“Esmu laimīgs cilvēks”. Saruna ar komponistu un ģitāristu Kasparu Zemīti 11
Inga Kaļva-Miņina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
26. augustā koncertdārzā “Pūt, vējiņi!” Liepājas Simfoniskais orķestris kopā ar ģitāristu un komponistu Kasparu Zemīti, kā arī dziedātājiem Renāru Kauperu, Daumantu Kalniņu un Elzu Rozentāli sastapsies simfoniskā sarunā ar vienu no izcilākajiem latviešu komponistiem – Imantu Kalniņu. Koncertā skanēs gan Kaspara Zemīša oriģinālmūzika, gan arī publikas iemīļotas Imanta Kalniņa dziesmas.
Šis ir ģitārista, komponista un ģitārspēles pedagoga Kaspara Zemīša jubilejas gads. Dzimšanas diena nosvinēta februārī, bet arī šis skaistais augusta notikums ir rūpīgi izlolota svētku sastāvdaļa. Mūzika ir Kaspara sirds darbs, kas dara viņu laimīgu un ļauj savā laimē dalīties ar citiem, radot iedvesmojošus koncertus.
– Šonedēļ koncertdārzā “Pūt, vējiņi!” būs skaists vasaras notikums “ImKa un Kaspars Zemītis. Simfoniska saruna”. Ar kādām sajūtām sagaidāt šo pasākumu?
– Varu teikt tikai to, ka, ja cilvēks var būt laimīgs, tad es tiešām esmu laimīgs. Lai arī mana jubileja bija februārī, tomēr šis notikums bija plānota manas jubilejas sastāvdaļa, un esmu ļoti priecīgs. Prieka iemesls nav tikai tas, ka Liepājas Simfoniskais orķestris ir atsaucies un aicinājis mani vasaras sezonu noslēgt ar šo koncertu. Mani arī ļoti iepriecina, ka esam ielikuši programmā šo sarunu – manu mūziku, kas varbūt ir tāda nišas mūzika –, tai ir klausītājs, bet kura nav īsti radio formāts, un Imanta Kalniņa mūziku, kuru dzīve man visu laiku likusi blakus, un es esmu ļoti pateicīgs dzīvei par to. Esmu ārkārtīgi satraukts, jāgatavojas koncertam, lai pirksti neslīd garām pareizajām notīm, un jūtu, ka būs skaists pasākums.
– Sajūtas ir tieši kā pirms dzimšanas dienas svētkiem, vai ne?
– Ir, ir tādas sajūtas. Man jau vienmēr dzimšanas diena saistīta ar skatuvi, un es esmu priecīgs, ka tas tā ir, jo, ja es sēdētu krēslā un visi nāktu ar puķēm un skaitītu dzejoļus, justos dīvaini. Vienmēr domāju, kā iepriecināt cilvēkus ar mūziku. Un tad, kad tas notiek – kad cilvēki ir atnākuši uz manu koncertu –, es saprotu, ka pats esmu iepriecināts. Un tā ir viena liela dzīves gudrība un svētība manā dzīvē, ko ārkārtīgi augstu vērtēju.
– Dodot citiem, pats pretī saņemat daudz.
– Tieši tā. Un es jau nemaz nerunāju par to, ka šis 26. augusta koncerts bija izpārdots jau pirms kāda laika, tādēļ nolēmām arī ģenerālmēģinājumu veidot kā papildu koncertu. Ja tas, ko tu dari, ir cilvēkiem vajadzīgs, ko tad tu vari vēl vairāk gribēt?
– Izsludinātais papildkoncerts apliecina, ka klausītājiem ir svarīga jūsu mūzika. Vai tas sniedz vēl lielāku motivāciju darboties?
– Jā, tā tas ir. Man gan šķiet, ka radošam cilvēkam motivācija nemaz nav jāmeklē. Augustā Cēsīs nospēlējām Kārļa Lāča mūzikas teātra programmu. Jau gadu desmitiem esmu skatījies, kā Kārlis Lācis darbojas. Un viņš nemeklē nekādu motivāciju. Viņš zina, ka mūzika ir viņa dzīve, viņa mīlestība un, starp citu, mūzika ir arī darbs. Tieši tāpat es uz to skatos – cenšos godprātīgi darīt šo darbu. Tad tu redzi, ka notiek brīnumainas lietas, kas tevi ļoti iepriecina.
– Minējāt, ka Imanta Kalniņa mūzika visu laiku vijusies cauri jūsu dzīvei. Kurš no komponista skaņdarbiem jums ir vistuvākais?
– Protams, viņa ģeniālais “Pūt, vējiņi!”. Tā ir mūziku mūzika, viena no Latvijas filmu mūzikas spožākajām pērlēm. Un, ja es šo fantastisko ģitāras solo varu spēlēt kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri “Pūt, vējiņi!” estrādē, tas ir brīnišķīgi!
