Harijs Rokpelnis: “Esmu cilvēks no laukiem.” Iepazīstinām ar jaunievēlētajiem 14. Saeimas deputātiem 9
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Latvijas Avīze” turpina lasītājus iepazīstināt ar jaunievēlētajiem 14. Saeimas deputātiem. Ar vietu parlamentā var apsveikt arī vidzemnieku, ZZS pārstāvi Hariju Rokpelni (35), kurš nākamo deputāta pienākumu pildīšanu uztver un sagaida ar vajadzīgo gatavību nopietnam darbam. Harijs 2013. gadā 26 gadu vecumā kļuva par Mazsalacas novada domes priekšsēdētāju – jaunākais mērs valstī. Absolvējis Rīgas Ekonomikas augstskolu un atgriezies dzimtajā Mazsalacā, kur ar domubiedriem “uztaisīja mazo revolūciju”, pēc kā astoņus gadus vadīja novadu. Pēc novada likvidēšanas teritoriālās reformas gaitā – ievēlēts Valmieras novadā, kur darbojās opozīcijā.
Kādu vēstījumu, jūsuprāt, tauta nodeva 14. Saeimas vēlēšanās?
H. Rokpelnis: Ik pa laikam pamostamies, atžirgstam un saprotam, ka tie, kas jāj baltos zirgos, bieži ir tukši runātāji. Šoreiz tādiem lielā mērā nepaveicās. Nekas, gan nāks jauni cikli, gan jās atkal. Pelnīti, ka aiz borta palika “Attīstībai/Par”, jo man sāpēja forma, veids un rezultāts, kāds bija administratīvi teritoriālās reformas ieviešanā.
Par nosacīto “Vienotības” uzvaru. Cik, jauns būdams, saprotu politikā, tas bija iznākums strausa pozai – kad radās problēmas, stūma vienu, otru, trešo priekšā strēbt sastrādāto, kamēr paši sēdēja ierakumos, galvas ārā nebāzdami. Politiski tas daudz devis, bet cilvēciski Kariņa kungu vērtēju kā pārāk ļenganu amatvīru. Ja mērķis bijis iegūt pēc iespējas daudz mandātu, nevis darīt lietas, viņi rīkojušies pareizi.
Kāpēc izvēlējāties Latvijas Zemnieku savienību par savu partiju?
Esmu cilvēks no laukiem. Kad pienāca tas brīdis, apmēram gadu vadīju Mazsalacas novadu.
Bijām startējuši no līdzīgi domājošu cilvēku kopas – vēlētāju apvienības. Likās, lielā politika nav absolūti vajadzīga un nesaista. Tomēr vienas otras durvis vieglāk atvērt, esot kādā partijā, kur ir plašāks kontaktu loks, ātrāka pieeja informācijai. Sāka nākt arī precinieku piedāvājumi. Izvēles nebija daudz. “Vienotībā” tolaik bija Solvita pie šprices – briesmīgi. Nacionāļi šķita mazliet par radikālu, bet ZZS visur šuva klāt Lembergu. Nu – sarežģīti. Izvēlēties palīdzēja fakts, ka apkārtējie kolēģi pa lielai daļai bija Zemnieksavienības biedri, kuri nekad neliedza padomu, stāstīja lietas, kā ir. Draudzīgais, atbalstošais plecs lika nosliekties par labu šai partijai.
Valmieras partija ar pārvaldnieka vietu piedāvājumu pārpirka bijušos Vidzemes novadu līderus, jūsu padomdevējus. Kāpēc nelēcāt līdzi?
Teiksim tā, man nav bijis svarīgākais ne alga, ne amats. Būtiskāka ir lieta, par kuru tu iestājies. Man nebija pieņemama forma, kā īstenot novada reformu Valmieras izpildījumā un kādu to piedāvāja topošais centrs.
Lasīju jūsu apņemšanos, startējot uz 14. Saeimu: pārskatīt izdevumus valsts pārvaldē un izvērtēt mehānismu valsts aparāta mazināšanai. Tas saistās ar bijušā domes priekšsēdētāja nepatiku pret birokrātiskiem papīru plūdiem no Rīgas?
