Esmu eiropeisku vērtību atbalstītājs. Publicistam Frankam Gordonam – 90 15
Gatavojoties šai intervijai, uzgāju pirms trīsdesmit gadiem Stokholmā Zviedrijā izdoto Franka Gordona grāmatu “Dienas un nedienas”. Raksturojot autoru, pazīstamais trimdas vēsturnieks Uldis Ģērmanis tās priekšvārdam licis virsrakstu “Ar skaidru prātu un asu spalvu”. Ja runā par skaidro prātu, tad nekas nav mainījies – tas joprojām raksturo Franku Gordonu, par ko, lasot viņa komentārus, ik nedēļu var pārliecināties arī “Latvijas Avīzes” lasītāji. Aso spalvu gan nu jau labu laiku nomainījusi trāpīga datorklaviatūra, un manuskripti uz redakcijām no Izraēlas galvaspilsētas Telavivas neceļo ar pastu nedēļām ilgi, bet internetā – pāris sekunžu laikā.
Taču ne jau tehnoloģiju attīstība parāda, cik pamatīgi viss mainījies.
1988. gadā, kad iznāca “Dienas un nedienas”, Frankam bija sešdesmit. Latvijas neatkarība, lai gan tuvu, tobrīd vēl bija tikai sapnis – arī bijušajam “Rīgas Balss” žurnālistam, kurš atļauju izceļot uz senču zemi Izraēlu bija saņēmis 1972. gadā. Viņš pats vairākkārt atminējies, kā toreiz apvedis ap stūri Rīgas čekistu Tarasovu, uz kura mudinājumiem apliecināt lojalitāti PSRS bija rakstījis: “Man nav ne vēlēšanās, ne vajadzības celt neslavu tai zemei, kur esmu dzimis, tai tautai, kuras vidū esmu audzis.” Biedram Tarasovam šā teikuma jēga bija pagājusi secen, jo viņš nebija aizdomājies, ka sarunbiedrs dzimis 1928. gadā, tātad neatkarīgajā Latvijā, un audzis latviešu vidū. Bet Frankam atlika vien pildīt solījumu un kļūt par aktīvu viedokļa paudēju trimdas latviešu izdevumos, atmaskojot padomju varu.
Tagad ir 2018. gads, un Frankam 1. septembrī palika deviņdesmit. Latvija ir brīva, trimdā izdotās Gordona grāmatas piedzīvojušas atkārtotus izdevumus dzimtenē, viņš ir autors lielākajā Latvijas dienas avīzē un apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Čekistu un padomju varas vairs nav. Taču to mantinieki nerimstas, tāpēc arī tagad klaviatūra neapklust. Tad tā tik turēt!
Foto Timurs Subhankulovs
Bet nu vārds pašam jubilāram.
Nupat ievēroju, ka apaļo jubileju svinat Latvijas simtgades gadā. Latvijai – 100, Frankam Gordonam – 90. Vai pašam šī sakarība šķiet īpaša?
F. Gordons: Skaitļu sakritība – zināma simbolika jaušama. Un vēl – Izraēlai 70.
Pirmie latvieši, ar ko sazinājāties pēc izbraukšanas no Latvijas 1972. gadā, esot bijuši trimdas sociāldemokrāti. Bet reiz “Latvijas Avīzē” es vienā jūsu rakstā pamanīju teikumu: “Esmu drīzāk liberāls nekā konservatīvs…” Lai būtu vēl lielāks juceklis, piebildīšu, ka atzinīgākos vārdus par Gordona rakstiem esmu dzirdējis tieši no latviešu nacionālistiem, ne jau no liberāļiem vai sociālistiem. Kā tas viss iet kopā?
Kad ierados Izraēlā 1972. gada 31. augustā, es drīz uz labu laimi uzrakstīju vēstuli Bruno Kalniņam Stokholmā un sākās sarakste ar Uldi Ģērmani. 1979. gadā biju ar priekšlasījumiem LSDSP Ārzemju biroja klubā, un Ģērmanis, kurš pats nebija LSDSP biedrs, raksturoja viņus kā antisovjetiskus. Vēlāk sadraudzējos ar Vilni Zaļkalnu, kurš bija “rainisks”, latvisks socialdemokrāts. Reiz es Saeimas vēlēšanās balsoju par sīko Baldzēna sarak-stu kā “rainiskiem” sociķiem. Jā, esmu drīzāk liberāls nekā konservatīvs tai ziņā, ka man ļoti patīk “Latvijas Avīze” kā TAUTISKA avīze, ar latvisku garu, bet reizē Latvijas Republikas politiskajā skatuvē esmu eiropeisku vērtību atbalstītājs un centrists. Reiz pavīdēja divu rakstnieku aicinājums veidot liberālnacionālu kustību/partiju (runa ir par Liānas Langas, Jāņa Vādona, Rudītes Kalpiņas rakstu “Par liberālnacionālismu”, kas publicēts “Latvijas Avīzes” 2013. gada 22. augusta numurā. – M. A.). Varbūt definēšos kā “nacionālliberāls”? Vēlēšanu priekšvakarā sirds sāp par “Vienotības” lejupslīdi. Varbūt izšķiršos par “Jauno Vienotību”? Jūtos centrists…
Šobrīd jūs kā pastāvīgais autors esat neatņemama “Latvijas Avīzes” daļa, ko apliecina arī regulārās lasītāju uzslavas. Bet vai atceraties, kā te nokļuvāt?
