“Esmu mainījies līdzi hokejam!” atzīst mūsu olimpiešu galvenais treneris Harijs Vītoliņš 3
Zigmunds Bekmanis, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
]Pekinā rit XXIV ziemas olimpiskās spēles, kurās pēc viena olimpiskā cikla izlaišanas atkal piedalīsies Latvijas hokeja izlase. To cīņās vadīs Harijs Vītoliņš, kurš pirms pusgada, stājoties galvenā trenera amatā, palīdzēja mūsu izlasei izcīnīt olimpisko ceļazīmi.
Latvijas izlases hokejistu gatavošanos olimpiādei pamatīgi sarežģīja kovida jaunā paveida omikrona straujā izplatība pasaulē. Augstās saslimstības dēļ uz laiku tika pārtrauktas NHL čempionāta spēles un zuda cerības izlasei piesaistīt tur spēlējošos visaugstākās klases hokejistus.
Arī KHL un Rīgas “Dinamo” komandā, kuras spēlētāji parasti veido izlases kodolu, uzliesmoja kovids, un Čehijā un Zviedrijā spēlējošie laikus netika atlaisti uz izlases treniņiem. Tādēļ galvenajam trenerim tikpat kā nebija iespējams nopietni pārbaudīt izlases kandidātus, un viņš bija pateicīgs katram, kurš varēja atbraukt.
Līdz pirmajai spēlei olimpiskajā turnīrā (10. februārī) savā kvalifikācijas grupā ar Zviedriju gan vēl jāgaida vesela nedēļa, šajā laikā paredzētas pēdējās divas pārbaudes spēles ar Krievijas olimpisko atlētu komandu un Dānijas izlasi, kas palīdzēs noskaidrot optimālos maiņu virknējumus. Ņemot vērā varbūtību kādam spēlētājam saslimt vai gūt traumu olimpiādes laikā, spēļu rīkotāji ir ļāvuši hokeja komandām nodrošināties ar sešiem rezervistiem, taču Harijs Vītoliņš izmantos tikai trīs. Vienalga situācija ir sarežģīta, un savā vairāk nekā piecpadsmit gadus ilgajā trenera karjerā viņš neatceras tik psiholoģiski smagu laiku.
Laikam var teikt, ka tu neizvēlējies spēlēt hokeju, bet hokejs izvēlējās tevi, jo esi trešais Harijs Vītoliņš un ceturtais hokejists savā dzimtā.
Visa mūsu ģimene vairākās paaudzēs ir bijusi sportiska. Mans vectēvs Harijs Vītoliņš bija pirmskara Latvijas hokeja izlases dalībnieks, vēlāk treneris, kurš krievus mācīja spēlēt hokeju. Mans tēvs, arī Harijs Vītoliņš, gāja viņa pēdās, taču diezgan agri beidza spēlēt un kļuva par sporta funkcionāru, Latvijas Hokeja federācijas ģenerālsekretāru. Arī tēva brālis spēlēja hokeju, un man nebija kur sprukt. Tolaik, pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā, maziem bērniem jau nebija lielas izvēles iespējas. Kopā ar vectēvu gājām skatīties hokeja spēles. Ziemas bija aukstākas nekā tagad, daudzviet izveidojās dabiskie ledus laukumi, kur varēja paslidot, un es arī sāku slidot apmēram četru gadu vecumā. Ar daiļslidošanas slidām, jo tik maza izmēra hokeja slidu nemaz nebija. Tēvs trina nost priekšējos asos žuburus, lai tie slidojot neķertos pret ledu un es nekristu.
Kurā brīdī saprati, ka uz ledus vari izdarīt vairāk, nevis tikai prieka pēc paslidināties?
Sapratu diezgan ātri. Man bija priekšrocība, ka varēju biežāk mācīties slidot, jo brīvajā laikā gan tēvs, gan tēva brālis un vectēvs mani mācīja. Veidojās speciālās hokeja klases, un tad jau kopā ar komandu nodarbību bija vairāk.
Kāpēc izvēlējies kļūt par uzbrucēju?
