“Esmu lepns par paveikto.” Saruna ar kultūras ministru Nauri Puntuli 0
Gandrīz pusgads jeb 180 dienas – tik ilgs laiks pagājis, kopš kultūras ministra amatā stājies NAURIS PUNTULIS. Nacionālās operas solists un leģendārās grupas “Pērkons” vokālists. Kā jūtas radoša personība, kura nu nonākusi barikāžu otrā pusē?
– Esat teicis, ka, iesākot gaitas šajā amatā, nolikāt “savu cilvēka un mākslinieka brīvību, lai kalpotu savai tautai”. Citējot Blaumani, gandrīz gribas teikt – esat nolicis savas vieglās dienas… Kā tīri cilvēciski to vērtējat tagad, kad pagājuši jau pieci mēneši ministra postenī – vai ir bijis vērts?
N. Puntulis: – Ļoti ceru, ka mirklī, kad šo posteni atstāšu, varēšu teikt – ir bijis vērts. Zināmā mērā var piekrist slavenajam Blaumaņa citātam – es gan neteiktu, ka mūziķa un mākslinieka profesija būtu ļoti viegla, arī tajā ir sava rūgtā garoziņa, – tomēr ir liela laime strādāt profesijā, kas ļoti patīk.
Ministra postenī diemžēl jādara arī lietas, kas nav tīkamas un ko es ikdienā no brīva prāta varbūt nemaz nevēlētos.
– Varbūt kādu nosauksit?
– Ministrs nevar būt vien radoša personība, viņam jādomā arī saimnieciskās kategorijās. Jebkurā gadījumā šis ir ļoti sarežģīts postenis – nozares pārstāvji tajā varētu vēlēties redzēt kādu mūsu kultūrtelpas dižgaru, man noteikti nepiemīt tāda augstprātība, lai varētu pretendēt uz šādu statusu.
Kultūras ministram ikdienā ir jāstrādā arī Ministru kabinetā un kopā ar citu nozaru ministriem jāpieņem atbildīgi, ar kultūras nozari nesaistīti, un arī politiski lēmumi.
Kad saņēmu piedāvājumu kļūt par ministru, rūpīgi to visu izsvēru un sapratu, ka man jāpiekrīt;
ka manas kompetences, esot nozarē tik ilgus gadus – patiesībā visu mūžu –, ir pietiekamas un arī mana pieredze politikā vairs nav iesācēja līmenī. Jā, es pieņēmu šo izaicinājumu, jo esmu mērķtiecīgs, varbūt – nedaudz arī ideālists, kas ļauj man noticēt, ka spēšu lietas darīt labākas.
– Kādam tad vajadzētu būt šīs sarežģītās nozares ministram – lobijam un advokātam varas gaiteņos vai arī tādam kā tiesnesim?
– Tas tiešām ir sarežģīti – ministram jābūt reizē gan tiesnesim, gan lobijam. Var būt, ka tieši kultūras nozarē viņam jābūt mazliet vairāk lobijam.
Ļoti labi pazīstu kultūras nozari un zinu, cik visi tajā strādājošie ir jutīgi un savās dvēselēs trausli.
Esmu to gan izbaudījis uz savas ādas, gan redzējis, kā tas skar kolēģus, – to, kā jebkurš ne līdz galam pārdomāts lēmums var ietekmēt cilvēka karjeru un, galu galā, arī visu turpmāko dzīvi.
Jā, ministram jābūt stingram viedoklim, tomēr tā tam jābūt lielākoties situācijās, kad runājam par kādām materiālām, tehniskām vai funkcionālām lietām. Tikko nonākam līdz konkrētām personālijām, kuras veido mūsu kultūrtelpu, – līdz, kā es saku, dzīviem cilvēkiem –, tad tomēr cenšos meklēt nesteidzīgu, iejūtīgu un piesardzīgu risinājumu, lai pēc iespējas nevienam nenodarītu pāri. Man tas ir ļoti svarīgi.
