Varbūt dabā tā iekārtots, ka bērnu kliedzienos ir skaņas, uz kurām pieaugušais nevar nereaģēt, jo skaidrs – jāiet palīgā. 14
Jums ir bērni? Tad jūs arī mākat diferencēt, kā kliedz bērns, kurš grib ēst, ir slims, grib māti, un tāds, kas vienkārši kliedz tāpēc, ka kliedz. Mātei ir trešā acs, tā palīdz nošķirt. Atceros, kad ar ģimeni dzīvojām sliktos apstākļos, ar visiem trim bērniem vienā istabā, kādu nakti sēdēju gultā. Vīrs jautā – ko tu sēdi? Saku – pagaidi, viens no mūsu bērniem elpo citādi, tūlīt pateikšu, kurš no viņiem būs slims. Bērns gultā pakunkstēja vai pagrozījās, vai ātrāk vai lēnāk elpoja… Sēdēju, gaidīju un tad startēju pie tā, kuram bija problēma.
Domāju, mātei intuīcija ir primārais, vērtējot bērna stāvokli. Tām, kuras ir egoistes un vairāk domā par sevi, šādu spēju trūkst.
Ir gadījies, ka kāda māte nodaļā slikti uzvedas, uzdod neadekvātus jautājumus un prasa no ārsta neiespējamo. Ceļ paniku, kaut gan bērns ir tikai vidēji grūts. Tad atnākam ar kolēģiem uz ārstu istabu un spriežam: jā, tā mamma psiho, bet, atklāti runājot, intuīcija viņai darbojas. Un tā arī notiek, bērnam pēc dienas vai divām parādās simptomātika, ko viņa juta, bet ko mēs ne ar rentgenu, ne ar laboratoriskiem izmeklējumiem nevarējām atklāt.
Mēdz būt situācijas, kad palīdzība vairāk vajadzīga mammai, nevis bērnam?
Jo dienas, jo vairāk. Nākamā māte vai tēvs veidojas ģimenē, bet tālāk ar to nodarbojas skola. Kā Skandināvijā saka, notiek sociāla izglītošana. Ir jāzina par pašas un bērna uzturu, apģērbu, higiēnu, par traumatisma profilaksi… Mums tas viss slīd garām. Māmiņas reizēm atnāk uz slimnīcu un neko nav ne dzirdējušas, ne manījušas. Kopš pasaule kļuvusi materiālistiska un primārais ir sapelnīt naudu, nopirkt mēbeles un mašīnu, sekundāra kļuvusi saskaņa ar bērnu, arī ar pašas ķermeni.
Jūs runājat par ļoti jaunām mammām?
Ļoti jaunas mammas pašas ir kā bērni un viegli uztver gan otru bērnu – savējo, gan to, ko ārsti saka, jo viņām ir pieņemami, ka kāds pamāca. Arī izglītotas mammas ir dzirdīgas. Bet ar tām, kuras ļoti nomāc dzīves rūpes, kuras ir nelaimīgas, kurām visās nelaimēs un arī bērna slimībā ārsts vainīgs, ir grūti runāt. Viņas klaji pauž neuzticību un neapmierinātību. Ieejot palātā, jūtama agresivitāte – nevis konkrēti pret ārstu, bet pret visu dzīvi, kas nav izdevusies. Man šķiet, agrāk tas nebija tik izteikti.
Ja māte runā man pretī un izsaka savu viedokli, ir patīkami, jo redzu dzīvu, domājošu cilvēku, nevis robotu. Ar domājošu cilvēku jebkuru situāciju var atrisināt. Taču par mani bijis arī ļoti daudz sūdzību. Vissāpīgāk mani aizskāra reportāža Ainas Poišas un Māra Grigaļa vadītajā raidījumā. Tā nosaukums bija “Kriminogēns ārsts” vai tamlīdzīgi. Jā, tas bija par mani. Vēlāk māte atvainojās, jo patiesībā viss bija citādi.
Ko bijāt nodarījusi? Ne tā paskatījāties?
Ļoti labi atceros to bērnu. Ļoti skaists mazulis, dažus mēnešus vecs, vidēji smags. Viņam nevajadzēja atrasties slimnīcā, tāpēc teicu: jūs, mammīt, nesaspringstiet, jūsu bērniņam ārstēšana slimnīcā patiesībā nav nepieciešama, šo klepus epizodi varētu ārstēt mājās. Sacīju arī tā – šī jums vēl nav problēma, dzīvē problēmas būs tad, kad bērns sasniegs pārejas vecumu. Viņa briesmīgi apvainojās par to, ka šī problēma nav problēma. Par to bija sižets. Par mutes palaišanu, īsi sakot.
Daudzas mammas uztraucas un savu bērnu, kas drusku šņaukājas, redz briesmīgi slimu!
Esmu gan dzirdējusi citādu domu. Ja es ienāku palātā un sīki izmeklēju, jo mani konkrētais bērns ir ļoti satraucis, mammas daudzkārt jautā: dakter, vai ir kaut kas nopietns? Bet, ja ieeju palātā ar domu, ka šis bērns mani ne īpaši interesē, vecāki uzdod jautājumu: kad mēs varēsim iet uz mājām? Tātad ārsta vienaldzība nav vienaldzība, bet gan zīme, ka briesmas ir aiz muguras.
