“Esmu dzīvs māls režisora rokās!” Saruna ar aktieri Kasparu Zvīguli 3
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kaspars Zvīgulis ir viens no spilgtākajiem savas paaudzes latviešu aktieriem. Neaizmirstams balss tembrs un allaž līdz smalkākajai niansei izstrādāta tēla partitūra, kurā nav nejaušību. Kaspara Zvīguļa veikumu režisora Regnāra Vaivara iestudētajā Latvijas Nacionālā teātra izrādē “Mazā naudiņa” “Spēlmaņu nakts” žūrija novembrī novērtēja ar pelnītu Gada aktiera godu, bet teātrī – ar Kārļa Sebra gredzenu. Kā pārsteigums līdztekus nāca ziņa, ka aktieris jau otrreiz savā karjerā aiziet no Nacionālā teātra. Sarunā ar “Latvijas Avīzi” Kaspars Zvīgulis tomēr sola – viņa turpmākās gaitas būšot saistītas ar teātri un aktiera profesiju jaunā kvalitātē.
Kaspar, uz jaunā gada sliekšņa ir jauna dzīves posma sajūta?
K. Zvīgulis: Tāda sajūta man ir katru dienu, kad šķiet, ka šī būs labākā diena pasaulē. Protams, šis gads man ir īpašs, sevišķi pēc tā, kas noticis pagājušajā gadā, – aizgāju no teātra, dabūju (“Spēlmaņu nakts”) balvu… Šobrīd man ir savi plāni un sapņi, ko gribu piepildīt. Mudinu sevi – man beidzot jāizdara tas, ko gribu, nevis tas, ko varu, vai tas, ko grib citi. Pie tā nopietni strādāju. Pēc tam kad septembrī aizgāju no teātra, līdz jaunajam gadam bija domāšanas periods, veltīju laiku sev – saviem projektiem, plāniem. Tas bija ideju piefiksēšanas un iedarbināšanas laiks. Šobrīd tas viss ir palaists rotācijā – gaidu atbildes un lēmumus no iesaistītajiem cilvēkiem. Otra lieta līdzās šai garīgajai dimensijai ir fiziskā – jūtu, ka labu laiku neko neesmu darījis fiziski. Tas ir uzstādījums jaunajam gadam – rūpēties par savu ķermeni, pareizi ēst, vingrot.
Kad saņēmāt “Spēlmaņu nakts” balvu par Jāsona lomu, teicāt – līdz ar izrādi tapa redzami ikdienā lielākoties ignorētie jeb neredzamie divdesmit divi tūkstoši cilvēku ar garīgas veselības traucējumiem – izrāde ir stāsts par vienu no viņiem. Vai teātris var izdarīt tik daudz?
Teātris jau ir izdarījis – un mēs par šo publiski runājam. Stāstām sabiedrībai par to, kas viņi ir. Es pats varu ne tikai stāstīt par viņiem, bet arī runāt ar viņiem. To darījām izrādes tapšanas laikā, iepazīstot šos cilvēkus. Arī tad, kad saņēmu balvu, aizbraucu uz dienas aprūpes centru “Cerību tilts”, tur tad visi bildējās ar labākā aktiera balvu. Pēc tam mani uzaicināja uz Ziemassvētku koncertu, uz ko aizbraucām trijatā kopā ar manu draudzeni un Bendžaminu (Kaspara suns, kurš piedalās arī intervijā. – A. K.). Kad, veidojot izrādi, nokļuvu aprūpes centrā pirmoreiz, bija neziņa, sajūta, ka ir kaut kas jādara, kaut kā jāuzvedas, bet… nav jādara nekas. Tas, ko varu dot, ir uzmanība, komunikācija. Tagad braucu turp kā pie draugiem. Viņiem tas ir ļoti svarīgi – viņi grib, lai ar viņiem runā, grib dalīties ar to, ko viņi prot. Šiem cilvēkiem ir svarīgi, ka pazīstams aktieris noskatās, kā uzstājas viņi. Komunikācija ir tas, ko viņiem varu dot. Jebkurš cilvēks, kas aizbrauks pie viņiem ciemos, “Cerību tiltā” varbūt nopirks sev, mammai, vecmammai kādu viņu rūpīgi taisītu somiņu, brīnišķīgu kartīti, sveci, paklājiņu – man to ir divi – un tur atgriezīsies.
Esat sajutis, ka ar “Mazo naudiņu” un Jāsona lomu ir izdevies kaut ko iekustināt attieksmē sabiedrībā? Gada nogales ziedojumu vākšanas kampaņas liecina – joprojām ir par maz.