Tas lielā mērā bija atkarīgs no trenera, viņa redzējuma. Vasaras treniņos jau visiem bērniem patīk stāvēt vārtos, ķert bumbiņas. Ledus laukumā, kad jāķer cietā kaučuka ripa, ir pavisam cita sajūta. Šad tad es arī pastāvēju vārtos, bet mani tas neaizrāva, jo tolaik jau samērā labi slidoju. Sākumā treneris man iedalīja labā malējā uzbrucēja lomu, bet liktenis ievirzīja centrā. Reiz, kad bija saslimis mūsu komandas centra uzbrucējs, treneris palūdza pamēģināt paspēlēt viņa vietā. Komandas biedrs slimoja vairākas nedēļas, tuvojās čempionāta spēles. Tā kā man gluži labi sanāca, paliku centrā visu atlikušo karjeras laiku.
Kādas īpašas prasmes nepieciešamas centra uzbrucējam? Tev, 1,91 m garam spēlētājam, nebija grūti? Jo, atrodoties vārtu priekšā, taču tiec nemitīgi grūstīts un saņem visvairāk belzienu.
Centra uzbrucējam ir vislielākā atbildība. Tādēļ labu centra uzbrucēju deficīts ir gandrīz visās komandās, jo viņus uzskata par visas spēlētāju maiņas smadzenēm – uzbrucējus un aizsargus savienojošo posmu. Tas nozīmē, ka centra uzbrucējam vienmēr jāprot laukumā izvēlēties tādu pozīciju, lai aizsargiem nebūtu jāriskē ar garām piespēlēm malējiem uzbrucējiem, kuri apdraud vārtus.
Pēc tam jāpaspēj vārtu priekšā uz atlēkušajām ripām, jātraucē vārtsargam redzamība pozicionālā uzbrukumā un aizsardzībā jādara tieši pretējais pie saviem vārtiem, lai pretinieku uzbrucēji netiktu pie vārtsarga atsistās ripas. Pie šāda darba apjoma centra uzbrucējiem ir daudz lielākas iespējas kļūdīties nekā malējiem uzbrucējiem. Gribu teikt lielu paldies manam tā laika trenerim Vladimiram Jurzinovam, ka, pārejot no junioriem uz pieaugušo komandu, viņš man uzticējās, neskatoties uz to, ka pēc manām kļūdām tika ielaisti daudzi vārti. Taču, vienīgi mācoties no savām kļūdām, iespējams progresēt. Un viņam pietika pacietības gaidīt manu izaugsmi.
Tev bija iespēja uzspēlēt arī Ziemeļamerikā. Kādēļ tik īsu brīdi pavadīji NHL?
Protams, varēju NHL uzkavēties ilgāk, jo man jau bija trīs gadu līgums. Taču tā ir laimes spēle, kurā hokeja klubā un cik sakārtotā sistēmā nonāc, vai tev tiek dota iespēja sevi parādīt. Man nepaveicās ar klubu, jo tieši tobrīd Vinipegas “Jets” rindās bija daudz eiropiešu, turklāt ar vienvirziena līgumiem, kuriem vadība vienmēr dod priekšroku attiecībā pret spēlētājiem ar divvirzienu līgumiem, kāds bija man.
Atšķirība ir atalgojumā. Spēlētāju ar divvirzienu līgumu var nosūtīt spēlēt uz zemāku līgu un maksāt mazāk, bet, tā rīkojoties ar spēlētāju, kuram ir vienvirziena līgums, algu nedrīkst samazināt. Amerikā visi skaita naudu un lēš, vai atpelnīsi to naudu, kas tev samaksāta. Man nepatika viņu attieksme, kura balstījās naudā, nevis spēles kvalitātes vērtējumā.
Gadu pavadīdams Ziemeļamerikā, biju sapratis, ka no manis cenšas maksimāli izsūkt visus spēkus, bet maksāt iespējami maz. Turklāt “Jets” tolaik bija turnīra lejasgala komanda, cerības iekļūt izslēgšanas spēlēs – ļoti vājas. Jau 1994. gada vasarā kļuva zināms, ka rudenī sāksies lokauts, un pēc tam kluba vadība mani atkal nosūtīs uz fārmklubu, tādēļ pieņēmu lēmumu spēlēt Eiropā. Kaut gan līdz pat šai dienai iekšēji sev vēl uzdodu jautājumu, kā izvērstos mana karjera, ja būtu palicis Amerikā. Ieguvums Šveicē bija trīsreiz lielāka alga, tuvāk mājas un ģimene, turklāt Eiropas hokejs ir kombinacionālāks, kuru patika spēlēt labāk. Tobrīd man bija jau divdesmit seši gadi.