Ievēroju, ka kādu laiku “LA” (tolaik vēl kā “Lauku Avīze”) izmantoja manus rakstus, kas bija publicēti avīzē “Laiks”, un 2004. gadā, būdams Rīgā, sāku rak-stīt “Latvijas Avīzei” kā ārštata autors.
Kā izvēlaties tematus, par kuriem rakstīt?
Sekoju notikumiem Latvijā un pasaulē, īpaši dažādas ievirzes Krievijas medijos. Gadās pēkšņas asociācijas, sakarības…
Internets ir labs izgudrojums, kuram lielā mērā varam pateikties arī par mūsu veiksmīgo sadarbību, neskatoties uz gandrīz trīs tūkstošiem kilometru, kas šķir Rīgu un Telavivu. Tajā pašā laikā tagad ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē daudzi spriež par drukātās preses nākotni – vai tāda vispār izdzīvos? Varbūt izmirs kā dinozauri? Kā jums šķiet?
Man šķiet, ka drukātā prese nezudīs pavisam, bet joprojām atradīs lasītājus, kuriem tīk nesteidzīgi pārdomāt lasīto.
Varbūt jubileja ir īstā reize, lai lasītāji uzzinātu ne vien par jūsu uzskatiem, bet arī ģimeni un sadzīvi. Pastāstiet nedaudz par saviem tuviniekiem un Telavivas ikdienu.
Mēs ar sievu dzīvojam Telavivas dienvidos, sieva man jau daudzus gadus ir invalīde, faktiski dzīvokļa vaņģiniece, un ārpus ārupejas – 3–4 stundām dienā (izņemot sestdienu) – esmu par viņu atbildīgs. Meita dzīvo Jeruzalemē ar vīru un diviem dēliem, kuri nupat sākuši obligāto dienestu Izraēlas armijā. Dēls Eli uzaudzis Izraēlā, viņa abi puikas dzimuši Telavivā, bet 1998. gadā viņi pārcēlās uz Itāliju, kur mīt dēla sievas – itāļu ebrejietes – plašā ģimene. Kopš 2004. gada viņi dzīvo Kanādā, Vankūverā. Itālijā viņiem piedzima meitiņa. Viņa vecākais dēls Šauls Gordons kļuvis par starptautiskas klases paukotāju, pabijis turnīros visā pasaulē. Abi mani mazdēli regulāri apciemo Izraēlu un runā ivritā.
Telavivas ikdiena? Man tā pēdējos gados ietverta mūsu rajonā Tel Kabir (Dižais Paugurs), netālu no senās Jafas.
Kā svinēsit Latvijas simtgadi?
Būšu priecīgs piedalīties svinīgajā Latvijas simtgades pasākumā, ko rīkos Latvijas vēstniecība, ar kuras darbiniekiem es kopš diplomātisko sakaru uzņemšanas uzturu ciešus sakarus. Jāņem vērā, ka, latviski rakstošs, es te esmu izolēts un pats sev korektors, stilists un viss pārējais.
Nelabojams Rīdzinieks
Franka Gordona komentāri ik nedēļu tiek publicēti arī ārzemju latviešu laikrakstos “Laiks” un “Brīvā Latvija”. Publicējam nelielu fragmentu no šo avīžu galvenās redaktores Ligitas Kovtunas publikācijas – jubilejas sveiciena Frankam Gordonam.
“Trimdas intelektuāļu žurnāla “Jaunā Gaita” redaktors Rolfs Ekmanis savulaik rakstīja: “Lai kur arī būdams, Franks ir un paliek nelabojams Rīdzinieks – ar lielo R. Pret dzimto Rīgu viņš jūt daudz ko vairāk nekā tikai sentimentu.” 1928. gada 1. septembrī Rīgā nācis pasaulē, 1945. gadā pēc piespiedu prombūtnes Irtišas krastos Krievijā atkal te atgriezies, bet 1972. gadā atkal devies prom – šoreiz labprātīgi un pēc dziļākās pārliecības, lai dzīvi turpinātu savā etniskajā dzimtenē Izraēlā. Franks Gordons saka: “Beidzot četrdesmit četru gadu vecumā es sajutu, ka neesmu minoritāte, ne pozitīvā, ne negatīvā nozīmē neesmu svešķermenis, bet esmu pamattauta. Un ļoti solidarizējos ar latviešiem, ka pamattautai jāizdzīvo savā zemē. Es nevaru identificēt sevi ar latviešu tautu, jo neesmu latvietis, bet solidarizēties ar tās centieniem, atbalstīt – to es varu un daru to!” [..]
Franka Gordona kodolīgo un precīzā valodā rakstīto politisko komentāru pamatā, protams, ir dziļas zināšanas, valodu prasme, kultūru un vēstures pārzināšana un izpratne. Jau bērnībā guvis teicamu un vispusīgu izglītību, bagātinājis savu redzesloku un intelekta apvāršņus visa mūža garumā, viņš var baudīt to gara brīvību, kāda iespējama vien izredzētiem.”