Mēs nevaram savākt šiem cilvēkiem vienu summu un pateikt – viss atrisināts. Grupu mājai ir sapnis pārdot miljonu sveču un nopirkt savu māju. Bet ar māju nekas neapstāsies – tā būs arī jāuztur. Tas ir nebeidzams process, kas primāri jārisina valstiskā līmenī, uzlabojot šo cilvēku dzīves apstākļus. Jautājums ir par to, vai mēs kā sabiedrība esam gatavi viņus pieņemt un izkāpt no padomju domāšanas, kas liek viņus izolēt? Mēs neesam tam gatavi. Tā ir smagākā problēma, ka nespējam integrēt šādus cilvēkus sabiedrībā. Tas nozīmētu palīdzēt viņiem ikdienā, nevis vienreiz aizbraukt ciemos, lai gan tas arī ir svarīgi. Svarīgi, lai šādu cilvēku vecāki varētu savus tuviniekus laist sabiedrībā, nevis aizvest un ieslēgt kādā teritorijā un nelaist no turienes ārā, bet vakarā – ieslēgt mājās.
Ko pašā izmainīja Jāsons?
Attieksmi. Veidojot Jāsona lomu, man nebija konkrēta prototipa vai garīgas veselības diagnozes – ņēmu kopējās iezīmes no visiem sastaptajiem cilvēkiem, tādas gluži tehniskas lietas un, protams, pašu galveno – vēlmi pēc mīlestības. Kad sākām, man tas viss bija jauna pasaule. Ar šādiem cilvēkiem gan saskāros jau tad, kad taisījām izrādi “Mērfijs”, tomēr toreiz viņi bija ar nopietnām diagnozēm, tādi, kuri paši nevar būt neatkarīgi. Bet tas bija viss. Kad taisījām “Mazo naudiņu”, kopā ar Regnāru (izrādes režisors Regnārs Vaivars) un aktieriem braucām uz “Cerību tiltu”, tieši uz Valentīna dienas koncertu, un, atceros, man bija bail. Izdomāju sev visādus attaisnojumus, lai nebrauktu. Likās, man tur būs kaut kas jādara, jādod… Man nebija informācijas, nezināju, ka palīdzēšana ir baigi vienkārša. Ir tikai jāzina atslēgas lietas – pirmkārt, jānodibina kontakts, otrkārt – jāklausās, treškārt – jāmēģina saprast, kas ir gadījies. Svarīgākais – vēro, nevis mēģini uzspiest kaut kādu savu vajadzību. Igoram (Šelegovskim) labākais kontakts izveidojās ar cilvēku, kurš nerunā vispār. Tagad pazīstu šos cilvēkus, ievēroju viņus uz ielas. Stājos pie viņiem. Pajautāju, vai viss kārtībā. Piemēram, tai meitenei uz manas ielas, kura mēdz tur stāvēt stundām, kādu gaidot. Pieeju, aprunājos. Svarīgākais ir par šo visu zināt no bērnības. Integrēt šos bērnus skolās, palīdzēt.
“Mazajā naudiņā” šobrīd vairs nespēlējat, Jāsonu spēlē kolēģis Romāns Bargais. Ziņa par labākā aktiera balvu nāca līdz ar ziņu, ka aizejat no Nacionālā teātra. Esat izkāpis no šī vilciena vēl kustībā…
Varbūt vēl spēlēšu Jāsonu. Šo lomu esmu izveidojis, daudz strādājis. Neesmu nekur pazudis. Arvien esmu atvērts sarunām ar teātri, tās notiek, man ir savi plāni saistībā ar to. Bet šobrīd man bija vajadzīgs laiks sev – nespēju citādi rīkoties. Jebkuram aktierim tāda ilgāka pauze ir ļoti veselīga. Tikai tagad, paejot malā, saredzu teātru situāciju, virzību Latvijā, kamēr, esot tā visa iekšpusē, ir viegli iekrist rutīnā un neredzēt.
Tas vairs nav tikai aktiera-izpildītāja skats uz teātra procesu.