Tu Latvijas izlases rindās esi piedalījies astoņos pasaules čempionātos un vienās olimpiskajās spēlēs. Vai atceries kādu vārtu guvumu, spēles epizodi, kas tikpat spilgti iespiedusies atmiņā kā Oļega Znaroka vienīgā Šveices izlases vārtos iebakstītā ripa, kura mūsu izlasei pavēra ceļu uz elites grupu 1996. gada pasaules B grupas čempionātā?
Tik spilgtus, izšķirošus spēles momentus neatceros, bet katri izlasē gūtie vārti nes prieku, jo īpaši tad, ja tie palīdz komandai uzvarēt, virzīties uz augšu turnīra tabulā. Nekad savus vārtu guvumus neesmu dalījis svarīgajos un mazāk svarīgajos.
“Hat trick” – trīs vārtus vienā spēlē ir izdevies gūt?
Jā, bet cik reizes, skaitījis gan neesmu. Reiz Šveices čempionātā vienā spēlē iemetu pat piecus vārtus. Tolaik komandā varēja būt tikai divi ārzemnieki, no kuriem gaidīja vārtus katrā spēlē. Tas bija liels stimuls censties. Līdzjutēji uzskatīja: gūstot uzvaru, vinnē komanda, bet ciešot zaudējumu, zaudē leģionāri. Tādēļ spiediens uz mums vienmēr bija liels.
Kopš tā laika, kad pats spēlēji, hokejs kļuvis ātrāks, dinamiskāks. Kādi, tavuprāt, ir Latvijas izlases trumpji, spēlējot olimpiskajā hokeja turnīrā Pekinā?
Viennozīmīgi mūsu trumpji ir disciplīna un pašaizliedzība. Pēc Starptautiskās hokeja federācijas (IIHF) ranga visas olimpiādē pārstāvētās izlases, izņemot mājinieci Ķīnu un Dāniju, spēlē augstākā līmenī nekā Latvija. Tikai ar lielu pašatdevi, cīņassparu un disciplīnu gan laukumā, gan ārpus tā varam cerēt uz panākumiem. Spēlētājiem būs stingri jāturas pie norunātā spēles plāna.
Protams, vajag arī improvizēt, taču būs situācijas, kurās jānospēlē simtprocentīgi droši. Mūsdienu hokejā liela loma ir spēlei nevienādos sastāvos. Statistika rāda, ka lielākoties uzvar komandas, kuras guvušas vārtus vairākumā un nav ielaidušas mazākumā. Ja vidēji spēlē iespējams tikt pie trim četriem vairākumiem, tajos gūstot vismaz vienus vārtus un neielaižot mazākumā, tad varam būt vadībā ar 1:0, šāds rezultāts jānotur līdz spēles beigām – tāda stratēģija varētu palīdzēt Latvijas izlasei olimpiādē.
Latvijas izlasē daudzi spēlētāji nāk no Rīgas “Dinamo”, kas KHL čempionātā vairāk zaudē, nekā uzvar. Vai šie regulārie zaudējumi negatīvi neietekmē hokejistu zemapziņu? Vai tu kā treneris vari kaut ko mainīt puišu domāšanā?
Trenerim jābūt labam psihologam, lai saprastu, kurā brīdī un kādā situācijā konkrēto spēlētāju laist laukumā. Kā ar viņu runāt, vai var uzticēties, ka sapratīs un spēs izpildīt doto uzdevumu. Lai gan no malas ar hokeju nesaistītiem cilvēkiem liekas, ka treneris uz soliņa neko īpašu nedara, tikai bļaustās, tomēr trenera loma gan spēles laikā, gan treniņos ir milzīga. Trenera māksla ir spēlētājiem nepārprotami parādīt savu vīziju un pārliecināties, vai katrs ir sapratis, kādu spēli gribu no viņa sagaidīt laukumā.