Ne tikai. Redzam nejēdzības, kas saistās ar policiju, ugunsdzēsējiem, un arī glābēju postenis Mazsalacā ir starp 18 posteņiem, kuru darbību ierobežo. Tad jājautā – vai mūsu nodokļu resursus izmanto labākajā veidā? Man ar to bija saskare 2018. gadā, kad otrā lielākajā ugunsgrēkā Latvijā dega Ramatas purvs. Toreiz aktīvi iesaistījos un redzēju no iekšienes, kāds inventārs ir Valsts meža dienestam, kāds ugunsdzēsējiem un kāds brīvprātīgajiem dzēsējiem. Katram sava saimniecība, katram savs darāmais, kurš ar kuru nerunā veca cilvēciska ienaida vārdā, un beigās viss buksē. Katrā jomā ir jāsaliek kauliņi galdā, jāpārkrāmē un – ticu – mēs dabūtu ļoti labu efektu. Varbūt tā mazliet utopija?
Sāciet ar sevi. Kā balsosiet, kad ierosinās iesaldēt algas Saeimas deputātiem, ministriem?
Noteikti par iesaldēšanu! Lai gan iegūglējot atradīsiet virsrakstu: “pirmais darbs, ko novada domes priekšsēdis Rokpelnis izpilda, – palielina savu algu!” Bet man tolaik bija mazākā alga starp domju vadītājiem Latvijā…
Bijāt pats jaunākais!
Vai nu pēc vecuma jāmēra kompetence! Mans uzstādījums, vadot novadu, bija – vadības atalgojums iet roku rokā ar pārējiem, ar komandu. It sevišķi tagad, redzot, kas notiek valstī un kas vēl gaidāms, pielikt algu ministriem un deputātiem, lai tiem nav jākreņķējas par augstiem apkures rēķiniem (un tad jau padomāsim par tautu), ne pēc kā neizklausās. Pirms vēlēšanām pensionāriem gan piemeta simtnieku, bet tas, vienalga, nav samērīgi ar algu paaugstinājumu amatpersonām.
Kā ar transporta, īres kompensācijām deputātiem? Kur Rīgā dzīvosiet?
Sākumā īrēšu istabiņu no drauga, un, tā kā ar sievu mums viens auto, droši vien man būs jābrauc ar autobusu.
Ko reāli nozīmē ugunsdzēsēju depo aizvēršana Mazsalacā?
Tuvākā palīdzība ir divdesmit kilometru attālumā. Līdz pilsētai. Līdz lauku apvidiem vairāk. Statistiski skatot, Mazsalacā bija kluss postenis, bez daudziem izsaukumiem. Bet jāsaprot, ka Mazsalacā lielā mērā ir koka arhitektūra, krāsns apkure. Piemērs no aizvadītās Jāņu dienas. Pašā centrā aizdegās māja, un tikai tāpēc, ka bija depo, minūšu laikā dzēsēji bij klāt, ātri saglāba. Tagad pēc pusstundas atbraukušie palīgi labi ja kaimiņmājas izglābtu. Bet lielākās bažas ir, ka “pagaidu slēgšana” beigsies kā pastāvīga. Ja sistēma slīkst un nepieciešams strauji reaģēt, labi – var aizvērt depo uz mēnešiem sešiem. Tad ir plāns, ka pusgadu darām to, to un to, lai pēc tam atkal depo iedarbinātu. Tāda plāna nav, var teikt, ka “pagaidām slēgts” nozīmē “neatgriezeniski ciet”.
Kas vainīgs pie tāda stāvokļa?
Kā teicu – fakts, ka visur valsts iekārta ir ļoti uzblīdusi. Kad jāpabaro desmit mutes un resurss ir tik, cik ir, visiem nesanāk. Kāds paliek badā. Atslēga ir resursu un funkciju pārskatīšanā. Varbūt jāatsakās no liekas kontroles iestādes vai liekas administratīvās vienības. Visu samazinot, palicējiem var maksāt adekvātāk un darītāju deficīts arī nebūs tik liels.
Valmieras novads aicina izmantot un iesaistīt brīvprātīgo ugunsdzēsēju spēkus. Te ieteica skatīties Vācijas pieredzi, bet mums Latvijā pašiem Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības (BUB) bija kolhozu laikos, pirms Otrā un Pirmā pasaules kara.
Tā ir normāla štelle. Ilgtermiņā strādājot, tā nebūtu caurumu aizlāpīšana, bet efektīvs risinājums. Brīvprātīgie noteikti nebūs tik operatīvi un jaudīgi kā profesionāla vienība, bet kā lētāks kompromiss – ļoti noderīgi. Valmieras galā pietiekami labi strādā brīvprātīgo ugunsdzēsēju kustība, pateicoties sadarbībai ar Giterslo sadraudzības pilsētu Vācijā. Matīšos, Rencēnos, Bērzainē ir vācu dāvinātās mašīnas, vienkāršākās ugunsnelaimēs tas ir ātrākais pieejamais variants. Otra lieta ir kooperēties ar meža dienestu, kam garāžās stāv moderna tehnika, kas izbrauc tikai vasarās dzēst kādu aizdegušos birzīti.
