Dita Krenberga: Esmu kā vulkāniņš! 3
Gada nogalē Dita Krenberga nospēlēja grūtāko flautas koncertu mūžā, kuram bija gatavojusies sešus mēnešus. Kolēģi vaicājuši – kam tev to vajag? Atbilde uz šo un vēl daudziem citiem jautājumiem, arī kāpēc mamma Ditu dažkārt sauc par Etnuku, – sarunā ar mākslinieci viņas piecdesmit gadu jubilejas reizē.
Svinības ar pompu nebija plānotas. Dzimšanas diena Ditai Krenbergai pagāja uz Lielās ģildes skatuves, mēģinot Ērika Ešenvalda “Vulkānu simfoniju”, kuras pirmatskaņojums notiks 10. martā Vidzemes koncertzālē “Cēsis”. Komponists viņai uzticējis flautas solopartiju. Vakarā sarīkota maza pasēdēšana mājās ar vistuvākajiem ģimenes locekļiem. Mamma kā katru gadu cēla galdā biezpiena–cepumu tortīti. Jubilāre atzīst, cipars esot tāds jokains, taču vecuma sajūta nedraud, nākusi tikai klāt lielāka pārliecība par savu esību. “Man vairs nav sevi jāpierāda kā personībai un jāizkaro vieta, kas tik būtiski jaunajiem mūziķiem.”
Komponists “Vulkānu simfonijas” solopartijai izvēlējies flautu, kur tev* ar mūzikas skaņām plūstošā lava jāsavij bizē. Vulkānam man liktos atbilstošāka tuba vai bazūne.
Kad Ešenvalds noklausījās manas flautas solo citā viņa skaņdarbā ar ērģelēm un orķestri, ko atskaņojām Rīgas Domā, tas viņu tā aizrāva, ka teica – Dita, gribu tev rakstīt! Domāju, ka būs flautas koncerts, bet viņam vēlme mani iesaistīt acīmredzot sasaistījās ar “Vulkānu simfoniju”. Ja nu tomēr kādam rodas šaubas par manu personību un flautu kā instrumentu, varu pastāstīt, ka māmiņa mani kopš mazām dienām sauc par Etnuku no vārda Etna, jo, atvainojiet, viens ir publiskais tēls, kas izveidojies, arī pateicoties manām kinolomām, un otra lieta, kāds vulkāniņš esmu īstenībā.
Ešenvalds uzķēris tavu būtību?
Un viņš nemaz nezina stāstu par Etnu, jo neesmu to stāstījusi. Esmu tipisks vulkāns, varu būt maigs un mierīgs un tad pēkšņi nāk tāds izvirdums, lava un dzirksteles pa gaisu, ka tik turies. Vēl vakar meita man teica – mammiņ, spriežot pēc tava temperamenta, ka tik tev nav kaut kādas itāļu asinis.
Un kā tas izpaužas?
Laižu tējkannu pret grīdu vai metu arčību, bet pēc piecām minūtēm iestājas miers.
Esi arī praktiska – neko plīstošu zemē jau nemet.
Traukus tiešām neplēšu, būtu žēl smuka šķīvīša, jo nesanāks vairs komplekts.
Blakus Etnukam dzīve nav vienkārša?
Ar mani nav viegli, bet ir interesanti, daudz smiešanās un humora.
Tev šogad vēl viena apaļa jubileja – 1988. gadā atvedi uz Latviju “Grand Prix” un zelta medaļu no Marijas Kanalsas starptautiskā konkursa Barselonā. Šodien esam pieraduši, ka mūsējie dodas uz ārzemēm un atgriežas ar lauriem, bet tolaik latviešu mūziķei šāda uzvara bija kā raķete kosmosā!