Tava prognoze, kā mūsu izlase nospēlēs Pekinā? Vai savā apakšgrupā varam “iekost” arī zviedriem un somiem, vai atkal izšķirošā būs pēdējā spēle – ar slovākiem, kas IIHF rangā ir tieši virs mums?
Es ar prognozēšanu nenodarbošos – to lai dara bukmeikeru kantori. Mans uzdevums ir noskaņot izlases puišus tā, lai mēs kā komanda noticam saviem spēkiem. Visas spēles nebūs vienādas, taču visas sāksies ar rezultātu 0:0, un katrā jāspēlē par uzvaru. Tas, ka olimpiādē nepiedalīsies NHL spēlētāji, mobilizēs spēcīgākās komandas parādīt savu labāko spēli jau no pirmajām minūtēm. Taču arī mūsu sastāvā ir daudz spēlētāju no Eiropas līgām, un spēku samēri izlīdzināsies, tādēļ sagaidu interesantas spēles.
Pēc spēlētāja karjeras beigām uzreiz sāki strādāt par treneri, visai drīz tev izveidojās ļoti veiksmīga sadarbība ar bijušo komandas biedru Latvijas izlasē Oļegu Znaroku. Kopā esat izcīnījuši vairākus Gagarina kausus, medaļas pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs. Kur slēpjas jūsu tandēma panākumu atslēga?
Uzreiz jau mums kopā nesanāca. Pirmajā sezonā ar Maskavas MVD komandu pat KHL izslēgšanas spēlēs neiekļuvām. Es teiktu, panākumu pamatā ir tas, ka esam domubiedri un pēdējā laikā varam saprasties no pusvārda, runājot par to, ko gribam panākt laukumā – tas ir ļoti svarīgi. Man kā asistentam nav tik liela atbildība, jo vienalga visās neveiksmēs tiks vainots galvenais treneris.
Es varu kaut ko ieteikt, pamainīt, taču gala lēmumu tik un tā pieņems galvenais. Līdz ar to uz viņu vienmēr būs lielāks spiediens nekā uz mani. Protams, ar Oļegu esam eksperimentējuši, kaut kas arī nav izdevies, taču mēs viens otram uzticamies. Atceros, kad bijām vienā komandā, daudzi baidījās ar viņu kopā spēlēt, jo Oļegs uz ledus bija ļoti impulsīvs un uzvilcies. Tā kā toreiz vēl skaitījos jauniņais, parasti laukumā vienā maiņā sūtīja tieši mani. Mums laikam sapasēja. Es zināju, ka man un otram maiņas partnerim Igoram Pavlovam jādara viss, lai Oļegs pirmajā trešdaļā iemet vārtus, nomierinās un varam maču normāli aizvadīt līdz beigām. Savā veidā tas bija dzinējspēks. Vēlāk viņa impulsivitāti papildināju ar stratēģisko domāšanu arī trenera darbā.
Strādājot par asistentu, tev tomēr nācās pret savu gribu kļūt par Krievijas izlases galveno treneri uz izšķirošo fināla spēli pret somiem 2014. gada pasaules čempionātā, kad Znaroks par rupjību tika izraidīts no sacensībām.
Jā, tas bija ļoti atbildīgs brīdis. Zināju, ka esmu nonācis situācijā, kurā, ja nebūšu uzvarētājs, visa vaina tiks novelta uz mani par neprasmi vadīt komandu. Līdz šim brīdim izlase spēlēja labi, vajadzēja tikai kaut ko mazliet piekoriģēt. It kā nekam nevajadzēja noiet greizi, tomēr nakti pirms finālspēles negulēju. Viens pats sēdēju viesnīcas istabiņā un gatavojos, vairākas reizes pārskatīju iespējamos rīcības plānus. Viss beidzās labi, apspēlējām somus un ieguvām zelta medaļas. Bet tā bija vērtīga dzīves pieredze.
Vai esi domājis, ko darīsi pēc olimpiādes?
