Kāpēc neiestājāties ne pionieros, ne komjauniešos? 14
Vienmēr esmu bijusi disidente, negāju tur, kur pūlis. Kā Maija Tabaka, kura vienmēr visu darīja pretēji: ja visiem bija balti mati, viņai bija melni; ja visām bija šauras kleitas, viņai – plata. Mazmeita, pētot manu dienasgrāmatu, atrada ierakstus, ka staigāju tukšu vēderu un ka par visu dārgāka ir mana brīvība. Tas nozīmēja: ja bija pionieru organizācija, manis tajā noteikti nebija. Ja bija komjaunatne, arī tur manis nebija. Arī tagad tāda esmu.
Bijāt laba skolniece?
Mācījos labi, un man dzīvē veicies ar labiem cilvēkiem. Fizikā man gāja grūti, bet skolotāja Plauciņa teica: tu nekad netiksi augstskolā, ja tagad, pirms iestājeksāmeniem, divas nedēļas nemācīsies tikai fiziku. Sēdēju, nabadzīte, un mācījos. Protams, augstskolā tiku ar pirmo piegājienu, taču turpmākie divi gadi bija ļoti grūti. Slikti mācījos, vairākas reizes mani mēģināja izmest no augstskolas, galvenokārt ķīmijas dēļ. Bet man bija skaidrs mērķis. Tolaik gan tā nebija pediatrija.
Vai ķirurģija?
Jā! Taču bija viens liels bet: esmu kreile. Tēvs, kurš bija ļoti labi izglītots, bet stingrs, man mācīja darboties ar labo roku. Kad strādāju par sanitāri un vēlāk, būdama medicīnas māsa, pacientiem špricēju, sapratu, ka nav kreiļiem piemērotu medicīnas instrumentu, ka es ar labo roku strādāju neveikli un ka ķirurģija tomēr nebūs mans lauciņš. Kāpēc izvēlējos pediatriju? Man šķiet, noteicošie bija divi momenti. Pirmais – kad strādāju operāciju zālē, dažreiz tur nonāca kāds sabiedrībā pazīstams cilvēks. Viņš vēma, viņam bija ļoti intensīva vēdera izeja, man to visu vajadzēja sakopt. Arī vēlāk, kad jau strādāju neiroķirurģijā, daudzi pacienti paši par sevi nespēja parūpēties. Sapratu, ka pieaugušos aprūpēt man ļoti negribas.
Pēc tam mani aizsūtīja uz Jūrmalas slimnīcu. Tur bija otrais moments: daktere Melameda mērķtiecīgi gatavoja mani par bērnu ārsti. Arī tas notika skaudri – tāpat kā tolaik, kad berzu grīdas maliņas. Taču nepagāja ne divi gadi, un es zināju, ka pediatrijā palikšu visu mūžu.
Jūrmalā strādāju par iecirkņa pediatri, paralēli arī par ārsti skolā un bērnudārzā, kur ļoti drīz iemācījos neko nedarīt. Ja visu strukturē un saliek pa plauktiņiem, ja māk organizēt pārējā personāla darbu, var iegūt ļoti daudz brīva laika. Tad nolēmu, ka man pašai vajag daudz bērnu, un līdz ar to man viņi ir trīs. Studējot bērnu slimības un vienlaikus nedaudz strādājot, viņus uzaudzināju. Vērtīgākais dzīvē ir mani bērni un nu jau arī seši mazbērni. Viņus visus esmu iemīlinājusi sevī.
Kā nonācāt Bērnu slimnīcā?
Sapratu, ka šī slimnīca ir meka, kur vēlos būt. Sākumā strādāju uzņemšanas nodaļā, tad man piedāvāja vadīt nodaļu, ko darīju līdz pat 65 gadu vecumam. Pašlaik esmu ārste ordinatore. Izklausīsies skaudri, bet ārsts ordinators ir tas, kura pēcpuse vienmēr atrodas pie slimnieka gultas un kurš vienmēr domā tikai par slimnieku, nevis par papīriem vai par sabiedrisko stāvokli, vai ko par viņu runās riņķī apkārt. Šis motīvs man vienmēr bijis vissvarīgākais – būt pie slimnieka gultas. Arī tad, kad biju nodaļas virsārste, pati ārstēju bērnus.
Jums bijusi izdevība vai priekšrocība saglabāt pediatra specialitāti, kamēr daudzi citi pediatri kļuva par ģimenes ārstiem.
Tas pat nebija iedomājams, ka es varētu šo slimnīcu pamest, tāpēc man nenācās pārtapt par ģimenes ārsti. Šajā slimnīcā visi pediatri palika šajā specialitātē, protams, katrs ar savu šauro specializāciju, piemēram, es esmu pediatre infektoloģe un pediatre pulmonoloģe. Nodaļā kliedz bērni, bet es viņus nedzirdu, tas ir kā fons. Taču atliek izskanēt skaņai, kas saistīta ar elpošanas traucējumiem, kritienu vai ko tamlīdzīgu, lai es to sadzirdētu un reaģētu. Nemāku izskaidrot, bet šajās skaņās ir kaut kas tāds, kas ceļ trauksmi. Arī daudzas māsiņas saka: ejot pa koridoru, visapkārt bļaustās bērni, taču pēkšņi jāapstājas un jāieiet kādā palātā, jo tur pēkšņi mainījusies skaņa.