Tas bija notikums arī visai Latvijai, jo tāda uzvara sen netika piedzīvota. Bija auksta ziema kā tagad, un mēs ar skolotāju Imantu Sneibi braucām uz Ukrainu, ja nemaldos – Hmeļnicku, kur vajadzēja izturēt Padomju Savienības priekšatlasi. No visa jauno mūziķu pulka uz Barselonu atļāva doties tikai man un vienai flautistei no Sanktpēterburgas. Kā to izkaroju, šodien šķiet neticami! Atceros, skolotājs teica – saproti, ka ar savu flautu redzēsi pasauli, ja spēlēsi tādā līmenī. Kas tad mums tolaik bija – dzelzs priekškars. Katru nieku no Rietumiem – košļenīti vai košu polietilēna maisiņu – uztvērām kā lielu vērtību. Kad manu maisiņu mamma nejauši saplēsa, kas tā bija par traģēdiju!
Kā Rietumi apbūra, kad redzēji tos tuvplānā?
Uz ārzemēm tiku Mūzikas akadēmijas pirmajā kursā 1987. gadā, kad pirmo reizi veidoja apmaiņas programmu ar Grācas Mūzikas augstskolu. Iebraucām Grācā svētdienā, kad cilvēki saposušies gāja uz baznīcu. Daudzas austrietes bija uzvilkušas tautastērpus, un man likās, ka esmu nonākusi pasaku valstībā.
Prātā palicis dramatiskais stāsts par tavu pirmo satikšanos ar izcilo flautistu Džeimsu Golveju.
Viņš bija mans ideāls. Skolotājs lika klausīties un mācīties no Golveja ierakstiem, kas mums bija paraugu paraugi, taču kā padomju bērns sapratu, ka nemūžam netikšu uz viņa koncertu, nemaz nerunājot par mācīšanos ārzemēs. Taču pēc Barselonas uzvaras kāda menedžere, kurai es iepatikos, man noorganizēja privātu meistarklasi pie Golveja viņa mājā Lucernā. Iedomājies, zvanu pie durvīm un tās atver mans sapnis, profesionālais ideāls! Būdama ļoti emocionāla, no aizkustinājuma sāku raudāt un neparko nevarēju nomierināties, ka bija jāsauc palīgā viņa sieviņa. Pēc tam Golvejs ar mani jauki pastrādāja, novērtēja talantu un deva rekomendāciju uz Bostonas studentu simfoniskā orķestra meistarkursiem, ASV, kurā citiem jauniešiem no visas pasaules bija jāiztur milzīga priekšatlase. Pirmajā mēģinājumā ienāk pasaulslavenais diriģents Leonards Bernsteins un jautā, kur tad ir tā meitene no Baltijas? Es viņiem biju kā brīnums – pirmā studente no “aizspogulijas”.
Vai nebūtu laiks uzrakstīt grāmatu par piedzīvoto? Esi taču no laimīgās paaudzes, kas tika ārā no padomju varas cietuma.
Laikā uz lielā popularitātes viļņa jau saņēmu tādu piedāvājumu, bet nepiederu pie tiem, kam liekas, ka par mani divdesmit piecu gadu vecumā jāraksta grāmata. Tas ir rakstura duālisms – nepatīk būt pārāk publiskai personai. Noteikti negribētu privātās dzīves peripetijas likt uz papīra, bet šodien, lai kaut ko pārdotu, tas būtu galvenais āķis. Diezgan daudz esmu publiski stāstījusi par sevi, taču ne reizi par to nejutos priecīga.
Kāpēc tāda nopūta?
Man ir devējas raksturs, gribas, lai intervija izdodas, taču jāprot novilkt robežu un nepateikt par daudz. Tas ir grūtākais.
Par grāmatu runājot – sajūsmina, kā Sandra Kalniete un Ilze Jurkāne savus dzīves stāstus pratušas savīt kopā ar receptēm, ja tā ideja nebūtu izmantota, rakstītu ko līdzīgu. Ēdiena gatavošana ir arī manas dzīves caurviju elements, un jāteic, manus ēdienus slavē.