Šā gada pasaules čempionāts hokejā vairs nav aiz kalniem – tas sāksies maija vidū Somijā. Būs jāsāk gatavoties, bet pagaidām par to nedomāju. Vispirms veiksmīgi jānostartē Pekinā. Skaidrs, ka Latvijas izlasei varēšu veltīt visu savu laiku, jo šobrīd netrenēju nevienu hokeja klubu, kaut līgumā ar Latvijas Hokeja federāciju man nav liegts to darīt. Pēc olimpiskajām spēlēm atgriezīšos Šveicē. Tā nu mana dzīve ir iegrozījusies šajā Alpu zemē, jo pēdējās sezonas savā hokejista karjerā nospēlēju Šveices čempionātā un te arī paliku.
Protams, pa vasarām ar ģimeni braucam uz Latviju apciemot vecākus un draugus, taču pārsvarā dzīvojam Kroiclingenē pie Bodenes ezera netālu no Vācijas robežas un Mainavas salas. Arī abas meitas te dzīvo. Vecākā ir ieguvusi maģistra grādu arhitektūrā un strādā arhitektu birojā, bet jaunākā pērnruden sāka studēt juristos Cīrihes universitātē un tikko ir veiksmīgi nokārtojusi pirmā semestra eksāmenus. Par to esmu patīkami pārsteigts, jo sākumā viņai gāja grūti. Profesori teica, ka ar pirmo piegājienu visus priekšmetus nokārtojot tikai desmit procenti studentu, bet viņai izdevās.
Kā rit tava ikdiena Šveicē? Esi pieradis pie šveiciešu virtuves?
Es neesmu izvēlīgs. Nebaidos eksperimentēt, cenšos pamēģināt ēdienus, ko līdz šim vēl neesmu nogaršojis. Šveice ir daudznacionāla valsts, un te man patīk itāliešu virtuve. Atgriežoties Latvijā, ar prieku atkal baudu latviešu virtuvi. Katram gadalaikam man ir savi mīļākie ēdieni, piemēram, ziemā Šveicē nevaru iztikt bez siera fondī. Nebūšu oriģināls un teikšu, ka man garšo viss, kas ir garšīgs.
Kādreiz mājās arī pats kaut ko pagatavo?
Es uzticos sievai – viņa labi gatavo. Cenšas virtuvē darboties radoši, mēģina variēt ar dažādiem ēdieniem, lai galdā netiktu celts viens un tas pats. Bet neesmu izlutināts, jo pēdējos divpadsmit gadus, strādājot Krievijā, tiku barots un biju priecīgs, ka nav jādomā par maltīti. Arī tagad par to nedomāju, jo mana sieva ir pilna laika mājsaimniece. Kad meitas bija mazas, vajadzēja viņas pēc skolas sagaidīt mājās ar siltām pusdienām, izvadāt uz pulciņiem, tad nolēmām, ka varam atļauties šādu ģimenes modeli. Tā nu mana sieva visu laiku var veltīt ģimenes labsajūtas uzturēšanai, un to es novērtēju ļoti augstu.
Treneri kopā ar komandu daudz laika pavada ceļā. Kādu mūziku tev patīk klausīties atpūtas brīžos?
No latviešu mūzikas man vienmēr ir patikusi “Prāta vētra”. Pirms trim četriem gadiem mūsu ģimenes pleilistē parādījās “Bermudu divstūris”. Meitas teica – tēti, tev viņi jāpaklausās, un tiešām tā mūzika man bija atklājums, kaut kas svaigs un inovatīvs. Šad tad, kad uznāk nostalģija, paklausos savas jaunības – pagājušā gadsimta 80., 90. gadu – hitus vai palūdzu jaunākajai meitai, lai uztaisa izlasi ar tobrīd populārākajām dziesmām. Neesmu liels kādas konkrētas grupas vai mūzikas žanra fans – izvēle atkarīga no garastāvokļa, tā brīža iekšējām sajūtām.
Kā tev pietrūkst, dzīvojot Šveicē?
