“Esmu jau nopelnījis apzīmējumu “huligāns virtuvē” – tas man ļauj eksperimentēt!” Saruna ar Roju Puķi 20
Jūlija Dibovska, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Esmu jau nopelnījis apzīmējumu “huligāns virtuvē”. Un tas man sniedz iespēju atkāpties no klasiskajām receptēm un ļauties eksperimentiem,” saka Rojs Puķe.
Mājas nutella, Cēzariona salāti, banānu kečups, citronu maizītes, karstie lavaša rullīši un daudz kas cits – oriģināli, bet vienkārši, veikli pagatavojami un gardi apēdami ēdieni pēc grūtas darba dienas vai draugu kompānijā brīvdienās. Tādi ir blogera, sociālo projektu veidotāja, uzņēmēja un autora Roja Kristiana Puķes jeb Pipara otrās pavārgrāmatas “āķīši”, aiz kuriem tik ļoti gribas aizķerties. Roja jaunākā grāmata “Piparēdiens 2”, ko izdod “Latvijas Mediji”, tirdzniecības vietās nonāks šomēnes.
Intervijā uz jautājumiem par to, kā viņš ir audzis un ko jaunu ieguvis, apgūstot praktiskās kulinārijas prasmes, Rojs atbild aizrautīgi un plaši – kā jau pasaulei atvērts jaunietis, kurā kūsā milzīgs potenciāls, pārliecība par savu mērķi un profesionāla zinātkāre.
Vai tu neplāno studēt pavārmākslu?
R. Puķe: Es mācos katru dienu! Neesmu plānojis doties uz pavārskolu, jo nevēlos stāvēt pie plīts un gatavot, izpildot kāda cita pasūtījumus. Turklāt esmu jau nopelnījis apzīmējumu “huligāns virtuvē”. Un tas man sniedz iespēju atkāpties no klasiskajām receptēm un ļauties eksperimentiem.
Es varu mēģināt apvienot to, ko skola un pasniedzēji īsti neatbalstītu. Es vismaz ceru, ka drīkstu aizbildināties ar faktu: pavārmākslu neesmu mācījies. Esmu gan pabeidzis itāliešu maizes skolu, mācījos desmit mēnešus un ieguvu sertifikātu, kas šo apliecina. Bet kopumā – esmu sava umami* meklējumos.
Kāda ir tava izaugsme kopš pirmās grāmatas? Vai arī vēl daudz un dažādas grāmatas ir priekšā?
Gribētos jau pateikt, ka esmu baigi progresējis. Taču šī grāmata nāca grūtāk. Gatavojot materiālu pirmajai recepšu grāmatai, man tas viss bija tāds gājiens pretī kam nezināmam, citādam. Strādājot pie otrās recepšu grāmatas, katru recepti atkārtoju vairākas reizes, jo bija lielāka atbildības sajūta pret to, ko publicēšu.
Atbildības sajūta pret to cilvēku, kurš gatavos šīs receptes. Domāju, ka nākamā grāmata būs pilnīgi citāda. Tā nelīdzināsies pirmajām divām, jo mainījies arī skatījums. Citas garšas, citi mērķi. Katrā ziņā zinu, ka šī nav pēdējā grāmata. Taču gluži kā printeris arī nedrukāšu.
Kāds ir tavs veiksmīgākais eksperiments – kāda recepte, kas pašam nāk prātā kā viena no labākajām?
Es ceru, ka veiksmīgākais man ir priekšā. Bet līdz šim – “Oreo” cepumi bekonā un grilēti ananasi dažādos veidos. Man ļoti patīk ātras receptes. Es neesmu gatavs visu nakti cept medus kūku vai eklērus, lai tos nākamajā dienā desmit minūtēs apēstu. Man liekas, ka visam jābūt proporcionāli – trīsstāvīgās kūkas jācep konditoriem, “vien’maz’cuciņ'” jāpasniedz restorānā, bet mājās jāēd ātri un vienkārši.
Jaunajā grāmatā lielāks akcents ir uz gaļas ēdieniem. Kā tu raugies uz vegānismu un līdzīgām tendencēm ēšanas kultūrā?
