“Esmu lepna, ka nāku no Latgales!” Saruna ar Aktrisi un teātra režisori Lienu Šmuksti 0
Inga Kaļva-Miņina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš Krievijas agresijas Ukrainā, protams, pasaule ir traģiski mainījusies, tomēr esam nolēmuši rakstīt arī par kultūras procesiem, kas notiek mums līdzās. Aktrisei un teātra režisorei Lienai Šmukstei februāris 2022. gadu līdz šim ir ievirzījis radoši darbīgā gultnē. Pagājušajā nedēļā Rēzeknes teātrī “Joriks” pirmizrādi piedzīvoja Mārtiņa Eihes iestudētā izrāde “Muols”, kas četrus vakarus pēc kārtas ieveda skatītājus Latgales podniecības pasaulē.
Lienai šī izrāde ir otrā atgriešanās uz “Jorika” skatuves, kurā viņa runā latgaliski, izstāstot stāstus par šodienas keramiķiem un jau aizgājušiem Latgales podniekiem.
Viņa ir brīvmāksliniece un var lepoties gan ar teātra un kino aktrises pieredzi – par savu darbu filmā “Ausma” 2016. gadā ieguvusi “Lielā Kristapa” balvu kā labākā aktrise otrā plāna lomā, gan arī labi iejutusies režisores lomā – Covid-19 laikā iestudējusi vairākas sajūtu izrādes un filmu “Mežs:Лес”, kas sākotnēji tapa kā instagramseriāls.
Šobrīd Ukrainā esošā situācija ir satricinājusi visu pasauli. Kā jūs jūtaties šajā laikā?
L. Šmukste: Par šo situāciju esmu šokā. Līdz pēdējam brīdim cerēju, ka nekas tāds tomēr nenotiks, jo arī mana vecāmamma nāk no Krievijas, radinieki ir Krievijā, viņi ir pret šo karu. Sekojot līdzi tam, kas tagad notiek, ir ļoti, ļoti grūti. Ceturtdien (24. februārī. – I. K.-M.), piemēram, bija ļoti grūti saņemties spēlēt izrādi. Likās, ka būtu pat jāatceļ, jo tas, kas notiek, ir prātam neaptverami.
Es nesaprotu, kā viena cilvēka vadīta valsts var pakļaut tos cilvēkus, kuri nav armijā, bet ir parastie iedzīvotāji, agresijai – uz viņiem tiek šauts, bombardēts. Es to ļoti nosodu, un šī situācija man ļoti sāp. Es nezinu, kā var palīdzēt.
Jā, var noziedot naudu, citādi atbalstīt, bet vai ar to pietiks, vai viņi apstāsies? Man ir ļoti daudz pārdomu, jautājumu. Piektdien pēc izrādes “Muols” nospēlēšanas biju plānojusi palikt Rēzeknē un braukt no rīta uz mājām, tomēr sirds visu laiku teica, ka ir jābrauc mājās pie savas ģimenes. Lai arī tas nenotiek pie mums, bet kaut kur tepat kaimiņos, vienalga ir sajūta, ka vajag būt kopā ar savu ģimeni.
“Muols” ir Rēzeknes teātra “Joriks” otrā izrāde, kurā skan latgaliešu valoda, un otrā izrāde jums, ko spēlējat Rēzeknes teātrī.
Jā, ar Jāni Kroni izrādes laikā runājam gan latviski, gan arī latgaliski. Tas arī bija tāds izaicinājums – šķiet, ja iemācies tekstu latviski, tad jau vari arī latgaliski runāt, tomēr latgaliešu valodai ir cita teikumu uzbūve, tā tik viegli nepadodas rokā, ir tā, it kā teksts būtu jāmācās citā valodā.
Izrādē “Saturna vuordā” (2020. gadā “Jorikā” pirmizrādi piedzīvoja režisora Edgara Niklasona izrāde, kurā izskanēja trīs valodas – latgaliešu, latviešu un krievu. – I. K.-M.), kurā spēlēju, teksta latgaliski nebija tik daudz. Bet šajā izrādē – apmēram 70% ir latgaliski un pārējais teksts ir latviešu valodā.
