– Kur gribi būvēt savu sapni? Rīgā? Meklēsi partnerus? 1
– Jā, pārceļoties uz Rīgu, un nepieciešama palīdzība kaut vai telpu atrašanai. Kam ir interese par privātas publiskās bibliotēkas veidošanu, lai meklē mani rokā. Un Rīgā taču jāatrod arī dzīvesvieta.
– Kopš esi kļuvis sabiedrībai pazīstams, grāmatu vākšana padodas labāk?
– Man prieks, ka mana sava veida popularitāte atbalsojas kolekcijas papildināšanas atbalstā. Agrāk biju Valters no Saldus, tagad Valters – tas puisis, krājējs, Ziedoņa balvas laureāts. Ar mani runā nopietnāk un nopietnāki cilvēki. Daudzi grib palīdzēt, un grāmatu krāšanu nācās pat ierobežot, jo ne visam ir vieta.
– Vari saskaitīt, cik tev ir grāmatu?
– Rēķinu, ap sešiem tūkstošiem.
– Vai topošais literatūrzinātnieks apmeklē Nacionālo bibliotēku?
– Tā tiešām ir Gaismas pils vārda pilnā nozīmē ikvienam cilvēkam, kura dzīvē grāmatai ir kāda loma. Esmu ļoti augstvērtīgo LNB grāmatniecības izstāžu apmeklētājs. Grāmatu krātuve man kļūs aktuāla, kad studēšu. Pagaidām pietiek ar paša krāto. Sāku kolekcionēt grāmatas ar utopisku sapni tās izlasīt, bet mūža laikā tas var nepiepildīties.
– Ko tu pats sev vēlētu, jauno gaitu sākot?
– Spriežu pēc sevis un vienaudžiem. Nedaudz bail mums visiem. Tāpēc, ka pienācis brīdis – pagrieziena punkts dzīvē. Tev jāizvēlas kas jauns. Ir krustceles un uztraukums. Kā ies Rīgā, kur apmetīšos – līdz pat tādām praktiskām lietām. Bet tad sev noskaitu ļoti skaistus Vizmas Belševicas rakstītus pantus. Par to, ka Antiņiem nekad nav zelta zirgu, Antiņiem ir melnas kājas. Tādi viņi uzkāpj Stikla kalnā. Belševica saka – Saulcerīt, tu nebīsties, ka Antiņš nāks. Nāks ar tīru sirdi – tas nekas, ka melnām kājām. Varbūt tas ir skaistākais, ko Vizma uzrakstījusi – par dzīves ceļu, kas katram ir aktuāls. Dzīvē ir visādi, ir grūtības un nav zelta zirga. Tomēr varam uzkāpt Stikla kalnā.
– Lai tev veicas, Valter, sasniegt savus sapņus!
