“Esmu dienējis krievu armijā, necietīšu…” Ieva piedzīvojusi starpgadījumu izklaides vietā, saņemot uzbrukumu no svešiem vīriešiem 256
Ieva Dzene sociālajos tīklos dalījusies ar piedzīvoto, kas raisījis pārdomas. Šķietami ikdienišķa situācija izvērtusies pavisam negaidīti.
Stāsts liek aizdomāties, kā jūtas Latvijā esošās ukrainietes. Turpinājumā Ievas rakstītais.
“Divas daiļavas vēlējāmies padejot un jauki pavadīt vakaru. Devāmies uz kādu izklaides vietu. Skan feina mūzika un sākam divatā ļauties dejai. Un pēkšņi jūtu, ka man ar kaut ko iemet pa galvu! Pagriežos, sēž 3 vīrieši (30-40 g.v.) pie kāda galdiņa un dusmīgām, traka suņa acīm skatās man virsū. Viņi man iemeta ar ledus gabalu. Es savā naivumā pat nespēju aizdomāties līdz patiesajam iemeslam. Domāju – vai tas ir kaut kāds jauns iepazīšanās veids?
Mēs lepni turpinājām dejot. Līdz brīdim, kad viens no “krutajiem” vīriešiem, skatoties manai draudzenei tieši acīs, grābj ledu un tūlīt metīs. Tad gan draudzene piegāja klāt un jautāja – kas viņam kaiš?
Viņš bravūrīgā krievu valodā sacīja: “Jūs, ukrainkas, nedejosiet te! Esmu dienējis krievu armijā, necietīšu te kaut kādas ukrainietes.“
Draudzene stingri atbildēja: “Vispār esmu latviete, tu atrodies manā dzimtenē, tev būtu jāvācās prom.“
Un tad vīrietis atvainojās.
Šī situācija mūs reāli šokēja un izsita no sliedēm. Tā teikt – izgājām ārpus sava burbuļa un ieraudzījām realitāti. Radās jautājumi – cik tādu cilvēku atrodas Latvijā? Un kas būtu noticis tālāk, ja mēs tiešām būtu ukrainietes? Ja ticam, ka tas vīrietis ir bijis krievu armijā, tad kāpēc viņš atrodas Latvijā?
Un tad baisa sajūta pārņem, iedomājoties – daudz tādu tipu vienkopus, ja eskalētos krievijas provokācijas vai karš. Viņos mīt tāds ļaunums un agresija.
Vismaz labi, ka neko nepārmeta par to, ka esam latvietes.
Šķiet pasaule, nu jau kļūst arvien radikālāka un cilvēciskums pazūd. Katram sava taisnība, kuru pārņem agresija. Mēs visi esam cilvēki, kuri alkst miera. Neļaujamies agresijas un neiecietības provocētājiem.”
