“Esmu dauzonīgs katolis. Esmu dzinies pakaļ Šleseram, Lembergam…” INTERVIJA ar Ansi Pūpolu 4
ANSIS PŪPOLS līdz šim vairāk bija zināms kā raidījuma “Nekā personīga” žurnālists, taču nesen negaidīti tika pieteikts kā viens no Nacionālās apvienības (NA) saraksta līderiem Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
Vai kandidēšana vēlēšanās ir žurnālistikas eksperiments?
Nē, tā nav, lai gan šī nav pirmā reize, kad dzirdu šādu jautājumu. Nupat arī viena paziņa stāstīja, ka pirmā reakcija bijusi – tūlīt atkal kaut ko filmēs… Taču par kandidēšanu esmu domājis jau ilgāku laiku, arī pirms iepriekšējām vēlēšanām.
Pirms Saeimas vēlēšanām?
Nē, pirms 2014. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanām, taču tolaik nebija ne piedāvājuma, ne sapratnes, kā to vajadzētu darīt. Apmēram pirms gada runājām ar Nacionālās apvienības vadītāju Raivi Dzintaru par žurnālistu līdzdalību politikā. Un toreiz es teicu, ka negribu būt Saeimas deputāts. Es tur pazīstu visas sejas, zinu katru Saeimas paksi. Un tad uzvilkt deputāta uzvalciņu un turpat turpināt darboties… Nē, tas nebūtu radoši, un šaubos vai no manas līdzdalības būtu kāds ieguvums.
Eiropas Parlaments mani vienmēr interesējis. Tur tiešām daudz ko var izdarīt.
Ir gan pretējs priekšstats – Latvijas deputātu EP ir pārāk maz, lai tie spētu ietekmēt Eiropas politiku.
To var izdarīt sadarbībā ar citu valstu deputātiem. Kaut vai tās pašas zemnieku subsīdijas…
To, šķiet, sola visi, kas kandidē uz Briseli, bet tālāk par solījumiem nav tikuši.
Es piekrītu. Bet kāpēc tas ir noticis? Es paskatījos EP komiteju sastāvu, un Lauksaimniecības komitejā neviena deputāta no Latvijas nav. No Zaļu un zemnieku savienības, kas it kā pauž rūpes par šo jomu, 2014. gadā ievēlēja Ivetu Griguli, taču viņa Lauksaimniecības komitejā nekad nav bijusi un nav par šiem jautājumiem interesējusies. Agrāk tur darbojās Sandra Kalniete, taču tagad viņa ir Ārlietu komitejā. Tur, protams, ir braucieni pa visām pasaules valstīm un citas aizraujošas iespējas, taču beigās ir tā, ka lauksaimniecības jautājumi nevienu neinteresē.
Nereti izskan apgalvojums, ka galvenais magnēts, kas vilina politiķus uz Briseli, ir lielā alga. Tā krietni pārspēj mūsu pašu Saeimas deputātu atalgojumu. Ja alga būtu mazāka, vai kandidētu?
Es nenoliegšu, ka tam ir būtiska nozīme. Man ir jārūpējas par savu ģimeni un tuviniekiem. Jā, tas ir viens no motivējošiem iemesliem, kādēļ esmu gatavs divreiz nedēļā braukāt uz Briseli, cīnīties tur par Latvijas iedzīvotāju interesēm. Protams, ka par to pienākas atalgojums.
Kā tu raksturotu savu politisko pārliecību?
Es esmu dauzonīgs katolis.
Ko tas nozīmē?
Dauzonīgs tādā ziņā, ka man patīk neordināri risinājumi, lai panāktu rezultātu. Vairāk nekā desmit gadus man kā žurnālistam galvenais mērķis ir bijis apkarot kukuļņēmējus. Es esmu izgaismojis dažādus skandālus.
Esmu dzinies pakaļ Šleseram, Lembergam… To var nosaukt par dauzonību, taču tas ir veids, kā pievērst uzmanību problēmai efektīvāk nekā ar sausu faktu uzskaitīšanu.
