Kā Lolita Ritmane izsitās Holivudas apritē, būdama margrietiņa? 0
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latviešu izcelsmes Holivudas komponiste Lolita Ritmane, kura kopā ar māsu Brigitu Ritmani–Džemesoni, arī komponisti un diriģenti, pianisti un pedagoģi, šonedēļ bija ielūgtas individuāli Rīgas pilī, lai saņemtu augsto valsts apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeni. To viņām piešķīra 2021. gadā, bet toreiz ordeni nebija iespējams saņemt saspringtā darba ritma dēļ.
Lolita īpaši gandarīta par to, ka kopā ar viņu ir apbalvota arī māsa, kuras komponētā dziesma “Manai tautai” ar Lolitas un Brigitas tēva – izcilā latviešu sabiedriskā darbinieka, ārsta un literāta Andra Ritmaņa – vārdiem atmodas laikā pāršalca visu latviešu pasauli.
Kopā ar abām māsām svinīgi emocionālo brīdi piedzīvoja arī brālis Alberts, kurš puspajokam atzīst, ka savā dzīves laikā esot bijis vesels orķestris, jo spēlējis gan klavieres, gan ģitāru, gan kontrabasu un arī vijoli.
Visiem trim Ritmaņiem jūlijs bija nozīmīgs vēl ar kādu svarīgu dzimtas notikumu. Kopā ar kuplo bērnu un mazbērnu pulku no Amerikas uz Latviju tika pārvestas tēva un mātes Magitas urnas, lai tās guldītu dzimtas atdusas vietā – Rīgā Meža kapos. Abi vecāki nodzīvoja garu un skaistu mūžu – tēvs mūžībā aizgāja 94 gadu vecumā, bet māte nodzīvoja divus gadus ilgāk.
Starp 15 labākajām
Lolitas komponētā mūzika filmai “Dvēseļu putenis” izskanējusi tālu pāri Latvijas robežām – līdz pat Amerikai, kur nokļuva ASV Kinoakadēmijas balvas “Oskars” īsajā sarakstā starp 15 labākajām filmu oriģinālmūzikas partitūrām. Tas bija līdz šim nepiedzīvots notikums Latvijas kino vēsturē, jo iekļūšana īsajā sarakstā ir priekšpēdējais slieksnis, aiz kura var sekot nominācija “Oskaram”. Šoreiz bija jāiztiek bez “Oskara”, bet tas vien ir sasniegums, ka Lolitas komponētais skaņdarbs izturēja milzīgu konkurenci, izcīnot vietu īsajā sarakstā starp 136 pieteikumiem.
“Mūziku filmai komponēju tajā gadā, kad nomira tēvs, un man bija jātiek galā ar savām emocijām, viņu zaudējot. Šķiet, ka tas man palīdzēja, radot mūziku, meklēt tajā arvien dziļāku emocionālo piesātinājumu,” atceras Lolita.
Valsts prezidents Egils Levits, pasniedzot Triju Zvaigžņu ordeni Lolitai Ritmanei, teica: “Latvijas valsts atzīst jūsu devumu latviešu kultūrai par ārkārtīgi svarīgu. Mani personīgi visvairāk uzrunā divi jūsu darbi. Viens ir mūzikls “Eslingena”, un otrs ir mūzika filmai “Dvēseļu putenis” – bez jūsu ieguldījuma šī filma negūtu tādus panākumus un nebūtu ieguvusi to vietu latviešu kultūrā, kāda tai ir tagad.”
Prezidents kā paliekošu novērtēja arī Brigitas ieguldījumu, atzīstot, ka viņa ir iegājusi ne tikai Latvijas kultūras vēsturē, bet arī mūsu atmodas vēsturē ar savu komponēto dziesmu “Manai tautai”.
Cilvēkus nevajag likt “kastītēs”
Lolitas viens no pēdējiem sasniegumiem ir ASV Nacionālās ierakstu, mākslas un zinātnes akadēmijas piešķirtā “Grammy” balva kā producentei kategorijā “Labākā klasiskās mūzikas izlase” par Latvijas Radio 1. studijā ierakstīto albumu “Women Warriors – The Voices of changes”.
Mūzika radīta kopā ar projekta māksliniecisko vadītāju Eimiju Andersoni par godu 800 gadu ilgajai cīņai par cilvēktiesībām, sievietes tiesībām un vienlīdzību.
“Viena no manām draudzenēm sievietēm komponistēm, kurai ir doktora grāds mūzikā, ir tumšādaina. Daudzi uzskata, ka viņa esot no Āfrikas, kaut gan tā nav taisnība. Cilvēki ir pārliecināti, ka viņa komponē mūziku tikai džezam, jo viņa taču ir tumšādaina.
Bet viņa ir komponējusi fantastisku simfonisko mūziku un viņai nemaz nepatīk, ka par viņu cīnās, lai dotu vairāk iespēju Āfrikas amerikāņiem. Viņai nepatīk tās “kastītes”, kurās cilvēki tiek ielikti, jo tas viņus ierobežo. Tev kā indivīdam nav nekādu tiesību teikt otram indivīdam, ka esmu labāks par viņu, ka man pienākas kaut kas vairāk, tāpēc ka esmu balts heteroseksuāls vīrietis,” saka Lolita.