Bet ir vēl viens skaņdarbs “Buramdziesmiņa”, kurā ir vārdi “kamēr vien gliemeži skrien”. Pirms kāda laba laika diriģents Sigvards Kļava mani uzrunāja vienā projektā veidot aranžiju šai dziesmai, un kaut kā tieši šī dziesma man ārkārtīgi sasaistās ar Imantu. Dziesmā ir šie Imanta Ziedoņa ģeniālie vārdi, par kuriem mēs ar Māru Ķimeli esam diskutējuši. Viņa saka: “Kaspar, tas taču ir mūžīgi – kamēr vien gliemeži skrien.” Un es saku: “Bet, Māriņ, es dzirdu, ka Ziedonis ir mēģinājis pateikt, ka gliemeži neskrien un akmeņi neaug, ka šiem vārdiem ir pavisam cita jēga.”
Manuprāt, šāda māksla, šāda mūzika ir visvērtīgākā, kas joprojām gadu desmitiem, un nešaubos, ka arī gadu simtiem, turpinās uzdot mums jautājumus, nevis sniegt visas atbildes. Tā būs tā mūzika, kura mūs ne tikai izklaidēs vai iepriecinās, bet tā mūs cels un bagātinās. Mūzika mūs padarīs skaistākus. Tā es skatos uz Imantu, varbūt mazliet pompozi skan, bet tieši tā es skatos uz mākslas un mūzikas ietekmi cilvēka dzīvē. Tā nav tikai tādēļ, lai mūs iepriecinātu ballītēs, kaut gan arī tam, protams, ir jābūt.
– Koncertā skanēs arī jūsu oriģinālmūzika, tai skaitā pirmo reizi pie klausītājiem nonāks jūsu jaundarbs “Gadalaiki”.
– Šo jau sen biju plānojis. Sākumā domāju, ka jāraksta koncerti ģitārai ar orķestri, tomēr tas nebūs gluži kā koncerts, tā būs četrdaļīga svīta un četri gadalaiki. Svītas nosaukums “Saule un vējš” man sasaistījās ar Liepāju, ar Latvijas dabu. Šajā svītā divas daļas rakstītas elektriskajai ģitārai ar orķestri un divas daļas klasiskajai ģitārai ar orķestri. Tas ir apzināts solis, jo bieži vien cilvēki, pat mani kolēģi profesori Mūzikas akadēmijā, kurā studentiem mācu klasisko ģitāru, teic, ka klasiskā ģitāra un elektriskā ģitāra ir divi dažādi mūzikas instrumenti. Es varu piekrist un tomēr saku, ka ģitāra ir viens instruments. Nav slikti pazīt visas šā instrumenta šķautnes.
Man ir ļoti svarīgi rakstīt tā, lai orķestris neapklāj ģitāru, bet sarunājas ar to. Klasisko ģitāru apklāt ar orķestra skaņu nav problēma, bet roku rokā veidot mūzikas audeklu – interesantu, smalku un spēcīgu – manuprāt, nav nemaz tik vienkārši. Te es gribu minēt pasaulslaveno Hoakina Rodrigo koncertu ģitārai ar orķestri, ko viņš ir rakstījis un ko droši vien visa pasaule atpazīst kā mūzikas pērli.
Man šķiet, ka Rodrigo izdevies uzrakstīt tā, ka orķestris tik saprotoši un atbalstoši skan kopā ar ģitāru un reizē rada smalkas intīmas ainas un arī ļoti lielas spēcīgas ainas. Ceru, ka kaut kas no tā būs izdevies arī man, un ceru, ka cilvēki novērtēs to, ka šajā koncertā skan instrumentāli jauna mūzika, protams, būs arī dziesmas un lieliski solisti. Turklāt tādi solisti, par kuriem var tikai sapņot, – Renārs Kaupers, Daumants Kalniņš un Elza Rozentāle.
– Šis skaistais notikums izskanēs īpašā vietā – koncertdārzā “Pūt, vējiņi!”. Vai dabas tuvums iedvesmo?
– Tas ir ļoti iedvesmojoši. Koncertā skanēs arī “Melanholiskais valsis” manā aranžējumā kopā ar orķestri – esam vienojušies par skaistu līdzāspastāvēšanu, jo būs dzirdama gan ģitāras versija, gan orķestra versija. Un tad, kad redzi lidojam putnus un spēlē šo mūziku, jūties kā dabas sastāvdaļa. Man tas ir svarīgi. Jā, protams, man patīk spēlēt skaistās akustiskās zālēs, dziedāt baznīcās, kur mūzika skaisti lido, bet ārā, kur sajūtama daba, mūzika paceļas debesīs. Un kur nu vēl fakts, ka tieši “Pūt, vējiņi!” estrādē es savulaik ar grupu “Time After Time” esmu ne tikai spēlējis, bet arī ieguvis lielo “Grand Prix” balvu slavenajā konkursā “Liepājas dzintars”. Tās ir ļoti skaistas atmiņas.
