putns ir vairāk nekā dižmedījums.Kad izšmorējām, dikti garšoja pēc skujām un sveķiem, liec garšvielas, cik gribi… Uzskatu, ka tas, ka šos putnus nemedī, ir slikti. Vecie mednieki aizmirst par šīm riesta vietām, jaunie nezina, un galu galā neviens vairs tās nesargā.Savulaik aktīvi medīju pīles, taču tagad mazāk.
Lūsis ar raidītāju
Man izdevies nomedīt arī lūsi, turklāt ar raidītāju, kuru savulaik viņam aplikuši pētnieki. Raidītājs gan sen vairs nebija darbojies. Šo trofeju man izdevās iegūt 3. janvārī. Precīzu gadu gan vairs neatceros. Ielencām lūšus Kaltenē, divu kvartālu teritorijā, biju aizbrucis viesmedībās. Pēdas pamanīja, no rīta aplūkojot barotavas. Četru lūšu pēdas. Mastā bija iegājuši gan lūši, gan cūku bars. Jāiet stāties. Vecie vīri stājoties pamanīja, ka cūkas tomēr izgājušas no masta, un sprieda, ka tur vairs nav ko darīt. Tomēr izstājāmies līdz galam. Sāka dzīt. Viens no vīriem man blakus izšāva. Kuilis. Dzinēji tuvojās.
Pēkšņi ar acs kaktiņu pamanīju siluetu un kaķa lēcienu egļu jaunaudzītē. Metu plinti pie pleca un izšāvu. Viņš izstiepās un pazuda jaunaudzītē. Pēkšņi lēca otrs dzīvnieks. Šāvu vēlreiz! Viņš pagriezās un aizskrēja man gar kājām. Stobri tukši. Trāpīju vai netrāpīju? Pārlādēju. Šāva atkal kaimiņš, netrāpīja. Dzinēji nāk vēl tuvāk. Pēkšņi kaut kas nočab – iznāk lūsis un apsēžas. Izšauju. Nu patiešām man ir lūsis! Viss beidzas, bet kas notika ar pirmo? Ir pilieni sniegā. Pēc pāris soļiem viņu atradām. Tā man divi lūši. Svētki bija vareni!
Nākamajā dienā izdevās nomedīt vēl trīs gadus vecu kuili. Namatēvs teica, ka vairs ciemos neaicināšot, taču pēc nedēļas jau zvanīja un aicināja uz medībām… Lielākajam lūsim ap kaklu bija tas zinātnieku liktais raidītājs.
Pēc sudraba brieža zeķēs…
Netālu no manām mājām medību platībās fiksēju baurojam briedi. Nolēmu nomedīt. Teritorija pazīstama, vējš labvēlīgs. Novilku zābakus, pārlēcu pār grāvi un, skatoties, kur lieku katru soli, tuvojos dzīvniekam. Starp citu, lielāko daļu buļļu esmu nomedījis tieši šādā veidā. Tās ir visjaukākās medības, kad vari lavīties un sacensties izmanībā. Sēdēt medību tornī nav tas. Tas ir kā ar meiteni ballē. Ja viņa pati skrien pretī, nav interesanti. Ja dabū pacīnīties, cita lieta!
Tā nu es zeķēs pa sūnām. Vēroju vēju – pirksts mutē un gaisā, kā to jūrnieki dara. Tajā laikā pūderīša man nebija. Kādā brīdī vairs nesapratu, kur briedis palicis, jo viņš apklusa. Pēkšņi viņš cēlās kājās turpat man priekšā. Starp krūmiem tikai mazs laukumiņš, kurā varu izšaut. Attālums ap 70 metriem. Saprotu, ka ragi labi. Tā nu trāpīju caur adatas aci! Interesanti, ka man draugs pavasarī bija atradis tieši šī brieža nomesto ragu! Nu mēģinu viņu pierunāt to ragu man atdot kolekcijai.”
Vairāk lasiet žurnālā Medības