Ja darbs, kurā viņa ir iesaistījusies, iet pie sirds, viņa strādājot, nedomājot par to, vai saņems atzinību vai kādu balvu.
Lolita: “Kad pabeidzu komponēt pēdējo posmu “Dvēseļu putenim”, izraudājos, jo man bija tik žēl, ka šis process ir beidzies. Es nekad nebiju rakstījusi mūziku tik garai filmai. Viena pati biju istabā, sēdēju un raudāju, jo gribēju vēl un vēl komponēt mūziku. Iespējams, ka tas izklausās jocīgi, bet tas ir patiesi.
Es joprojām jūtos kā tāds lauku bērns, kā kaut kāda margrietiņa pļavā, es neesmu glauna, skaista roze logā.
Atceros, ka pirmā kritika “Dvēseļu puteņa” mūzikai nebija īpaši laba, un tad sāku šaubīties, vai esmu rīkojusies pareizi, uzņemoties šo darbu… Tajā brīdī, kad nāk tās balvas un uz koncertiem pārdotas visas biļetes, tad esmu gandarīta, jo kritiķa kungam vai kundzei tomēr nav bijusi taisnība.
Es arī esmu kritiska pret to, kas man patīk vai nepatīk – objektīvai kritikai ir sava vieta, bet es domāju, ka mēs par daudz bieži mēdzam ielikt viens otru tādās kastītēs. Kas notiktu, ja, piemēram, laikraksta korespondents pēkšņi nolemtu uzrakstīt libretu operai? Kāpēc gan ne!”
Klausoties Lolitas teiktajā, prātā nāk nesen mūžībā aizgājušās Agates Nesaules stāstītais fragments no viņas dzīves par to laiku, kad viņa pēc bēgļu nometnes Vācijā nokļuvusi kādā lepnā Amerikas skolā.
Viņa atcerējās, ka latvieši, kas tur mācījušies, citādi izskatījušies, citādi runājuši un uz viņiem raudzījušies kā uz tādiem drusciņ mežonēniem. Kāda skolotāja Amerikā bija pat atļāvusies viņai pateikt: mācies rakstīt ar rakstāmmašīnu, jo tālāk jau tu nekur netiksi! Tiem pamācītājiem prātā nevarēja ienākt, ka Agate Nesaule kļūs par redzamu angļu un amerikāņu literatūras profesori un cīnītāju par sieviešu tiesībām.
“Māsu nekad nebiju redzējusi tik laimīgu!”
Savukārt Brigita stāsta – kad rakstījusi mūziku “Manai tautai”, mamma sacījusi, ka latviešu tautai varot palīdzēt tikai Dievs. “Es vienmēr saku, ka neesmu ļoti ticīgs cilvēks, taču tajā pašā laikā manā mūžā ir notikušas tik daudz skaistas lietas.
Piemēram, tas, kā Ieva Akuratere dziedāja “Manai tautai” Liepājā. Viņa nogāja no skatuves raudādama, bet atkal atgriezās, lai dziedātu tālāk. Viņas vīru gatavojās sūtīt uz Černobiļu, un tāpēc emocijas kopā ar dziesmas mūziku un saturu plūda aumaļām. Mēs esam kļuvušas par draudzenēm, bet tas prasa laiku un savstarpēju sapratni – pazīt, ka esam savējie, ka neesam sveši,” savās atmiņās dalās Brigita.
Brigita kā pirmdzimtais bērns ir uzņēmusies Ritmaņu dzimtas galveno lomu. Viņai aizvadītajā svētdienā bijusi reta izdevība redzēt, kā Lolita strādā ar latviešu mūziķiem. Brigita: “Māsa nekad nav bijusi pavirša.
Svētdienā visu dienu no deviņiem līdz sešiem vakarā viņa diriģēja latviešu mūziķus Latvijas Radio 1. studijā, kuri spēlēja Lolitas mūziku. Es to klausījos visu dienu, un nevienu brīdi man nebija garlaicīgi.
Ievēroju, ka Lolita simtprocentīgi uzticējās skaņu režisoram Varim [Kurmiņam] un savam vīram Markam [Matsonam]. Viņa bija pilnīgi kā tas mazais bērns, kuru es atceros, – viņa bija svētlaimē.
Es domāju, ka viņai nokritīs rokas. Lolita bija nosvīdusi, mati bija pavisam slapji. Es savu māsiņu nekad nebiju redzējusi tik laimīgu. To varēja redzēt un dzirdēt, ka visi mūziķi viņu respektēja.”
Bet kā Alberts jūtas starp savām talantīgajām māsām? Viņš šad tad mēdzot palaist joku, ka šajā ģimenē esot vienīgais normālais cilvēks. Pateicoties viņām, vienmēr dabūjot vislabākās vietas teātros un koncertos. Tomēr puspajokam piemetina: “Man nav viegli ar viņām.”