Manī nekad nav bijis tikai aktiera fails. Esmu veidojis gan pasākumus, izrādes, gan performances un koncertus. Turpināšu to darīt, tikai vēl nopietnāk. Visi mani nākotnes plāni ir saistīti ar manu profesiju. Kad pirms deviņiem gadiem pirmoreiz aizgāju no teātra, tad pastāvēja iespēja, ka nekad neatgriezīšos teātrī – negribēju par to pat domāt. Šis tagad ir krietni nobriedušāks, laikam arī pieaugušāks lēmums. Esmu aktieris. Ja man dod balvu, tātad labs aktieris (smejas). Man ir vēl daudz kur iet, ko attīstīt un mācīties, lai vēl vairāk saprastu aktiera profesiju un savu vietu Latvijas aktieru pulkā. Protams, skatos arī uz ārzemēm – sadarbības, saprašanas ziņā. Piemēram, divus gadus darbojoties Lietuvas neatkarīgajā teātrī, ieraudzīju citādu, temperamentīgu, drosmīgu teātri. Gribu saprast, kāpēc mēs Latvijā nedarām kaut kādas lietas, kāpēc mums kaut kas neizdodas, kāpēc no kaut kā baidāmies. Latvijas teātros redzu virzienus, vēlmes, nojausmas, bet gada griezumā – nav nekā spīdoša. Domāju, ka pēc kovida mēs teātra mākslā nevis spērām soli uz priekšu, bet divus atpakaļ. Izveidojām e-teātra “balto kubu”, man likās, tajā ir nākotne, tomēr mūsu teātri neprot un varbūt arī negrib tādos nosacījumos strādāt. Atgriezāmies iepriekšējos teātra paradumos. Es tā nevaru.
Esat neērts aktieris?
Ļoti bieži teātrī paļaujamies – ja režisors tā izdomājis, tad tajā kaut kas ir. Arī ja es to nesaprotu. Bet es esmu tāds, ka man ir jācīnās, jāsaka tas, ko domāju, jāaizstāv tas, ko pārstāvu. Ja galīgi ar režisoru nesaskan, ja ar partneriem runājam viens otram garām, ir jāiet prom. Zinu, ka ir režisori, īpaši jaunie, kas no manis baidās. Esmu aktieris, kas cīnās par savu lomu un taisnību. Jā, esmu neērts, jo prasīgs. Arī pret sevi. Un pret režisoru. Gaidu noformulētu vīziju. Kā aktieris esmu māls režisora rokās, bet es esmu dzīvs māls – mani var saspiest, veidot, bet man ir jāzina, kā es tur nokļuvu, kā mani saspieda un kā man tādam tālāk eksistēt. Nevaru vēl divdesmit gadus gaidīt kārtējo “Mazo naudiņu”, ko varbūt žūrija pamanīs. Ironiski, bet visās izrādēs, kurās esmu spēlējis galveno lomu – “Mirušās dvēseles”, “Lūgšana resnajai tantei” un citas, kas bijušas nominētas un kas dabūjušas balvu kā labākās izrādes, – neesmu bijis nominēts kā aktieris. Es taču gribu vēl balvu! Sapratu, ka jāņem groži savās rokās, ja gribu sasniegt ko vairāk.
Ko gribētu paveikt teātrī tagad?
Primārais, par ko domāju, ir pievērsties aktiera profesijas prestižam. Tā nav pašsaprotama lieta, kā, šķiet, tagad to uztver gan teātris, gan skatītāji, – tu pabeidz akadēmiju, tev izdodas pāris pirmās lomas un tagad uz mūžiem esi aktieris un tālāk nav kur tiekties. Tomēr katra loma, detaļa var nest izaugsmi, ja par to apzināti domājam. Nevar būt situācija, kad izlasi eksemplāru, saproti – izrāde būs “mēsls” – un ar tādu attieksmi turpini strādāt. Izrāde tiek izlaista, un to pat noskatās desmit vai divdesmit tūkstoši skatītāju. Es tā nevaru. Guldos katrā lomā viss, neprotu būt vienaldzīgs. Nevaru atļauties darīt savu darbu slikti. Protams, neviens apzināti nespēlē slikti. Tomēr trūkst ieinteresētības, izcilības, apzināta darba ar režijas metodi. Bet es taču gribu gaidīt katru lomu, arī mazo, kur tikai svečturis jāpārnes pār skatuvi, tā, lai zinu, ka par to varēšu dabūt balvu. Mani dzen azarts, jaunu atklājumu potenciāls. Redzu, kā aug mūsdienu jaunieši – manai meitai ir deviņpadsmit gadu –, viņu komunikāciju, uz ko tagad iet pasaule. Tikmēr daudziem no mums arvien ir postpadomju domāšana un viss jaunais ir slikti. “Dodiet mums veco!” Arī veco teātri. Mēs teātrī arvien strādājam un mācāmies pēc pagājušā gadsimta metodēm. Ceru uz teātra attīstību, uz meklējumiem kopumā. Mūsdienu pasaulē nākuši klāt tik daudzi komponenti, bet negribam, neprotam, nezinām, kā tos izmantot. Es negribu iet atpakaļ, bet uz priekšu. Gribu jaunu teātri. Man liekas, ka varu mesties šajā iekšā un pats mēģināt to visu veidot ar savu enerģiju, entuziasmu. Un atrast domubiedrus, kuri redz progresā nākotni un to, ka arī aktiera profesijai ir jāevolucionē.
