– Kurā pusē jūs nostājaties, ja Saeimas priekšsēdētāja rosina uz diskusiju, ka jāatjauno militārais dienests, bet prezidents, aizsardzības ministrs, štābu ģenerāļi attrauc – nē, pietiks ar profesionālu kareivju un zemessardzes spēku. Bet tas ir skaitliski neliels salīdzinājumā ar Lietuvu, Igauniju. Jā, pārkārtojumi prasīs līdzekļus, bet jārēķinās, ka arī apdraudējums nemazinās! 37
– Iesaukšana dienestā nāktu tikai par labu. Tostarp nācijas pašapziņas, veselības, fiziskās sagatavotības uzlabošanā. Es to atbalstu kā nepieciešamību, jo kas tā par nāciju, kas nav reāli sagatavota aizsargāt savu zemi! Šobrīd aizsardzības spējas balstās uz nelielu skaitu profesionālo karavīru un zemessardzes brīvprātīgu entuziasmu. Lai rastu papildspēkus, rezervi, jaunieši būtu jāapmāca 6 – 9 mēnešu militārā dienestā. Izcils piemērs Eiropā ir Šveice, kur absolūti katrs vīrietis ir apmācīts, spējīgs nest ieročus un mājās glabā šaujamo ar pāris aptverēm kaujas gatavībā. Pēc pirmā iesaukuma noteiktā vecumā seko regulāras apmācības, un katrs šveicietis zina, ko darīt, ja valstij draud briesmas. Tur karavīru lieta ir nopietna un tiek cienīta.
– Kad ieteicāt cilvēkiem prasīt atbildību no partijām – spriežot pēc reitinga, vēlētāji “Vienotībai” to jau prasījuši. Partijā ir jums labi pazīstami līdzgaitnieki no “Jaunā laika”. Kas un kurā brīdī pieļāva kļūdas?
– Jā, atbildība uzlikta “Vienotībai”, pamatoti, bet par nekā nedarīšanu un stagnāciju taču līdzatbildīgas arī pārējās koalīcijas partijas.
– Tām aug reitingi, ZZS vai debesīs skrien.
– Paradoksāli, jo Veselības ministrija novesta neticami dramatiskā situācijā un arī citās nozarēs neredzu, ka viņi izdarījuši ko paliekošu. Drīzāk panākumu ķīla ir tas, ka apvienībā nav iekšēju strīdu kā “Vienotībā”, ka viņi smuki izskatās un izstaro tādu kā stabilumu. ZZS turas tik piezemēti, ka pat nav īsti ko pārmest. Gribētos gan vairāk virzības uz priekšu un darbu. Neviena partija, kas grib būt stipra, nedrīkst iestigt intrigās un iekšējā sevis apkarošanā, kā tas notika “Vienotībā”. Protams, bijuši arī skandāli, kas atstāja neglītus plankumus partijas tēlā. Tie gan raksturojami kā atsevišķu cilvēku sīku blēdību skandāli. Paradoksālā kārtā citām Latvijas partijām nebūt ne visiem vadības cilvēkiem ir kristāldzidras biogrāfijas. Dažiem pat izvirzītas nopietnas apsūdzības, bet tas vēlētājiem šķiet kā no citas pasaules. Protams, nedrīkst būt arī sīku skandālu un tie partijā attiecīgi jāsoda. Par intrigantiem runājot, man savulaik arī bija izvēle – vai šķirties no cilvēkiem, kam intrigantu slava nāk līdzi gandrīz vai no šūpuļa, vai ļaut viņiem pašiem saprast, ka, kopīgu darbu darot, strīdēties nav vēlams. Acīmredzot neizdevās veidot veiksmīgu partijas kadru politiku, ja jau ķīviņi regulāri izlaužas virspusē. Otrs, ko var pārmest “Vienotībai”, – neskaidras pozīcijas svarīgos jautājumos. Tā vietā politiska laipošana. Turklāt agrāk dotie solījumi tiek pārkāpti, aci nepamirkšķinot, piemēram, nodokļu lietās. Partijai nepaužot skaidru nostāju, vēlētājs jau nemaz nezina – tai piekrist vai nepiekrist? Politiķi visi kā viens prot prasīt vairāk naudas kādai nozarei un prot atrunāties, ka nekas nesanāk, ja nauda neatrodas. Bet likt galdā konkrētus risinājumus, to nespēj. Valdošajai partijai tikai konstatēt problēmas – tas ir par maz.
– Solvita Āboltiņa izjusti atvadījusies no amata, “Vienotība” ir krustcelēs – sekot pieredzējušam līderim vai jaunākam entuziastam? Kurš ir pareizais virziens? Daži skeptiķi uzskata – par vēlu, ceļš ved uz bezdibeni.
– Izvirzītos kandidātus tik labi nepazīstu, lai vērtētu un ko ieteiktu. Cerams, ka partijas biedriem viņi nav sveši un kongress pieņems labāko lēmumu. Taču galvenais, lai no partijas mēs redzētu spēku, vīziju, perspektīvu un mugurkaulu. Lai kandidāti diskutē, parāda apņēmību, stāsta, ko plāno darīt konkrētajās kritiskajās nozarēs. Tad būs diskusija, bet vēlētājiem vajag drošības sajūtu, ka pie nolemtā “Vienotība” turēsies.
– Ja izslēgs Viņķeles kundzi un priekšsēdētājs Pūce “Latvijas attīstības” biedram Repšem jautās padomu, vai ņemt Ilzi pie liberāliem cilvēkiem, – ko teiksiet?
– Es, kurš pats nav bez grēka un pats pieļāvis dzīvē kļūdas, ieskaitot tādas, par kurām patiesi pārdzīvoju, nebūšu pirmais, kas metīs ar akmeni. Ceru, ka Viņķeles kundze būs novērtējusi sev veltīto sabiedrības uzmanību, varbūt ko pārdomās un mainīs attieksmē pret dzīvi. Vienlaikus man jāatzīst, ka “Vienotības” ētikas komisijas ieteikums nebija liels pārsteigums. Taču atkal – katrā no mums mīt labais un sliktais, grēcīgais un ideālais. Es sliecos ticēt, ka labais parasti ņem virsroku.