Turpretī iesīkstējušajā jautājumā par Brīvības pieminekli – par tā īpašuma tiesību sakārtošanu un pārņemšanu Kultūras ministrijas paspārnē – esmu strikts un nepieļauju atrunas. Tas beidzot ir jāizdara. Tas ir mūsu goda jautājums.
– Netriviāla situācija šobrīd izveidojusies Dailes teātrī, kas palicis bez mākslinieciskās un radošās vadības, arī Operā izskatās, ka jaunais direktors Egils Siliņš ķēries pie nopietnas tīrīšanas. Arī jūs turpināt operā dziedāt dažas lomas.
– Par Dailes teātri publiskajā telpā jau esmu paudis savu nostāju šīs situācijas risinājumā. Konkrētā mākslinieciskā vadītāja radošās veiksmes vai neveiksmes – tas lai paliek profesionālu kritiķu ziņā –, taču, ņemot vērā teātra iekšējo gaisotni, no pārvaldības viedokļa bija laiks kaut ko mainīt.
Lai kliedētu rutīnu, pārmaiņas laiku pa laikam ir noderīgas, arī tajos procesos, kas šķietami labi darbojas.
Operā esmu paudis savu nostāju valdes locekļiem – ka ļoti labi saprotu jaunās vadības vēlmi veidot savu personāla politiku. Kā kapitāldaļu turētājs personāla politikā iejaukties nedrīkstu, taču esmu norādījis, ka šīs lietas būtu jācenšas atrisināt ne vien administratīvi, bet arī koleģiāli.
– Esat nosaucis savas prioritātes ministra amatā – atalgojums, koncertzāle un kultūrizglītība. Kā vērtējat panākto?
– Veidojot 2020. gada valsts budžetu, kultūras nozare beidzot vairs nebija bārenītes statusā. Patiesībā esmu lepns – 8,3 miljoni algu palielinājumam nākamgad – tik liels pieaugums atalgojuma jomā kultūras nozarē pēdējos gados nav pieredzēts. To sajutīs visi – vairāk nekā četri tūkstoši – Kultūras ministrijas paspārnē strādājošie.
Vēl lielāku gandarījumu dod tas, ka esam pratuši finansējuma jomā paraudzīties plašāk.
Kopā ar Latvijas Radošo savienību padomi (LRSP), privāto sektoru un kultūras nevalstiskajām organizācijām man ir izdevies ieviest jaunrades stipendijas radošajiem cilvēkiem, kuri Kultūras ministrijai nav tieši funkcionāli pakļauti, atrodot finansējumu Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) mērķprogrammai (200 000 eiro. – A.B.).
Esmu atrisinājis jautājumu par muzikālā teātra žanra atbalstu, kam beidzot būs pieejams finansējums ar VKKF starpniecību (200 000 eiro. – A.B.).
Kad kandidēju uz ministra amatu, tieši nevalstiskās organizācijas bija nedaudz nobažījušās, vai pietiekami labi spēšu izprast to lomu un gādāt par to attīstību. Taču panāktais finansējuma pieaugums NVO sektoram ir pietiekams arguments, lai kliedētu šīs bažas.
– Ja runa par citu jūsu prioritāti – koncertzāli –, bažas raisa iespējas nodrošināt valstij un sabiedrībai izdevīgāko risinājumu saistībā ar izvēlēto publiskās-privātās partnerības scenāriju. Vai varat solīt, ka šis nebūs kārtējais gadījums, kad investors uzbūvē iespējami dārgi un visa sabiedrība maksā?
– Uzskatu, ka šis jautājums ir ievirzīts pārdomātās un ļoti konkrētās sliedēs. Ir skaidrs, ka, ņemot vērā šā brīža fiskālo situāciju, koncertzāles būve no valsts līdzekļiem nav iespējama. Ja uzturu nepieciešamību to būvēt un man tas ir jādara, tad vienīgais veids, kā varam to izdarīt, ir publiskā-privātā partnerība. Ja rietumvalstīs šis modelis var tikt īstenots sabiedrībai visizdevīgākajā veidā, tad, piedodiet, ar ko mēs esam tik īpaši, ka to nespējam?