Jāņa saknes ir Rēzeknes un Daugavpils pusē (Gaigalava un Kalupe), tāpēc viņa latgaliešu valoda ir lauzītāka, īstāka. Es nāku no Līvāniem, tur latgaliešu valoda ir tāda mīkstāka, vārdi tiek mīkstāk izrunāti. Man šķiet interesanti, ka vienā izrādē abi runājam latgaliešu valodā, bet šī valoda mums katram skan atšķirīgi.
Sākumā pārdzīvoju, ka nevaru ielauzt to lauzienu latgaliešu valodā, bet tad sapratu, ka man jau par to nav jāuztraucas, jo mana latgaliešu valoda ir no tās vietas, no kuras nāku. Man ir jābūt lepnai, ka esmu no Latgales. Līvānus mēdz dēvēt par atslēgu Latgales vārtos, tad esmu tas pats sākums Latgalei.
Kā bija saspēlēties ar skatuves partneri Jāni Kroni?
Pirms tam es tikai zināju, ka ir tāds jaunais aktieris (Jānis Kronis 2015. gadā absolvēja Latvijas Kultūras akadēmiju, strādā Latvijas neatkarīgajos teātros. – Red.), bet kopā strādājuši nebijām. Jānis ir ļoti atvērts, jūtīgs darba kolēģis. Man ļoti patīk strādāt ar tiem kolēģiem, kuri nevis iet ar savu “es” pa priekšu, bet strādā komandā. Viņš ieklausās partnerī, iedod padomu, ja vajag. Mēs varam viens otram palīdzēt. Ja ir lieli aktieri, lielas personības, tad reizēm ir bail kaut ko ieteikt, bet Jānis ir liela personība, foršs aktieris, tomēr tajā pašā laikā arī ļoti cilvēcīgs.
Daudziem pandēmijas laikā apstājās ierastais darba ritms, nenotika iecerētie radošie projekti. Kā bija jums?
Var teikt, ka es šajā laikā darīju vairāk nekā pirms tam, jo galva sāka strādāt divreiz ātrāk. Neesmu nevienam teātrim piesaistīta, katru mēnesi konkrētā laikā man netiek ieskaitīta alga, tādēļ ir jādomā, ko darīt, un nedrīkst apstāties.
Ģertrūdes ielas teātrī uztaisījām divas audioizrādes “Grāmata Zīme” un “Jums ir apdegušas ausis”, Latvijas Radio teātrī sadarbībā ar rakstnieku Māri Runguli izveidoju viņa grāmatas “Pastaiga mirušo pilsētā jeb Pārupes spoku stāsti” iestudējumu, savukārt Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā tapa “Sajūtu ceļojums” (apmeklētāji, jo īpaši cilvēki ar redzes grūtībām, varēja iepazīt abu dzejnieku pasauli caur dažādām maņām – tausti, ožu, smaržu un dzirdi. – I. K.-M.). Pandēmija man nemaz nebija atpūtas laiks.
Kā radās ideja par audioizrāžu veidošanu?
“Jums ir apdegušas ausis” bija pirmā izrāde, kas radās audioformātā. Sāku domāt par to, ko darīt, ja cilvēki nevar iet uz teātri, mēs nedrīkstam spēlēt izrādes, pieskarties viens otram, nedrīkstam sēdēt blakus. Kaut kā no tiem zūmu lodziņiem, ekrāna dzīves cilvēki jau bija piekusuši.
Pirmajā pandēmijas vilnī mēs taču nemaz nedrīkstējām ceļot, viss bija apstādināts. Tad radās ideja, ka jāļauj cilvēkiem ceļot kaut vai savā iztēlē. Tad nu radījām audioizrādi “Jums ir apdegušas ausis”. Mums ir viena konkrēta vieta, uz kurieni cilvēkus aicinām ceļot, bet nesakām uz kurieni, jo tā pieredze katram ir cita. Tie, kas izrādi ir noklausījušies, uzmin pareizi, kur ir pabijuši, bet citi ceļojuma laikā ir bijuši trīs četrās valstīs, kas man arī likās interesanti.