Ko liktu galdā savā dzimšanas dienas ballītē?
Nesen atradu Lielbritānijā ļoti populāras kulinārijas šovu vadītājas Naidželas Losones recepti – liellopu ribas Āzijas gaumē. Jāgatavo trīs stundas uz lēnas uguns un trīs dienas jāpatur ledusskapī, lai savelkas garšas. Visi bija sajūsmā. Tas ir labs paņēmiens, kā iepriekš pagatavot maltīti viesībām, kad atnāk ciemiņi, tikai jāuzsilda.
Pienāk laiks, kad mūziķi mazāk spēlē un vairāk māca citus. Kā ir tev?
Pienācis laiks un vēlēšanās par to aizdomāties. Šovasar vadīšu flautas meistarklasi Daces Aperānes rīkotajos starptautiskajos mūzikas kursos. Esmu sākusi pasniegt Pūces akadēmijā un ar rudeni iesaistīšos darbā Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā.
Būsi stingra skolotāja.
Būšu ļoti laba, bet, ja mani novedīs, sanāks Etna.
Kāds mūziķis uz jautājumu, par ko viņš domā sava koncerta laikā, atbildējis – par notīm. Cik ļoti skaņdarbs spēj saviļņot pašu mūziķi?
Ir tādi skaņdarbi, kas īpaši saviļņo. Kad spēlēju Pētera Vaska slaveno “Ainavu ar putniem”, ir bijis tā, ka noeju no skatuves ar asarām acīs. Darbs kompo-nēts 1980. gadā, un man šie putni simbolizē latviešu tautu, kas vēlas izrauties no svešās varas jūga. Tik emocionāli izjūtu mūziku šādā kontekstā, jo savā dzīvē esmu to piedzīvojusi, lai gan pats komponists tagad no šī skaidrojuma ir atkāpies. Mani putni beigās aizlido, un acīs ir asaras.
Kas tavam Etnukam dod lādiņu, kad krātuve patukšota?
Pēc mūzikas otrs lielākais enerģijas lādiņš ir ceļošana.
Pēdējā laikā visbiežāk dodies uz Norvēģiju – bez personīgiem jautājumiem neiztiksim, turklāt par to tīmeklī ir krustu šķērsu aprakstīts.
Nu jau gandrīz četrus gadus manā privātajā dzīvē ir draugs Norvēģijā. Reizi mēnesī vai pusotrā tur sanāk būt. Viegli tas nav, rutīna mums nedraud. Grūtums ir tajā, ka stiprais plecs pietrūkst ikdienā. Arī atšķirtības periodos man ir ļoti svarīga emocionālā saikne un morālais atbalsts. Tas mani spārno, tad es varu lielas lietas izdarīt.
Kā pavadi laiku Norvēģijā, ja neskaita spēlēšanu?
Brīnišķīgākie brīži ir tādi paši kā Latvijā – tādas pavisam vienkāršas lietas kā sēņošana. Kādas pagājušajā gadā bija baravikas, un vēlā rudenī atradām pat gailenes! Tas ir viens no maniem lielajiem hobijiem – daba, pastaigas. Un arī darbošanās virtuvē.
Kā noprotu, tas jums abiem patīk.
Kopīgai gatavošanai un maltītēm pie skaisti klāta galda ir milzīga emocionāla vērtība.
Vai nu mazums mūziķu pārcēlušies uz dzīvi ārzemēs. Varētu sevi iedomāties dzīvojam Norvēģijā?
Šobrīd laikam – ne. Meita šogad beidz vidusskolu, un zinu, ka viņai vēl esmu nepieciešama. Ja jutīšu, ka tas mainīsies, un tāds brīdis pienāks, varbūt domāšu savādāk. Patlaban šis ir vislabākais modelis, jo vēlos arī Latvijai dot savu profesionālo sniegumu kā mūziķe.
