Dati liecina, ka lielākajai daļai slimnīcā nonākušo bērnu ir elpceļu slimības. Cik daudziem pacientiem, jūsuprāt, patiešām būtu jāārstējas stacionārā? 14
Maksimums 25 procentiem. Pārējiem neatliekamās palīdzības nodaļās vajadzētu saņemt konsultāciju un atgriezties mājās, lai turpinātu ārstēties ģimenes ārsta uzraudzībā. Te nu mēs atduramies – ģimenes ārsts nav pieejams, un pediatru Latvijā tikpat kā vairs nav. Katram ir savs frizieris, zobārsts un ginekologs – bet kuram ir savs bērnu ārsts? Uz šīs planētas vissvētākais ir bērns, taču bērnu ārstu nav! Tas mani visvairāk pārsteidz, ka tos trīs var atrast, bet bērnu ārstu – ne.
Kā lai vecāki zina, kad elpceļu slimība tiešām ir drauds bērnam un vajadzīga steidzama palīdzība?
Drāma ir tad, ja bērns elpo ar visas muskulatūras līdzdalību vai velk elpu biežāk nekā 60 reižu minūtē. Tad nav gari jāprāto, bet jābrauc uz slimnīcu. Ja runājam par saslimšanām vispār, situācija ir draudīga, ja bērns neēd, nedzer un ir patoloģisks šķidruma zudums. Mēģinu mammām to mācīt. Tās, ar kurām ir tuvāki sakari, to saprot un cenšas mazāk meklēt ārstu. Vēl jāzina: ja pirmajās četrās slimības dienās bērns normāli ēd, dzer, ja urīns ir gaišs, ja neelpo vairāk par 60 reizēm minūtēm, bet temperatūra ir 38–39 grādi, tā nav drāma. Pirmajās četrās dienās asinsaina nemainās. Ja pievienojas baktērijas, būtu svarīgi asinsanalīzi veikt ceturtajā vai piektajā dienā.
Kāpēc mazi bērni tik bieži slimo ar elpošanas sistēmas slimībām? Vai tā bijis vienmēr, vai arī tā ir laikmeta iezīme?
Parasti ar vīrusu izraisītām elpceļu slimībām bieži slimo līdz 3–5 gadu vecumam. Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, agrīnā vecumā jābūt līdz sešām epizodēm sezonā – tātad sešreiz rudenī, ziemā un agrā pavasarī bērnam vajadzētu būt temperatūrai. Līdz piecu gadu vecumam varētu būt pat astoņas reizes, ja sāk iet bērnudārzā.
Normāli būtu, ja nevajadzētu piemērot antibakteriālu terapiju. Tas iespējams, ja organisma imūnsistēma ir pietiekami attīstīta, pazīst vīrusu un neļauj tam vairoties. Nesākas bakteriālās komplikācijas. Te nonākam pie tā, ka bērni tiek audzināti diezgan lielā siltumā. Arī es tāpat audzināju savus bērnus – istabas temperatūra 24–26 grādi, siltu dod gan ēst, gan dzert, saldējums tikai vasarā, vannā 36 grādi, ne mazāk. Tagad domāju citādi, bet man nebija viegli mainīt viedokli! Istabas temperatūra 17–19 grādu. Zīdainis dzer siltu, paaugoties dzēriens ir istabas temperatūrā, pēc tam – ledusskapja temperatūrā. Siltā vannā liek mazu bērniņu, bet augot ūdens temperatūru pazemina, līdz nonāk līdz tādai, kāda vasarā ir ūdenstilpnēs. Parādiet man mammu, kura liks savu bērnu 22 grādu vannā! Neatradīsiet. Parādiet man mammu, kura savam bērnam katru dienu dos dzeramo no ledusskapja! Nebūs tādas. Vēl viena kļūda – slimam bērnam noteikti jāguļ gultā. Nepareizi, jābūt ierastajam dzīvesveidam tādā apjomā, cik viņam pietiek spēka. Pat ja ir plaušu karsonis, jaukā, vasarīgā laikā lai iet ārā!
Pat tad, ja viņam ir grādi?