– Esat teicis, ka jums ir svarīgi, lai ģitāra dzied. Ko novēlētu jaunajiem mūziķiem, lai viņi spētu sajust šo mūzikas instrumentu, ļaujot tam patiešām iedziedāties?
– Mēs – pedagogi – varam izstāstīt, kurā brīdī kura stīga ir jāparauj, kurā brīdī kurš pirksts jāuzliek, bet tā nav mūzika, tas ir mehānisms. Tā maģiskā sajūta, kad instruments dzied, nav tikai fiziski parametri. Laikam jau es katram novēlētu – gan cilvēkam, kas profesionāli nodarbojas ar mūziku, gan tam, kas paņem rokās savu ģitāru un grib nospēlēt dažus akordus, – sajust saikni ar instrumentu. Nevis labi uzlikt pirkstus un veidot skaņas, bet sajust to, kā tu vari dzīvot un dziedāt caur šo mūzikas instrumentu. Protams, tam ir vajadzīgs darbs, pacietība un reizēm arī savi kreņķi un neveiksmes.
– Jūsu jubilejas gadā, kas piepildīts ar daudziem skaistiem notikumiem, viens no nozīmīgākajiem noteikti bija jubilejas koncertprogramma, kurā uzstājāties kopā ar dēliem – mūziķiem Kārli, Mārtiņu un Jēkabu – arī ar sievu. Kā ir uzstāties kopā ar savējiem? Vai jūtams atbalsta plecs vai tomēr ir lielāks uztraukums?
– Protams, ka ir lielāks uztraukums! (Smejas.) Kad spēlēju kopā ar saviem kolēģiem, varu simtprocentīgi uz viņiem paļauties, jo viņi ir profesionāļi. Mani dēli mūzikā, protams, arī ir varoši, izglītojušies šajā jomā, bet pirms koncerta ir vairāk stresa.
Tajā pašā laikā iziet kopā ar saviem dēliem uz skatuves, pirmkārt, ir milzīgs lepnums. Nevis mēs – ģimenīte – te kaut ko nodziedājām, bet viņi spēja iznest šo koncertu. Arī mana sieviņa burvīgi dzied, un esmu priecīgs, ka mēs visi pieci varam spēlēt un dziedāt un ka tas skan skaisti. Tieši šajā gadā ļoti daudzi cilvēki, kas nākuši klāt un izteikuši kādu labu vārdu par manu mūziku, ir teikuši, ka viņiem patīk, kā mēs ar ģimeni muzicējam. Un es patiešām to redzu kā vērtību, kuru mums vajadzētu vairāk celt saulītē. Ģimene ir milzīga vērtība, mūzika ir milzīga vērtība, un šīs divas vērtības kopā ir kaut kas vēl vērtīgāks, kas dod mums milzīgu prieku.
Man ir mazliet žēl, ka šīs nedēļas koncertā nevaru iesaistīt visu savu ģimeni, bet atļaušos palielīties, ka dziesmu “Dievs, palīdzi tai mātei”, kuru mēs ar maniem dēliem esam ierakstījuši un veltījuši mūsu mammai, koncertdārzā “Pūt, vējiņi!” dziedāsim trīs puiši – es, Renārs Kaupers un Daumants Kalniņš. Nešaubos, ka arī šis trio varētu cilvēkiem patikt. Starp citu, īpašā viešņa, man par lielu prieku, būs Rēzija Kalniņa. Viņa dzied manas dziesmas, kopā izpildām Imanta Kalniņa dziesmas. Domāju, ka tas būs ļoti skaists muzikāls piedzīvojums. Ļoti ceru, ka tā būs arī klausītājiem, jo man tā būs noteikti.
– Kādi vēl radošie notikumi tuvākajā laikā gaidāmi?
– Kalendārs ir ļoti piepildīts. Mēs ar Intaru Busuli un Abonementa orķestri rakstām albumu “Spēlē savā burvju flautā”. Būs daudz darbu. Septembra beigās – oktobra sākumā kopā ar Renāru Kauperu viesosimies pie Jāņa Lūsēna mūzikas namā “Ozolu skola”. Šobrīd sadarbībā ar “Music Baltics” lēnām apkopoju savas notis, kas jau līdz šim ir radušās. Notis ir gan kora mūzikai, gan ģitāras mūzikai un citiem sastāviem, kam esmu rakstījis. Gribu, lai notis ir pieejamas un cilvēki var šo mūziku spēlēt. Ļoti ceru, ka šogad jau kora mūzikas daļu būsim sakārtojuši un piešķīruši tai reālu veidolu.
Aicinu cilvēkus šobrīd, ja nu mēs varam baudīt viens otra klātbūtni un mūziku, svinēt. Esam nopelnījuši, ka kādreiz varam arī svinēt dzīvi, un tas ir skaisti.
