Esmu kalnā kāpēja. Saruna ar scenogrāfi un kostīmu mākslinieci Eviju Pintāni 0
“Man ir svarīgs process pirms paša darba tapšanas – kā izaudzēt to pasauli, ko pēc tam realizēt,” saka jaunā, talantīgā scenogrāfe un kostīmu māksliniece Evija Pintāne. Viņas veikumu jau agri pamanījuši režisori un novērtējuši kritiķi. Strādājot režisora Elmāra Seņkova radošajā komandā, pašlaik Nacionālā teātra Jaunajā zālē top jauns darbs – pēc Huana Majorgas lugas iestudēta izrāde “Zēns”. Pirmizrāde – 14. februārī.
Jaunā māksliniece dzimusi un augusi Talsos, atzīstot, ka bērnībā par mākslinieces ceļu nav domājusi. “Vienkārši dzīvoju savā toreizējā vidē, pie kuras piederēja arī mākslas skola, uz kuru bērnu mēdz aizvest vecāki, redzot, ja ir kaut kādas dotības. Toreiz jau arī nebija informācijas, ka Rīgā ir tādi “rozīši” vai “lietišķie”. Tikai pēc vidusskolas sapratu, ka māksla ir vienīgais, kas mani interesē,” stāsta Evija. “Nebija pārliecības, ka uzreiz esmu gatava startam Mākslas akadēmijā, jo nebiju zīmējusi tās ģipša galvas, aizgāju uz “lietišķajiem”. Biju domājusi brīdi apgūt vajadzīgās iemaņas, taču aizsēdējos, iepatikās.”
Evija Lietišķās mākslas vidusskolā apguvusi vides dizainu. “Kaut kas starp grafisko un interjera dizainu, savā ziņā diezgan formāla lieta. Pienāca brīdis, kad sapratu, ka man vairāk gribas strādāt ar idejām, tā pamazām nonācu līdz domai par scenogrāfiem. Bērnībā kopā ar vecākiem bijām bieži Rīgas teātru apmeklētāji. Spilgtākais iespaids, kas spēcīgi iespiedies atmiņā, bija Jaunajā Rīgas teātrī Alvja Hermaņa iestudētā “Arkādija” ar Andra Freiberga veidoto scenogrāfiju un Gunas Zariņas varoni.”
Pirms iestāšanās Latvijas Mākslas akadēmijas audiovizuālās mākslas nodaļā sastaptais Andris Freibergs pārliecinājis, ka izvēlētais ceļš ir īstais. “Sapratu, ka viņš ir cilvēks, pie kura gribu mācīties. Kaut kā sinhronizējās šis virziens, šķita – ir vērts!”
Jau par Evijas Pintānes pirmo lielāko scenogrāfijas darbu – Mārtiņa Eihes veidoto iestudējumu “Provinces anekdotes” Valmieras teātrī – jaunā scenogrāfe tika nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Gada debija vai jaunais skatuves mākslinieks”. Evijas Pintānes radošajam veikumam nu pieskaitāmi arī kostīmi pagājušajā sezonā Valmieras teātrī iestudētajai Augusta Strindberga “Nāves dejai” Elmāra Seņkova režijā, kur māksliniece strādāja arī kā scenogrāfa Andra Freiberga asistente. Vasarā starptautiskā Jaunā teātra festivāla “Homo Novus” divdesmitgades programmā kopā ar E. Seņkovu veidota scenogrāfija videodarbam “Mii Mii paaudze”. Evija Pintāne piedalījusies vairāku studentu īsfilmu veidošanā, piemēram, darbojusies grupas “Instrumenti” video “Heartcore” telpas veidošanā. Šoruden par “Spēlmaņu nakts” “Gada mazās formas izrādi” atzīta Žana Anuija luga “Antigone”, kuras varoņi darbojas Evijas veidotajā lakoniski baltajā, simboliskajā telpā, kurā nav vietas dekorācijai.