Par gaļas ēdieniem – esmu gaļēdājs un netaisos no tā atteikties. Es saprotu tos cilvēkus, kuri atsakās no gaļas veselības dēļ, un respektēju tos, kuri nevēlas ēst dzīvnieku produktus. Bet es nekad nesapratīšu tos, kuri neēd gaļu un tad pērk produktus ar gaļas garšu. Ja es neēdu zivis, tad es negatavoju burkānu ar laša garšu. Man negaršo, un es to neēdu! Man tas liekas nepareizi. Ja tu gribi gaļas garšu, ēd gaļu! Man liekas, ka vegānisms šobrīd ir modes lieta – katrs otrais neēd cieti, glutēnu, laktozi, cukuru, taukus, sāli…
Es sava jaunā projekta ietvaros lasu pēdējos pētījumus – 14% aptaujāto vecāku apgalvo, ka bērnam ir glutēna nepanesamība, bet analīzes liecina, ka tikai vienam no tiem bērniem ir reāla alerģija. Vecāki uzbāž bērniem savus uzskatus, liek atteikties no produktiem, bet neaizdomājas, kādas problēmas tas var radīt bērnam tālākajā dzīvē. Un pēc tam ļoti daudz laika un naudas aiziet, lai šīs psiholoģiskās un veselības traumas labotu. Es uzskatu, ka bērniem vajadzīgs pilnvērtīgs uzturs. Protams, ja nav alerģijas. Bet savu izvēli bērns izdarīs jau tad, kad būs tam gatavs.
Kādu savu recepti tu ieteiktu no šās sezonas tirgus labumiem?
Jebkuru recepti no manas jaunās recepšu grāmatas! Mana ātrā soļanka. Zupa būs gatava nepilnas stundas laikā. Vai mājas nutella, kas būs gatava piecās minūtēs. Saviem četrkājainajiem draugiem izcepiet cepumus. Tos var baudīt arī sunīšu saimnieki.
Ar kādu ātru, ekonomisku, bet garšīgu ēdienu tu ieteiktu satikt auksto rudeni?
Pikantā burkānu zupa ar pupiņām, kas ir manā grāmatā. Neikdienišķi, ātri un garšīgi!
* Umami ir viena no piecām cilvēka pamatgaršām, ko atklājuši japāņi. Latviešu valodā nav precīza vārda, kas šo garšu raksturotu, taču nereti izmanto vārdus “gards” vai “sāts”. Cilvēki sagaršo umami, izmantojot garšas receptorus, kas reaģē uz atsevišķām vielām, visbiežāk glutamātu. Pēc umami visvairāk garšo tomāti, sojas mērce, zivis, kā arī fermentēts siers un citi ēdieni, kuros ir liels glutamāta daudzums. Avots: “Wikipedia”
Recepte. Pikantā burkānu zupa ar pupiņām
Rojs Puķe: “Jā, skan dīvaini, bet garšo ļoti labi. Šis ir tas gadījums, kad zupai var pievienot nevis buljonu, bet buljona kubiņu. Daudzi varbūt šausmināsies, bet es uzskatu – ja kaut kas var atvieglot darbu virtuvē, tad tas jādara. Klāt var pasniegt biezāku lavašu vai nonu (to ļoti forši var pamērcēt zupā).”
• 4 porcijas, gatavošanas laiks – 40 minūtes
• 450 g burkānu,
• 1 sīpols,
• 200 ml kokosriekstu piena,
• 400 g konservētu pupiņu,
• 1 l dārzeņu vai vistas buljona,
• 1 ēd. k. karija,
• 1 apelsīns,
• 2 ēd. k. olīveļļas,
• ingvera sakne,
• sāls, pipari.
Burkānus nomizo, sagriež biezās ripās. Sīpolu nomizo un sagriež smalkāk. Apelsīnu kārtīgi nomazgā, izspiež sulu.
Katlā ar biezu apakšu uzkarsē eļļu. Šajā eļļā apm. 15 min cep sīpolus un burkānus. Pievieno kariju, rīvētu ingvera sakni pēc savas gaumes, cep 1 min. Pievieno apelsīna sulu, buljonu, vāra, līdz burkāni ir mīksti. Pievieno kokosriekstu pienu un visu sablendē.
Zupai pievieno pupiņas, pēc garšas sāli un svaigi maltus piparus.
Pasniedzot pievieno zaļumus.
Padoms: zupai var pievienot gan malto gaļu vai vistu, gan rīsus vai kuskusu.