Kāds ir galvenais darbs, kuru paveicot pēc četriem Saeimā aizvadītiem gadiem varēsiet sev uzsist uz pleca – malacis, Hari!
Vairākas lietas stāv pakausī no līdzšinējās pieredzes. Kam tūlīt grasos ķerties klāt – sakārtot kreditēšanas iespējas reģionos. Uzbūvēt māju Mazsalacā vai Liepā – bankām naudas nav! Esi muļķis, ka izvēlies dzīvot neperspektīvās teritorijās. Valstij ir iespējas palīdzēt: a) ar valsts galvojumu, b) ir normāli funkcionējoša valsts kredītiestāde “Altum”, kas finansētu, ja privātbankas atsakās kreditēt jaunceltni. Mājokļu trūkums ir liels šķērslis, lai cilvēki nāktu dzīvot laukos, un iemesls depopulācijai. Svarīgs jautājums ir mobilā telefona tīkla pārklājums pierobežā un televīzijas, radio pieejamība tālumniekiem. Ko pārmest iedzīvotajam par dzīvošanu nepareizā informatīvā telpā, ja pareizais lauks netiek viņam klāt.
Kāds ir jūsu viedoklis par izveidoto vienu no lielākajiem novadiem – Valmieras? Kā Mazsalacai klājas, pielīdzinoties, iejūtoties jaunajā saimniecībā?
Manas bažas, ka “nebūs labi”, bija pamatotas. Elementāri – investīciju apjoms infrastruktūrā krities uz pusi. Sociālais atbalsts – brīvpusdienas mazākam bērnu lokam. Stāsts par pakalpojumu pieejamību – mazsalacieši pēc atbildēm vairs nevar ieiet domes ēkā un tās saņemt piecu minūšu laikā. Tagad atbilde jāgaida. Kad to saņem, īsti nav skaidrs, ko tad atbildējuši birokrātu valodā.
ZZS priekšvēlēšanu programmā rakstīts, ka novadu reformu nepieciešams mainīt. Kļūdu labojumu pieprasa arī “Apvienotais saraksts”. Kas tieši jādara?
Pirmkārt, jāizvērtē. Pēc pusotra gada jau iespējams parēķināt, vai ir solītais darbalgu ietaupījums, desmit miljoni, kā prognozēja Latvijas Banka. Par pārējo runājot, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas mērķis bija viens – samazināt novadu skaitu, nekas cits izmērāms netika noteikts. Tā kā netiek ievākti dati no pagastiem, tas nozīmē, ka īsti reformu nevarēs izvērtēt arī pēc divdesmit gadiem. Dati bija jāvāc par iedzīvotāju skaitu, demogrāfiju, vidējām algām, nodarbinātības sektoriem un citu raksturīgāko. Griezums kā pagasts vairs netiek izdalīts, tāpēc nevar pateikt – Ipiķiem reforma nāca par labu vai kaitēja. Vai – nekas nemainījās, kā gāja uz leju, tā turpinājās.
Mazsalacai, piemēram, būs piesaistāms lielāks līdzfinansējums, līdz ar to iespējas īstenot lielākus projektus – solīja reformas tēvi.
Tā teica gan. Teorētiski jā, praktiski arī pirms reformas īstenojām pietiekami lielus projektus. Tagad nauda būtu, bet vai būs politiskā griba, ja divas trešdaļas no novada deputātiem ir valmierieši?
Tātad, cienījamais Rokpelni, ko jūs, kāpdams tribīnē blakus Smiltēnam, teiksiet – ko darīt ar administratīvi teritoriālo reformu?
Smiltēnu vajag paraustīt aiz žaketes stūra – ko viņš īsti domā ar kļūdu labošanu? Atpakaļceļa šobrīd nav. Kur izārdīts, kur izjaukts, notikušo atpakaļ nepagriezīsi. Dalīt atpakaļ vecajās robežās esošus novadus būtu lielākā muļķība. Iesaldēts ir stāsts par Varakļāniem un lielajām pilsētām bez novadu teritorijām. Pārmaiņām bija tikai saukļi un lozungi, trūka skaidra modeļa un pamatojuma. Tas jāpievieno. Problemātiskajās vietās, kur sabiedrība jūt, ka intereses tiek aizskartas, būtu jābūt kā civilizētā pasaulē, ka izlemj vietējos referendumos. Mums juridiski tāda iespēja nepastāv.