Katolis ir pārliecība, pie kuras esmu nonācis ilgākā laika posmā. Kas interesanti – man starp radiem nav katoļu, pārsvarā ir luterāņi. Taču katolisms, manuprāt, ir pamatticība, pie kuras vērtībām būtu ļoti labi turēties. To arī cenšos darīt.
Kā dauzonīgs katolis iet kopā ar Nacionālās apvienības ideoloģiju?
Ļoti labi iet kopā. Lai gan katoļus bieži apsaukā par tumsoņām, atpakaļrāpuļiem, pie šīm vērtībām joprojām turas daudzi simti miljoni cilvēku visā pasaulē. Arī Nacionālās apvienības virzienā visu laiku skan līdzīgi apvainojumi, taču partija joprojām pastāv. Man patīk šī stabilitāte. Es vienmēr esmu bijis pret jaunu partiju veidošanu, arī tad, kad pats vēl nemaz nedomāju par līdzdalību politikā. Tas degradē politisko procesu un rada šaubas vēlētājiem, vai vispār vajag piedalīties vēlēšanās. Ja visu laiku nāk jaunas partijas ar skaistiem solījumiem, kas vēlāk ātri tiek aizmirsti, tas rada apātiju.
Kāpēc vēlētājiem būtu jābalso tieši par katoli Ansi Pūpolu?
Man Nacionālā apvienība lūdza – tikai neradi tagad iespaidu, ka tu dodies uz Eiropas Parlamentu filmēt kolēģus.
Tā kā Artuss Kaimiņš?
Jā, tieši šo piemēru man minēja. Bet nē, es to netaisos darīt, man ir citi mērķi. Kā jau teicu, visus šos gadus esmu cīnījies par blēžu atmaskošanu. Esmu izlasījis visu 22 EP komiteju reglamentus, bet nevienā no tiem neatradu cīņu pret korupciju. Acīmredzot tā nav bijusi prioritāte un ticis uzskatīts, ka tas ir katras valsts iekšējo dienestu uzdevums. Tomēr es uzskatu, ka tai jākļūst par prioritāti, un ar to varētu nodarboties Tieslietu un iekšlietu komiteja.
Tāpat EP varētu veicināt dažādu valstu pretkorupcijas dienestu ciešāku sadarbību.
To jau mēs varam redzēt pēc savas pieredzes – “Rīgas satiksmes” korupcijas lieta bija iespējama, jo sadarbojās Latvijas, Polijas un Čehijas iestādes.
Otra ļoti svarīga prioritāte ir informatīvās vides aizsardzība. Šajā ziņā uzskatu sevi par pionieri Latvijā. Bija tāds raidījums “Melu teorija”. Es pats tolaik apzvanīju EP deputātus no Latvijas un ieguvu naudu šī raidījuma tapšanai. Mēs pirmie sākām reāli cīnīties pret Krievijas propagandu. Tagad, iespējams, šie meli vairs nav tik tieši, taču ir daudz dažādu sīku manipulāciju.
Tie jau patiesībā nav nekādi televīzijas kanāli, tā ir Krievijas militārās stratēģijas sastāvdaļa, kuras mērķis ir drupināt un šķelt Eiropu.
Bet tie kanāli, kas raida Latvijā, nav reģistrēti pie mums, bet gan Anglijā vai Zviedrijā. Kad vēršas pie Nacionālās elektronisko un plašsaziņas līdzekļu padomes, tur tikai krata rokas, ka neko nevar izdarīt. Domāju, ka šis jautājums jārisina visas ES līmenī, panākot kopīgu risinājumu. Vai vismaz kādu īpašu risinājumu tām ES dalībvalstīm, kas robežojas ar Krieviju. Ukraina izdzina visas Krievijas televīzijas tā, ka gailis pakaļ nedziedāja. Viņi kontrolē savu informatīvo telpu, mēs pagaidām ne.
Un trešā tēma, ar kuru es Briselē gribētu nodarboties, ir jau minētās lauksaimnieku subsīdijas. Latvijas cilvēki tika mānīti, jo, stājoties Eiropas Savienībā, tika solīts, ka izlīdzinātie tiešmaksājumi būs tādi kā citiem Eiropā. Latvija ir pēdējā vietā.