“Bija liels pārsteigums par pirmo nomināciju “Spēlmaņu nakts” balvai,” straujos panākumus komentē māksliniece. “Atceros, kā Mārtiņš Eihe piezvanīja, sakot: apsveicu ar nomināciju. Bet es domāju, ka viņš joko. Tu kā mākslinieks, protams, vari dzīvot sapņu pasaulē, tomēr ir arī kaut kāda realitāte, kurā ir labi, jo ir “Spēlmaņu nakts”, kas liek pamanīt tevi un tavu darbu, iespējams, tas nes iespēju kādam jaunam, lieliskam kopdarbam. Par iespēju strādāt Valmieras teātrī jāsaka paldies Reinim Suhanovam, kura darbu un māksliniecisko pasauli ļoti cienu. Viņš uzaicināja mani palīdzēt Fēliksa Deiča izrādē bērniem “Visām pelēm garšo siers”. Mans uzdevums bija attīstīt Reiņa izsapņoto scenogrāfijas ieceri, meklēt gan telpas, gan rekvizītu risinājumu. Izrādē peles saimnieko pienotavā starp aktiera izmēra piena pakām – bija interesanti! Bērnu izrādes ir brīnišķīgs lauciņš, kur darboties, un es noteikti gribētu strādāt vēl kādā bērnu izrādē. Svarīgs ir process pirms paša darba tapšanas – kā izaudzēt to pasauli, ko pēc tam realizēt. Ir būtiski izdzīvot kopā ideju un virzienu, kurā iet,” uzsver Evija. “Teātris manā gadījumā nav pašmērķis. Dažādos dzīves posmos mainās mana domāšana un līdz ar to arī intereses par dažādām izpausmes formām. Šobrīd ir sakritis, ka pie manis “atnākuši” tieši teātra projekti. Teātris ir smalka radoša un tehniska sakabe, kurā visai komandai ir jāiet līdz galam. Ja mainās kāds elements, mainās viss – kaut uz mirkli mainās aktiera spēle, nenostrādā scenogrāfija, kostīms. Sākumā tas mani ļoti kaitināja – šajā ziņā kino pat šķita daudz pievilcīgāks, jo tur iespējams iepriekš visu gudri paredzēt. Tāpat biju laimīga, kad Freibergs uzaicināja strādāt “Nāves dejā” Valmierā. Studiju gados sapņoju – kaut kādreiz man būtu iespēja strādāt kopā ar Freibergu! Skatoties procesā, kā viņš strādā, var tik daudz mācīties! Viņš asprātīgi spēj atrisināt dažādas banālas vietas, atrodot sīkumus, kas visu pagriež citādi. Ārkārtīgi priecājos, ka man šobrīd ir iespēja strādāt un risināt lietas mākslā kopā ar Elmāru Seņkovu, lai gan “Anitgone” Nacionālā teātra Aktieru zāles šaurajā un neērtajā telpā bija pamatīgs izaicinājums. Atzīstos, ilgi mocījos, domājot, kā “Antigoni” iespiest mazajā Aktieru zālē. Man nepatīk “sabāzt” uz skatuves daudz visā kā, jo telpa zaudē tīrību. Tā bija cīņa ar telpu un arī materiālu, kurš Anuija versijā par antīko traģēdiju bija kļuvis drīzāk par drāmu, no kuras jāatbrīvojas. Izrādes tapšana patiešām bija kopīgs darbs no paša sākuma kopā ar režisoru, kostīmu mākslinieci Mariju Rozīti-Vītolu un komponistu Edgaru Mākenu, kā arī lieliskajiem aktieriem Maiju Doveiku, Gundaru Grasbergu, Mariju Bērziņu, Uldi Siliņu, Sanitu Pušpuri un Arti Drozdovu – visi iesaistītie strādāja līdz galam, atsijājot lieko.”
Jautāta, vai lakoniska, minimāla telpa ir rokraksts, kurā māksliniece gribētu strādāt arī turpmāk, Evija teic: “Viss ir atkarīgs no konkrētā materiāla, konkrēta mākslas darba, aktieriem. Galvenais, lai tu jūti, uz kuru pusi tiek iets. Var veidot minimālistiskas, konceptuālas dekorācijas, ja jūti, ka tas vajadzīgs darbam, bet tikpat labi tā var būt senatnīgi butaforiska telpa ar kulisēm, ja tas ir pēc jēgas – man šajā ziņā nav nekādu ierobežojumu. Pieļauju, ka es varētu arī strādāt ar materiālu, kura mērķis ir radīt veselu jucekli uz skatuves – iespējams, tādā gadījumā būtu sevi mazliet jālauž, taču svarīgākais ir just darbu. Negribu, lai mani pazīst pēc kāda īpaša rokraksta, zinot – no šīs scenogrāfes var sagaidīt tikai to un neko citu. Man ir būtiski, lai telpa stāsta pati savu stāstu.”
