Esmu bērna pusē. Intervija ar pieredzējušo pediatri Dzintru Celmiņu 14
Viens no Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas pediatres Dzintras Celmiņas iemīļotiem un bieži teiktiem vārdiem ir skaudri. Tas labi raksturo ārsti pašu – ne velti pacientu vecāki par viņu bieži sūdzoties paskarbās attieksmes dēļ. “Esmu bērna, nevis vecāku pusē,” paskaidro daktere.
Kas jūs ievilka medicīnā?
Dzimtas tradīcijas?Neesmu no ārstu ģimenes. Piedzimu 1945. gada februārī Valkā. Vecāki devās bēgļu gaitās, izbraukāja visu Kurzemi, kur esmu dzīvojusi vismaz 20 dažādās vietās. Talsos bija dakteris Ruģēns (viņa vārdā tagad ir nosaukta iela), kurš palīdzēja, lai vecākus nesaņemtu čeka, lai viņi un mēs ar māsu paliktu dzīvas. Mamma ar tēvu sarunās ārstu bieži pieminēja. Iespējams, tas mani kaut kā stimulēja. Un vēl kāds moments… Atceros, bēgļu gaitās kādā baznīcā redzēju attēlu – krustā sistu Kristu. Šķiet, man bija četri pieci gadi, bet sapratu, ka lietas labā kaut kas jādara – ka man viņš jādabū nost no krusta un jāārstē.
Kāpēc bija jābēguļo? Jūsu vecākiem draudēja represijas?
Vectēva brālis bija Latvijas armijas ģenerālis Pēteris Voldemārs Radziņš, tāpēc vajadzēja bēgt no padomju varas , jo vajāja arī radus. Nevienā vietā ilgāk par diviem mēnešiem nedzīvojām. Bēgļu gaitu nobeigumā pēdējā mītnes zemes bija Jūrmala, kuru joprojām tā saucu, jo nekad tur nejutos komfortabli. Drīzāk labi jutos visās tajās lauku mājās, kurās piemetāmies, – bez normālām telpām, bez normālām gultām, bez normāla ēdiena. Vispār bērnība man bieži vien asociējas ar izsalkumu. To esmu aprakstījusi arī savā dienasgrāmatā. Vecākus pat zināmā mērā nicināju – par tukšo vēderu, dzīvesvietas maiņām, nabadzību. Taču tad, kad dzīvojām Jūrmalā, mamma mani reizēm veda uz Brāļu kapiem, kur apglabāts ģenerālis Radziņš. Tas notika pa kluso, pie viņa kapavietas nedrīkstēja iet. Tad sapratu, ka tā lieta nav tīra, ka esmu kaut kas vairāk nekā tikai ubadze.
Kad atjaunoja valstisko neatkarību, bija skaidrs, ka no manas dzimtas Valkā neviens neatgriezīsies. Radziņu māju Jaunvīndedžu tur vairs nebija, viss iznīcināts. Pati biju ieprecējusies Zemgales līdzenumā… Lai savu dzimtu pieminētu, uzliku kapos un arī māju vietā pa piemiņas akmenim. Tā esmu radījusi jaunu punktu tūrisma maršrutā (smejas). Pamazām par to ieinteresējās bruņotie spēki, mājas vietā sāka rīkot piemiņas pasākumus, skautu, jaunpulcēnu, zemessargu saietus…
Vai atceraties dienu, kad saņēmāt ārsta diplomu? Vai tā sakrita ar dienu, kad sapratāt, ka jāsāk patstāvīgi strādāt?
Diplomu saņēmu vasarā, ap Jāņiem, bet strādāt sāku daudz agrāk. No 14 gadu vecuma biju sanitāre pilsētas 2. slimnīcas operāciju zālē. Sanitārs tad bija tādā līmenī, ka ne tikai berza grīdas maliņas, bet operācijas laikā arī stāvēja ķirurgam blakus un deva maskas narkozi. Tad sapratu, ka jau strādāju patstāvīgi.
Tā gan bija nejaušība, ka nonācu operāciju zālē un pie tik kolosāliem ķirurģiem, no kuriem viens bija profesors Purmalis. Tās bija ļoti stingras rokas. Berzt grīdu bija tikpat atbildīgi, kā pasniegt instrumentus. Tolaik pamatskolu beidza 14 gados, iegūstot septiņu klašu izglītību. Aizejot uz vidusskolu, 8. klasē jau skaidri zināju, ka iešu uz medicīnu.
Skaidri zinājāt, cik garš mācību posms priekšā un ka nekam citam laika neatliks?
Visam kam atlika laika, ticiet man. Bija mācības, darbs, glezniecības nodarbības. Zīmēju lielākoties ar krītiņiem un zīmuli, bija arī akvareļi. Skolā mācījos zīmēt pie skolotāja Bandera, viņš pats bija tēlnieks, piedalījies Brāļu kapu izveidē. Akvareli apguvu pie draugiem. Man padevās. Zīmēju portretus. Akvareļtehnikā, protams, ainavas. Skolas laikā biju arī sienasavīzes redaktore – es, nepioniere un nekomjauniete. Pamatskolas gados vēl uzstājos radio, stāstīju, kā veidoju, mākslinieciski un idejiski noformēju avīzi. Nezinu, kā tas bija iespējams, taču tas notika jaunībā. Pēc tam nomainīju vienu mākslu pret otru. Gleznošanu noliku pilnīgi malā. Medicīna bija prioritāte.