Roberts Zīle jau kopš 2004. gada ir Eiropas Parlamentā, kāpēc viņš ar šo netaisnību nav cīnījies?
Viņš ir strādājis ar citiem jautājumiem. Piemēram, panācis, ka ES netiek diskriminēti kravas auto vadītāji no Austrumeiropas valstīm. Un tas ir pierādījums, ka, sadarbojoties vairāku valstu pārstāvjiem, var tikt pie rezultāta.
Interneta vidē nesen bija manāms sašutums un vienlaikus jautrība par to, ka kampaņas laikā tu esot ieteicis netradicionālas seksuālās orientācijas cilvēkiem nevis cīnīties par kopdzīves likumu vai viendzimuma laulībām, bet dibināt SIA. Kas tā par dīvainu ideju?
Esmu iesācējs politikā, tāpēc pieļauju kļūdas. Šī bija viena no tām.
Interneta portāls “TVNET” bija aicinājis mani uz diskusiju ar partijas “Progresīvie” kandidātu. Tēma bija tieši jautājumi par seksuālo minoritāšu tiesībām. Ideju par SIA kā iespēju regulēt šos jautājumus es biju dzirdējis no kāda liberāli domājoša cilvēka, kurš turklāt to bija stāstījis geju aprindās, un tas tika uztverts normāli. Tā nebija mana ideja, un man šķita, ka tā jau ir pietiekami apspriesta, lai es to pieminētu. Taču tas bija kļūmīgs uzskats.
Katrā gadījumā es gribu atvainoties visiem minoritāšu pārstāvjiem, kas to uztvēra personiski un apvainojās.
Es neko tādu nerosinu. Protams, tas nemaina manas domas, ka Latvijā nebūtu pieļaujamas viendzimuma laulības un arī partnerattiecību likums nav jāatbalsta, jo tas faktiski ir viens un tas pats.
Vai šie jautājumi vispār ir aktuāli Eiropas Parlamenta kontekstā? Ņemot vērā, ka par to lems nevis Briselē, bet tā ir katras valsts iekšējā lieta – tā vismaz tiek apgalvots.
Latvijā tas ir aktuāli tiktāl, cik Eiropas gudrās domas domātāji un progresa virzītāji mēģinās uzspiest, ka vajag atļaut minoritāšu laulības. Tas, manuprāt, nav vajadzīgs, sabiedrība to neatbalsta, un tas arī neko neatrisina. Laulības uzdevums ir radīt bērnus, nevis vienkārši tāpēc, ka gribas apprecēties. Problēma ir tā, ka spiediens pastiprinās. Liberālās organizācijas un partijas nepārtraukti sludina – tu esi tumsoņa, ja neatbalsti geju laulības. Es sevi par tumsoņu neuzskatu.
Daudzās Eiropas valstīs, tajā skaitā katoliskās un ar konservatīvām tradīcijām, šīs pārmaiņas tomēr ir notikušas. Vai Latvija spēs turēties pretī?
Es domāju, ka spēs, sabiedrība ir pietiekami konsolidēta šajā jautājumā.
Viens no izaicinājumiem, ar ko Eiropas Savienībai nāksies saskarties arī turpmāk, ir migrācijas jautājumi. NA šajā ziņā vienmēr bijusi stingra pozīcija, tajā pašā laikā tu esi bijis, ja tā var teikt, diezgan “velkomistisks”. Un ir pat fragmenti no diskusijām, kur ironizē par savu pašreizējo partiju. Lūk, no TV24: “Man liekas, ka NA nekas nesanāca ar to čakarēšanos ar bēgļiem. Un sabiedrība nav novērtējusi, kā viņi mēģināja tos cilvēkus sanaidot.” Tad kā īsti ir – NA nebija taisnība vai tev nebija taisnība?