Pietrūkst spontāno attiecību ar draugiem. Ja man rodas kāda ideja, atbraucot uz Latviju, varu pēkšņi ierasties ciemos un neviens nepārmetīs, ka esmu iztraucējis draugu ierasto dzīves ritmu. Šveicē tā nav. Visi laikus jāpabrīdina par maniem plāniem, ierašanās jāsaskaņo. Pilnīgi neiespējami kaut ko sarunāt pēc pulksten septiņiem vakarā, kad sākas ģimeņu vakariņu laiks.
Pēc šī laika neviens šveicietis pat nemēģina viens otram zvanīt. Es kā ārzemnieks gan dažreiz pārkāpju šos nerakstītos nosacījumus un ik pa laikam tomēr piezvanu saviem šveiciešu draugiem, ar kuriem savulaik esmu ilgus gadus spēlējis kopā. Bet vienalga tā nav pieņemts. Latvijā nedēļas nogale ir laiks, kad satikties ar draugiem, bet Šveicē sestdienas un svētdienas ir ģimenes dienas. Latvieši ir pieraduši dzīvot dinamiskāku dzīvi, bet šveicieši ir nosvērtāki un vairāk turas pie ierastās kārtības.
Ja reiz dzīvo Alpu pakājē, vai brīvajā laikā sanāk arī paslēpot?
Savulaik pamēģināju, bet neesmu iemācījies tik labi slēpot, lai uz kalna justos pavisam droši. Turklāt hokejista karjeras laikā man ir bijušas nopietnas traumas, tādēļ jāsaudzē ceļgali, kuriem slēpojot ir vislielākā slodze, es negribu riskēt. Aizbraucot uz kalniem, izvēlos kādā krodziņā paklausīties labu mūziku un iedzert glāzi vīna. Lai galīgi neierūsētu, pa vakariem paziņu lokā uzspēlēju hokeju vietējā amatieru komandā.
Dzīvojot olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīra burbulī, lai īsinātu laiku, ar čaļiem sāku spēlēt novusu. Pēc tam Rīgā nopirku novusa galdu un aizsūtīju uz Šveici. Tagad ar sievu un meitām izspēlējam pāris partijas dienā. Tomēr pēdējā laikā ar fiziskām aktivitātēm īpaši neaizraujos, jo līdz šim hokeja manā dzīvē bijis tik daudz, ka vēlos mazliet atpūsties un vairāk laika pavadīt kopā ar ģimeni. Par vectēvu gan neesmu kļuvis, viss vēl priekšā.
Vizītkarte
Harijs Vītoliņš
• Dzimis 1968. gada 30. aprīlī Rīgā.
• Profesionālā spēlētāja karjeru sācis kā centra uzbrucējs 1986. gadā Rīgas “Dinamo” sastāvā un turpinājis līdz 1991. gadam, tostarp PSRS čempionātā izcīnot sudraba medaļas (1988).
• Divas reizes draftēts NHL, debiju pasaules spēcīgākajā hokeja līgā piedzīvojot 1993. gada 6. oktobrī Vinipegas “Jets” rindās, kur nospēlēja astoņas spēles, rezultativitātes punktus negūstot.
• Karjeras laikā spēlējis PSRS junioru izlasē, Ziemeļamerikā (AHL), Zviedrijā, Šveicē.
• Latvijas hokeja izlases sastāvā piedalījies astoņos Pasaules čempionātos un 2002. gada olimpiskajās spēlēs Soltleiksitijā, kuru atklāšanas ceremonijā viņam bija uzticēts nest Latvijas karogu.
• Pēc spēlētāja karjeras beigām 2006. gadā sācis strādāt par treneri, arī par galvenā trenera palīgu Latvijas izlasē. Būdams Oļega Znaroka asistents, 2012. un 2013. gadā kopā ar Maskavas „Dinamo” izcīnījis Gagarina kausu KHL, 2014. gadā kopā ar Krievijas izlasi kļuvis par pasaules čempionu, bet 2018. gadā – par olimpisko čempionu Phjončhanā. Vēlāk vadījis Šveices klubu „HC Davos” un strādājis KHL komandā Maskavas „Spartak”.
• Apbalvots ar trim dažādiem Krievijas ordeņiem par nopelniem sportistu sagatavošanā, kuri sasnieguši augstus rezultātus.
• Kopš 2021. gada jūlija ir Latvijas hokeja izlases galvenais treneris.