Un ministrs Pūce aizliedza tautas aptaujas!
Ja cilvēki uz vietas saka – mēs tā gribam, un viņu ir pāri 90%, tas būtu jāņem vērā. Kā intereses vēl būtu jāievēro valstij un pašvaldībai, ja ne sabiedrības vairākuma? Tā ir darāma lieta, un jāseko kļūdu labojumam.
Pāriesim pie lielās politikas. Esat opozīcijā, jums netaisās piedāvāt vietu valdošajā koalīcijā…
Pagaidām.
Pagaidām esat aiz sarkanās līnijas – Aivara Lemberga dēļ.
Tā viens otrs saka. Tavars – Lemberga stipendiāts? “Vienotība”, kura ar ZZS un tās premjera amata kandidātu Lembergu sēdējusi pie viena koalīcijas galda – cik valdībās? Saukļi ir viena iemesla dēļ – cīņa par varu. Bet pienāks pragmatisms procesos. Izkausies, kam jākaujas, būs cita saruna. Formāli Lemberga jautājums ir uz galda. Kā tas risināsies, viņš pats ir lielākais noteicējs. Domāju, sarkanā līnija nav tik trekna, kā to mālē.
Vai premjera amata kandidāta dēļ ZZS padevās tik sekmīgs starts vēlēšanās?
Dati par to liecina.
Vidzemē LZS biedri savulaik vēlējās norobežoties no Lemberga?
Tā gribējām, jā.
Ko tagad sakāt?
Sakām paldies Lemberga kungam par pienesumu vēlēšanu rezultātos. Esam pragmatiska partija, praktiski cilvēki, mazāk politiķi. Lēmumus pa lielai daļai pieņemam, izejot no datiem, no pieredzes, no vēstures, nebalstoties uz emocijām. Tuvojoties vēlēšanu maratonam, tika nopietni svērts un domāts. Nonācām pie slēdziena, ka rezultatīvākais starts gaidāms, turpinot ciešu sadarbību ar partiju “Latvijai un Ventspilij” un tās līderi. Un bija atzīstami sasniegumi.
Ka Lembergs notiesāts pirmajā instancē, tas jums neko nenozīmē?
Godu tas nedara. Tai pašā laikā Nacionālajā apvienībā ir Helmanis, ar ko viņi lepojas – attaisnots tiesāšanās noslēgumā. “Jaunajai Vienotībai” – būvniecības kartelis, kas gan pieklusis, bet Baika kungs – kuras partijas valdē sēž?
Vai tad pašu nopelnus neatzīsiet? No Vidzemes Saeimā ievēlēti divi pašvaldību vadītāji – jūs un carnikaviete Mieriņa, uzreiz aiz strīpas vesela plejāde ar vietējiem līderiem.
Protams, Alūksnē Dukulis salasījis visvairāk plusu, Gulbenē Audzišs, Cēsīs Vents. Vidzemē nebija viesmākslinieku, sportistu, aktieru – bijām praktiķu komanda. Vietējie pavilka, jā.
No Valmieras domes ievēlēti četri deputāti – dakteris Jakovins, vienotībnieks Skrastiņš, Grasbergs (NA) u. c. – vai nav jāatjauno “Valmieras grupējums”, aizstāvot pilsētas un novada intereses?
Tas ir pozitīvi, ka Saeimā nokļuvuši cilvēki no reģioniem, nevis reģionos “importētie” rīdzinieki. Tas ir svarīgi Latvijas līdzsvarotai attīstībai, nav būtiski, vai runa par Valmieras, Madonas, Alūksnes interesēm.
Ar “Apvienoto sarakstu” esat līdzīgi spēki, senos kontaktos – vai paredzat kādreiz sadarboties?
Protams!
Pēc cik ilga laika saiesiet kopā? Cik garu mūžu prognozējat Kariņa valdībai?