Līna drīz beigs Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu, lai gan līdz devītajai klasei mācījās Rīgas Doma kora skolā, kur izcēlās ar savu muzikalitāti. Meita tomēr neiet ne mammas, ne tēva operdziedātāja Ingus Pētersona pēdās.
Vienīgais iemesls, kāpēc man un varbūt arī pašai Līnai bija grūti to pieņemt, ir viņas talants klasiskajā dziedāšanā un dievišķa balss. Taču es neko nevaru un negribu uzspiest.
Līna glezno kopš bērnības un vienmēr ir vēlējusies attīstīt arī šo savu talantu. Par meitas rezultātiem mākslā esmu ļoti iepriecināta. Nu pa šo līniju mums arī ir ļoti spēcīgi gēni – man vectēvs Kārlis Liepiņš bija gleznotājs un sportists, Latvijas laika čempions desmitcīņā, starp citu, četrdesmit gadus radio vadīja rīta vingrošanu. Otrs mans vectētiņš bija mūziķis, Aizputes kājnieku pulka kapelmeistars un klarnetists. Kad 1930. gadā 30. maijā Daugavpils cietoksnī vakara jundas laikā pulksten deviņos viņš spēlēja “Dievs, svētī Latviju!”, pasaulē nāca mans tētis Imants Krenbergs.
Un kā tu piedzimi?
Pa smalko! Manu piedzimšanu laimīgais tētis, kas tolaik jau bija kinorežisors, nosvinēja lieliskā kompānijā – ar mammas māsu mākslinieci Guntu Liepiņu-Grīvu, gleznotāju Ilmāru Blumbergu, kinooperatoru Dāvi Sīmani un Andri Selecki. Kad bijām jau mājās un mamma gāja uz veikalu, kas atradās pirmajā stāvā, pārdevēja sajūsmā stāstījusi – režisora kundze, jūsu vīrs par godu meitiņas piedzimšanai kā pagales uz rokas uzkrāva trīspadsmit šampaniešus! Viņi pat bija sataisījušies nofilmēt mani slimnīcā – atbraukuši ar operatoru krānu līdz Dzelzceļnieku slimnīcai, kur mamma atradās otrajā stāvā, bet kā par nelaimi viņu todien pārvietoja uz citu palātu un filmēšana izjuka. Puķes tajā laikā bija gandrīz neiespējami nopirkt, bet mans tēvs bija kaut kur dabūjis lauru zaru un pasniedza to kā vainagu.
Žurnāls pie lasītājiem nonāks tieši 8. martā. Kā vērtē, ka mūsdienās atkal kā padomju laikos svin Starptautisko sieviešu dienu?
Tuvāka pēc sajūtām man ir Mātes diena. Tomēr sievietēm, kurām kaut kādu iemeslu dēļ nav bērnu, tas nav priecīgs notikums, tāpēc sieviešu diena ir laba. Vīrieši lieku reizi var apliecināt, cik mēs esam brīnišķīgas, daiļas, neatkārtojamas, mīlamas, un uzdāvināt ziedus. Daudziem tas asociējas ar padomju laiku, taču līdzīgi pie mums ar svešu kultūru ienākusi arī Valentīndiena vai Helovīns.
Vīriešu uzmanības apliecinājumi var būt arī pārspīlēti un aizskaroši. Vai tavā mākslinieces karjerā bijuši tādi gadījumi, pret kuriem tagad vēršas “MeToo” akcija?
Man ir bijušas daudz slidenas situācijas. Ārzemēs vairākkārtīgi saņēmu piedāvājumus, kas tika izteikti korektā formā, taču ar nepārprotamu mērķi. Mājieniem neļāvos, tāpēc profesionālā ziņā pazaudēju vienu otru piedāvājumu un straujākas karjeras iespējas, jo pēc atteikuma labi sākusies sadarbība ātri vien beidzās. Viss ir sievietes rokās. Un tā ir realitāte, ka karjeru viena daļa taisa arī ar šāda veida sakariem.