Muļķis ir tas, kurš nemaina uzskatus. Tas, protams, nav noticis vienā dienā, bet pamazām esmu ieraudzījis plašāku ainu. Pirms kāda laika es biju Sicīlijā un redzēju kā tur uzvedas šie iebraucēji. Tas bija diezgan biedējoši. Viens somālietis, kas tirgoja kaut kādus niekus, mums pat uzbruka, jo viņam bija šķitis, ka es viņu pārāk daudz fotografēju. Manuprāt, ir piedāvāti labi risinājumi šīm krīzēm – bēgļu centru veidošana musulmaņu valstīs, piemēram, Turcijā, un ES tam sniegtu finansiālu atbalstu. Ja patvēruma meklētāju koncentrācija kādā valstī kļūst pārāk liela, viņi sāk uzvesties kā saimnieki. Musulmaņiem atšķirībā no kristiešiem ir daudz mazāka tolerance pret citām reliģijām. Es nesaku, ka bēgļi ir sinonīms terorismam, bet musulmaņu migranti lielā skaitā nākotnē var būt nopietna problēma Eiropai.
Interesanti, ka liberālās aprindas, diskutējot par šiem jautājumiem, bieži atsaucas uz Romas pāvestu, kurš aicinājis ar izpratni izturēties pret iebraucējiem.
Es esmu pāvesta Franciska absolūts fans. Iepriekšējie pāvesti ir slēpuši pedofilu noziegumus, nav veicinājuši reformas baznīcā. Pašreizējais Romas pāvests par problēmām runā atklāti un mēģina tās risināt. Viņš aicina būt iecietīgiem pret tiem bēgļiem, kas jau ieradušies, bet es neesmu dzirdējis, ka viņš aicinātu jaunus bēgļus.
Kā redzi savu nākotni? Vai politiku var apvienot ar žurnālista darbu?
Esmu uzņemts partijā un nedomāju nākotnē no tās norobežoties. Tajā pašā laikā es neuzskatu, ka nevarētu veikt dokumentālo žurnālistiku, kas nav saistīta tieši ar politiku. Piemēram, veidot dokumentālus stāstus par finanšu sistēmu vai citām tēmām. Es neuzskatu, ka žurnālistam noteikti jābūt apolitiskam. Arī Rietumos žurnālisti ir partiju biedri vai atbalstītāji. Es saprotu, kāpēc Latvijā uz to skatās šķībi. Mums ir daudz partiju, un, ja iestājies kādā no tām, tad it kā nevari vairs objektīvi skatīties uz citām. Es pārstāvu noteiktu uzskatu kopumu, man ir savas domas, un es tās paužu.
Kā, būdams žurnālists un tagad arī politiķis, vērtē to, kas notiek ap LTV jauno valdes locekļu izvēli.
Man nav skaidrs, kāpēc vajag izvēlēties kaut kādu “kokgrauzi”, kurš internetā taisa romantiskas filmas. Kāpēc tieši viņam būtu jāvada LTV? Cita lieta – otra konkursā izvēlētā valdes locekle Eva Juhņēviča, kurai bija liela pieredze Dziesmu svētku organizēšanā, viņa bija atbilstoša šim amatam. Taču par NEPLP darbību vispār rodas daudz jautājumu, arī ņemot vērā tās nespēju vērsties pret Krievijas informatīvā kara instrumentiem.
Piemēram, raidījumā “Nekā personīga” izskanēja aizdomas, ka aiz tā visa stāv politika.
Kuram politiķim tas varētu ienākt prātā? Man nav skaidrs. Ja kāds politiķis vai partija uzskata, ka varēs ielikt televīzijā savu cilvēku un visu kontrolēt, viņš smagi maldās. Televīzijas žurnālisti ir pieraduši cīnīties pret visādiem ielikteņiem, un nepatika un naids pret partiju kļūs vēl lielāks. Labāk lai nemēģina.
NA šajā jautājumā ir klusējusi.
Tam ir pamats, jo tad uzreiz atskanētu kliedzieni par politisku iejaukšanos. Domāju, ka paši žurnālisti labi iesaistījās un pateica, ko domā.