Neesmu tik liels speciālists, paļaujos uz kolēģu prognozēm, ka gads, pusotrs ir maksimums. Tālāk skatīsimies. Bet mūsu mērķis nav destabilizēt valdību. Mērķis ir paveikt lietas. Un, ja lietas nedarās, jāmeklē ceļi, kā tās iekustināt. Liekas, mums nav globāla ienaida ne ar “AS”, ne ar NA, un arī “JV” ir daudz sakarīgu cilvēku. Esmu gados jaunāks cilvēks ar atvērtāku skatu uz apkārtējām lietām – varbūt viena otra “Progresīvo” ideja arī nav zemē metama. Ir forši, ka prāta vētrā pie galda piesēdināts kāds sapņotājs. Reizēm svarīgi, ka praktiķus papildina ar domas lidojumu. Izņemot Rosļikova kompāniju, neredzu, ka pārējie būtu pilnīgi nepieņemami partneri.
Jūs ņemtu “Progresīvos” valdībā?
Būtu interesantāk, ja “Progresīvie” tiktu valdībā. Paskatīties, kā noplok skaļo saukļu entuziasms, kad tie būtu jāīsteno dzīvē. Liela daļa no solītā, bez pārspīlēšanas, bija klajš populisms bez seguma. Bet, šo ziemu sagaidot, vajadzēs strādāt, nevis mākoņus stumdīt, ir pareizāk, ka viņi pasēž malā.
Ko teiksiet par citu Smiltēna priekšlikumu koalīcijas darba kārtībā – ka jāmaina vēlēšanu sistēma?
Šķiet, nav atbalstāms. Ideāla risinājuma nav. Katrā modelī ir plusi, ir mīnusi. Zinu, ka pārmaiņas vēlēšanu kārtībā ir sarežģītākas, nekā no virspuses varētu šķist. Tādā veidā vairošot deputātu atbildību. Kad bijām mazajās pašvaldībās, cik bieži deputātu veikalā paķēra aiz pogas un uzprasīja – ko jūs tur darāt! Televizora ekrāna priekšā visi drosmīgi uzsaukt – rekur, tas maita! Bet, kad doma normāli, civilizēti, argumentēti jāizstāsta savam priekšstāvim, bilde tā nemaz neveidojas.
Saukšu veterānus – Brigmanis, Kūtris, Andrejs Vilks… Vai kompānijā ar tādu pieredzes bagāžu nejūtaties kā zaļais gurķis?
No savas puses turpināšu – Viktors Valainis, un apstiprinu, ka kompānijā jūtos ļoti ērti. Pat drošāk nekā 2013. gadā, sākot vadīt pašvaldību. Jaunības enerģija, skats un tvērums ir vērtīgs, bet vēl vērtīgāk, ja blakus Saeimā būs pieredze, padoms un zināšanas, kur smelties. Tā ir izcila kombinācija.
Brigmanis apstiprināja, ka Zemnieksavienība esot dziļi konservatīva partija. Jūs arī tāds jūtaties?
Kā tulkot konservatīvismu?
Par tradicionālām vērtībām, pret geju laulībām, piemēram.
Ja salīdzina ar mana vecuma cilvēku, kurš dzīvo Rīgā, Āgenskalnā vai Miera ielā, noteikti esmu konservatīvāks. Zināmā mērā tāpēc, ka no laukiem – ar piezemētāku, saimnieciskāku skatu uz lietām. Nezinu, cik tanī latviskās Mazsalacas iespaids, bet tēvzemes mīlestība manī mājo. Ar piesardzīgu skepsi raugos uz laikabiedriem – vienaudžiem, kuri uzskata sevi par kosmopolītiem.
Nākamgad jāpārvēlē Valsts prezidents. Atbalstīsiet Levita kunga kandidatūru?
Kad Egils Levits pirmoreiz kandidēja uz amatu, nezinu, biju jaunāks vai naivāks, bet liku uz viņu diezgan lielas cerības. Satversmes preambulas tēvs, starptautiski atzīta autoritāte tiesību zinātnē un īpaši kā Eiropas Tiesas tiesnesis – biju gaidījis no viņa objektivitāti. Pēc vēlēšanām, dzirdot apgalvojumus par “pareizām”, eiropeiskām partijām un bariņu nepareizo, uztvēru prezidenta teikto kā personīgu apvainojumu. Esmu cilvēks, kurš aizvien iestājies par eiropeiskām vērtībām, kā delegāts no pašvaldībām pārstāvējis un cīnījies par Latvijas interesēm Eirosavienībā, bijis pateicīgs par katru savienības fondu naudas centu, ko ieguldām valsts attīstībā, – nosaukt mani par neeiropeisku nozīmē aizvainot. Drīzāk nebalsošu par Levita atkārtotu ievēlēšanu.