– Piemēram, ar to, ka mums nav pašvaldības iesaiste šajā projektā – tas būtu loģisks trio – pašvaldība, valsts, investors, kā daudzviet citur –, kā arī ir pieredze ar ļoti savtīgām interesēm, kas gūst piepildījumu uz sabiedrības rēķina.
– Ne tikai jūsu minētais trio.
Publiskās privātās partnerības modelis ietver ļoti plašas iespējas un variācijas.
Tas, ka mums, atšķirībā no pārējās Eiropas, līdz šim šo modeli nav izdevies īstenot sabiedrībai izdevīgākajā veidā, nenozīmē, ka no tā vajadzētu atteikties. Tā nedrīkst būt nolemtības sajūta!
– Tātad jūs uzskatāt, ka koncertzāli var uzcelt jūsu iepriekšminētajā diezgan optimistiskajā termiņā pēc septiņiem gadiem?
– Mums tas ir jādara!
– Esat teicis, ka nākat ar domu sakārtot kultūrizglītību Latvijā, kurai, kā zināms, tiek atvēlēta trešdaļa kultūras budžeta, un jautājums – vai vienmēr efektīvi?
– Gribu nomierināt tos, kuri satraucas un baidās no reformām. Mana vēlme ir saglabāt kultūrizglītības plašo pieejamību, jo tā kopā ar bagātīgo amatiermākslu veido mūsu nācijas pamatu, kurā attīstās talanti un izaug izcilības.
Latvija ir talantu lielvalsts, tādēļ ir tālredzīgi veltīt šai jomai trešdaļu Kultūras ministrijas budžeta.
Jā, zinu, ka kultūrizglītības tīklā ir arī nepilnības, ko nedrīkstu ignorēt, – jau kopš rudens tās analizē un cenšas labot darba grupa, kurā esmu aicinājis gan ierēdņus, gan nozares pārstāvjus.
– Vēlos uzdot jums jautājumu no jūsu novadniekiem – Talsu Galvenās bibliotēkas darbiniekiem –, ar kuriem nesen satikos apaļā galda diskusijā (tā publicēta šajā “KZ” numurā. – A. B.) Vai valstij ir padomā risinājumi attiecībā uz publiskajām bibliotēkām, lai to finansējums nebūtu pilnībā uz pašvaldību pleciem?
– Bibliotēka katrā pašvaldībā vienmēr ir kaut kas vairāk, ne tikai būve ar tai paredzētajām funkcijām. Dažviet bibliotēka ir vienīgais informācijas un kultūras centrs tuvākajā apkārtnē, kas uztur garīgo saikni un radošumu. Tieši tādēļ nevēlētos noņemt atbildību no pašvaldību pleciem, lai tās apzinātos, cik ļoti šīs bibliotēkas katrai ir svarīgas. Samazinot finansiālo atbildību, pastāv risks zaudēt daļu morālās atbildības.
– Priekštece Dace Melbārde jums atstājusi pamatīgu valsts simtgades mantojumu, vai grasāties to izvērtēt un vai ir lietas, ko noteikti gribat atstāt, un tādas, no kurām atteikties?
– Pateicoties simtgadei, esam uzzinājuši, ka daudzas lietas iepriekš “nezinājām” – to, ka mums ir laba un eksportspējīga literatūra, lielisks kino, kas apmeklētības ziņā te konkurē ar Holivudas grāvējiem.
Ir vērts pieminēt arī mūsu veiksmes stāstu – projektu “Latvijas skolas soma” –, kam ir veltīta liela daļa simtgades budžeta. Tā programmā šogad notika 14 000 norišu, ko apmeklēja vairāk nekā 200 000 skolēnu, – un daudziem tā bija pirmā kultūras pieredze.