Otra sajūtu izrāde – “Grāmata Zīme” – sākumā bija arī taustāmā veidā. Kad atkal varēs neievērot divus metrus starp skatītājiem un aktieriem, tad varēsim izrādi renovēt. Šobrīd šī izrāde ir audioierakstā un vēsta par aizliegtajām grāmatām padomju laikā, par cilvēkiem, kā viņi slepus lasīja vai slēpa tās, par vienas ģimenes dzīvi, kā pie viņiem ieradās čekas pārstāvji. Tā ir dokumentālos materiālos balstīta audioizrāde, kas jāklausās ar austiņām.
Kā izveidojās sajūtu teātris? Tieši jūs bijāt tā, kas šo žanru iedzīvināja Latvijā.
Beidzu savu darbību Jaunajā Rīgas teātrī un biju izvēles priekšā – vai lauzties kādos citos vārtos citā teātrī? Sapratu, ka jāveido kaut kas savs. Iestājos maģistrantūrā, un tolaik izlasīju rakstu, ka Lietuvā ir sajūtu teātris un to vada Karolīna Žernīte.
Uzzināju, ka šis teātris ir paredzēts arī tiem cilvēkiem, kuri neredz. Tā kā no mammas puses vecaistēvs un vecāmamma bija neredzīgi, mani šis teātra žanrs ļoti uzrunāja. Šķita, ka ir jāapskatās, kas tas ir par teātri, ko tas piedāvā. Sazinājos ar Karolīnu, un viņa Rīgā novadīja meistarklases. Tā es ar to aizrāvos. Sajūtu teātris ir iekļaujošs, tas neatstāj aiz strīpas nevienu, arī to, kas neredz. Izrādes veidojam, balstoties uz sajūtām, un tās strādā ikvienam.
Esat ne vien režisore, teātra aktrise, bet arī guvusi pieredzi, filmējoties seriālā “Viss pa jaunam”. Aktieriem, kas filmējas seriālos, skatītāji bieži vien pievērš pastiprinātu uzmanību reālajā dzīvē. Vai arī jums nācies ar to saskarties?
Dalība seriālā bija interesants piedzīvojums. Biju filmējusies arī citos seriālos, bet tajos man bija mazas lomiņas. Līdz šim nebiju piedzīvojusi, ka cilvēki apstājas tikai tāpēc, lai paskatītos uz mani, vai bērni uz ielas uzrunā, sakot – jūs taču esat tā pārdevēja no seriāla!
Nezinu, kā citi seriāla aktieri, bet es pēc tā dabūju ļoti daudz komplimentu. Seriālā man bija brīnišķīgi partneri, manas seriāla varones ģimeni veidoja Kaspars Gods, Lidija Pupure, Ance Mužniece, Klāvs Mellis. Starp citu, vēl mani var redzēt arī jaunajā seriālā “Uzticības persona”, un daļa seriāla tika filmēta arī manos dzimtajos Līvānos.
Kādi vēl radoši projekti ir gaidāmi ar jūsu līdzdalību?
Kristīnes Vītolas režijā “Willa Teātrī” ir iestudēta izrāde “Žažda sbitsa” par diviem zinātniekiem, kurā spēlēju es un Inga Alsiņa-Lasmane. Izrāde ir gandrīz bez teksta, tajā atklājas divu cilvēku eksistence. Šī izrāde man arī ir liels notikums, jo šādā žanrā nekad neesmu spēlējusi.
Aktierim tomēr ir tā tendence spēlēt uz skatuves, lai kā arī būtu – vienmēr šis iekšējais stāvoklis ir rādīt, jo uz mani skatās. Bet mūsu uzdevums no Kristīnes Vītolas ir nespēlēt, nerādīt, bet būt tajā vietā. Tas ir tāds liels lauziens, ko grūti sevī pārvarēt. Iekšējā pirmizrāde jau ir piedzīvota, martā plānojam rādīt skatītājiem.
Cēsu Mazajā teātrī kā režisore esmu radījusi izrādi mazajiem bēbīšiem vecumā no sešiem mēnešiem līdz trīs gadiem – “Ūdens ceļš”. Pāris izrāžu jau esam nospēlējuši.