Arī tad, ja viņam ir grādi! Man ir 13 gadu vecs mazdēls. Kad viņam bija gadiņš, meita reiz piezvanīja un stāstīja: zini, Gustiņam ir 39–40 grādu temperatūra, viņš ir galīgi slims. Pēkšņi dzirdu – baigais kliedziens! Jautāju, kas notika. Viņa saka: ai, nekas, Gustiņam vannā saldējums noslīka. Tā ir atbilde par 39 grādiem.
Jaunām mammām šo auksto režīmu var iemācīt, bet nevar nevienai sievietei, kam ir 30 gadu un vairāk un vēl, dievs nedod, mājās vecmāmiņa, kam ir 65–70 gadi. Viņai pašai ir auksti, un arī bērns guļ gultā zem piecām segām ar 39 grādu temperatūru. Tas ir visas pasaules gals!
Pie vēsā režīma jāpieradina pakāpeniski. Teiksim, ja bērns vasarā ēd saldējumu, lai viņš to turpina darīt arī rudenī un ziemā. Vasarā dzer vēsāku un tā turpina, kad pienāk drēgnākas un aukstas dienas. Ar vannu man ir ļoti laba, ar mazbērniem pārbaudīta recepte: ielaiž siltu ūdeni, pieber vannu ar mantiņām un ļauj tur iet divatā. Tad viņi spēlējas un nāk laukā jūsu jakas krāsā – zilganpelēki! (Smejas.)
Tādus bērniņus arī vasarā reizēm redz pie ezeriem vai jūrmalā sēžam ūdenī – ar lillā lūpām, viscaur trīcošus.
Nu un? Tad izvelk no ūdens, pasaka, lai pasildās, un var iet atpakaļ plunčāties! Tie jau neslimo! Saslimst tie, kurus vienreiz mēnesī aizved uz jūru. Tāds bērns ieiet aukstajā ūdenī, pie kāda nav pieradis, un, protams, dabū angīnu!
Tātad svarīga ir norūdīšana, 6–8 reizes gadā slimot un tas, ar ko ģimenes ārstiem vajadzētu tikt galā, – pazīt vecumposma jeb vīrusu inducētu astmu. Šiem bērniem parasti ir produktīvs klepus, ko pavada sēkšana. Šī nav īstā astma, pēc piecu gadu vecuma sēkšana pazūd, bet ārstēšana ir pietuvināta astmas ārstēšanai. Īsta astma ir 6–10% bērnu. Pēc piecu gadu vecuma pārējiem vairs nevajadzētu slimot. To jau redz arī slimnīcā: elpceļu slimības ir agrīna vecuma bērniem, divus trīs gadus veciem. Lielākajiem ir pilnīgi citādas somatiskas saslimšanas. Daudzas slimības ir vientulības sekas. Vecāki ir aizņemti, viņiem nav laika ar bērniem runāties. Klātesamības trūkums izpaužas psihosomatiskās slimībās, lielākoties ap 10–12 gadu vecumu un tā līdz pilngadībai. Man personīgi šķiet, ka bērns no 12 līdz 18 gadiem ir tikpat trausls kā pirmajā dzīves mēnesī. Nekad nevar paredzēt, kādas atbildes reakcijas slimības gadījumā dos pubertāte!
Vai bieži gadās ar vecākiem diskutēt par bērnu vakcināciju?
Runājot par manu nostāju, varu teikt vienu: vajag! Ja par vakcināciju iznāk diskusija ar vecākiem, tai ir divas sadaļas. Viena ir maigā. Stāstu: jūs esat patērētāji un dzīvojat uz vakcinēto rēķina, bet tajā dienā, kad vakcinācijas aptvere noslīdēs zem noteiktas robežas, jūsu bērns sāks slimot. Ir arī skaudrā sadaļa. Tad es nosaucu, kad un no kā nevakcinēti bērni ir miruši. Piemēram, kāds nomira no garā klepus. Nevakcinētiem bērniem sastop arī difteriju un masalas. Pēc skaudrās sadaļas visas mammas skrien mazos vakcinēt!