Es cīnīšos, lai šim projektam būtu pieejams finansējums arī turpmāk.
Tā ir izcila investīcija nācijas nākotnē.
– Tomēr daudzi teiks, ka simtgades diezgan bagātīgais finansējums dažiem bijis arī lielisks peļņas avots.
– Tā ir tipiska mūsu sabiedrības domāšana – neatbalstīsim to, jo tur noteikti kāds kaut ko piesavināsies, – līdzīgi, kā bija ar balsojumu Rīgas domē par Mežaparka estrādes rekonstrukcijas otro kārtu. Jā, mums ir arī slikta pieredze, bet – no tā vienreiz ir jātiek vaļā.
Nedrīkstam atteikties no labām idejām tikai tādēļ, ka neesam pārliecināti par citu cilvēku godaprātu.
Ikvienam jādara savs darbs. Galvenais ir šo svētku saturs un, ja kādam ir aizdomas, ka tā īstenošana nav juridiski vai finansiāli korekta, tad, lūdzu – mums ir kompetentas iestādes, kas ar to nodarbojas.
Nenonicināsim paši sevi, saturiskā ziņā ar simtgades programmu tiešām varam lepoties.
2020. gadā Latvijas simtgades svinību atslēgas vārds ir – Brīvība. Tas mums ikvienam uzdod vitāli svarīgo jautājumu – cik lietpratīgi un jēgpilni esam izmantojuši mūsu senču izkaroto dāvanu – brīvo un neatkarīgo Latvijas valsti? Tas būs gads, kurā varēsim izvērtēt, vai šodien dzīvojam ar tiem pašiem ideāliem.
– “Sirds tik pilna, ka 140 zīmēs ierakstīt nevar. Ko mēs darām ar savu valsti, nekādas pašcieņas un lepnuma, varaskāre un sīkmanība goda vietā,” 2013. gadā rakstījāt savā tviterkontā. Kā izjūtat to šobrīd, un vai, esot šajā politiskajā pozīcijā, esat gatavs šo situāciju mainīt?
– Man patīk šis citāts.
– Tas vēl tagad ir spēkā?
– Protams, man tas joprojām patīk. Mums jāprot cīnīties par savu valsti un būt lepniem par to.
– Kāda ir jūsu attieksme pret nesen no Valsts prezidenta Egila Levita kancelejas izskanējušo priekšlikumu jēdzienu “cittautieši” nomainīt pret “līdztautieši”?
– Domājot par etnisku integrāciju, par nopietniem sasniegumiem varēsim runāt tikai tad, kad būsim pārgājuši uz vienotu izglītības sistēmu valsts valodā, kas bija jau sen jāizdara.
Pašlaik akcenti vairāk būtu jāliek uz ticību valstij, piederību, līdzdalību.
Jebkuru politiku veidojot, visam ir jābūt līdzsvarā. Varbūt šī nelielā semantiskā maiņa arī kaut ko dotu, taču līdzsvaram es tai pretī noteikti liktu striktu valsts valodas politiku.
Nesen man kāda kundze sūdzējās, ka viņas dēls inženieris, neraugoties uz likuma izmaiņām, nevar atrast Latvijā darbu, jo neprot krievu valodu. Šī ir absurda un nepieņemama situācija! Nacionālā valstī Eiropas Savienībā, kur krievu valodai nav oficiāla valodas statusa, tā nedrīkst būt.
Bieži mēs paši, latvieši, radām tam priekšnoteikumus un nodrošinām, lai krievu valoda šeit būtu pašpietiekama.
– Un noslēgumā – vai gada beigās jūs varēs sastapt arī uz kādas skatuves?
– Ziemassvētku laiks ir īpašs, ierasti man tas saistās ar koncertiem un aukstām baznīcām, ko brīnuma gaidās piepilda karstas klausītāju sirdis. Ceru, ka man arī šajos Ziemassvētkos kaut reizi būs lemts piedzīvot šo īpašo sajūtu.