Šobrīd kopā ar “Antigones” radošo komandu tapis nākamais kopdarbs Nacionālajā teātrī – spāņu mūsdienu dramaturga Huana Majorgas lugas “Zēns no pēdējā sola” iestudējums, kam izrādes veidotāji devuši nosaukumu “Zēns”. Izrāde pieteikta kā darbs par skolotājiem un skolniekiem, par tēviem un dēliem, par cilvēkiem, kas redzējuši pārāk daudz, un cilvēkiem, kas vēl tikai mācās skatīties.
“Man ļoti, ļoti patika lugas materiāls. Interesants, daudzslāņains. Lai arī darbība notiek vai nu mājā, vai pie skolotāja klasē, tomēr sapratu, ka nevaru būvēt vienkāršu mājas dekorāciju. Šis ir stāsts par zēnu, kurš ielaužas cilvēku mājās, viņš raksta par viņiem un tādējādi ielaužas viņos. Izrādē izmantošu ekrānus, ar kuriem arī es savā ziņā “ielaužos” tēlos, izmantojot Lindas Ģībietes filmēto aktieru tuvplānu materiālu. Tiesa, pēdējos gados skatuve var šķist pārsātināta ar ekrāniem, tomēr video, ja tas nav pašmērķīgs, teātrī ir attaisnojams. Teātrī tu nevari redzēt aktieri tādā tuvplānā, bet šis medijs sniedz tādu iespēju. Man šķiet, šeit ir svarīga tēma par to robežu, cik tālu mākslā var iet, par brīdi, kad jau esi to pārkāpis un sāc kļūt neētisks. Iespējams, darbs ir pateicīgāks kino – ne velti Fransuā Ozons ir radījis filmu (“Mājā”). To gan ar nodomu neskatījos, lai neietekmētos.”
Evija atzīst – šobrīd viņai iznācis pamatīgs radošais skrējiens. Jau pavasarī viņas radītos kostīmus redzēsim arī uz Nacionālā teātra lielās skatuves Henrika Ibsena lugas “Meža pīle” iestudējumā, kas top kopā ar līdzšinējiem domubiedriem, režisoru Elmāru Seņkovu un scenogrāfu Andri Freibergu un komponistu Edgaru Mākenu. “Skaidrs, ir mirkļi, kad atliek ļoti maz laika, ko veltīt ģimenei, draugam. Ir periodi, kad esmu mājās vēlu vai reti, un, pat, ja neesmu “ierakusies” darbos, tad domāju par to. Tāpēc ir svarīgas arī pauzes, jo laiku pa laikam ir jāatkāpjas pa gabalu un jāpaskatās no malas.”
Evijai patīk okeāns un kalni. Norvēģija, Alpi vai Himalaji – tie palīdzot atgūt spēkus un uzkrāt enerģiju darbam. Nesen pievārējusi kāpienu vairāk nekā 5000 metru augstumā Nepālā. “Kalni dod iespēju pārvarēt grūtības. Tās ir fiziskas grūtības, ir tik forši, ja tu ej un tev ir grūti, bet tu pārvari sevi. Laikam jau man patīk grūtības, esmu tāda kalnā kāpēja. Nepāla ir ilgākais periods, kad esmu bijusi zemē, kurā nav mūsu kultūras tradīciju. Nemaz nedomāju, ka man tās tik ļoti pietrūks, un biju laimīga atgriezties – ļoti gribēju kaut ko darīt. Bieži vien, kad ir grūti teātrī – nāk pirmizrāde, ir daudz jāpaspēj un šķiet, cik traki, nekad vairs… –, mēdzu iedomāties, ka esmu kalnos un man jātiek augšā. Ja nekāpsi, paliksi pusē un nosalsi. Ir jāiet! Apzinos, ka šobrīd vēl šepat, Latvijas vidē, man ir, kur augt un augt. Ideju ir daudz, bet skaidri zinu, ka kādreiz, kad būšu uztrenējusi spēkus, gribu veidot operas scenogrāfiju.”
