Foto – Karīna Miezāja

– Jūs minējāt, un tas ir vispārzināms, ka padomju laiks izārdīja vertikālās dzimtas saites, iznīcinot vispirms un galvenokārt izglītotos un turīgos, nosacīto aristokrātiju. Saglabājies ļoti nedaudz māju, kuras varam vārda tiešā nozīmē saukt par dzimtas mājām. Jūs savukārt esat pieminējusi, ka jūsu dzimta vairākās paaudzēs dzīvojusi Viļņā. Kā tas definē jūsu identitāti?

– Mana dzimta topogrāfiski ir ļoti izkaisīta – vecvecāki satikās un apprecējās Liepājā, daļa dzimtas dzīvojusi Minskā, jo tur bija īpašumi, viens dzimtas atzars kādu laiku mitis Polijā, es tagad dzīvoju Londonā. Nedomāju, ka identitāte ir kaut kādā veidā saistīta ar dzīvesvietu. Lietuvā iecienīts teiciens “atgriezties pie saknēm”. Es tad parasti saku: paklau, cilvēks ir cilvēks, nevis augs vai koks, kādas saknes?! Man liekas, identitāte drīzāk ir saistīta ar goda kodeksu, ar ētiku un morāli – noteiktiem dzīvesveida principiem. Es, tāpat kā neskaitāmas manas dzimtas paaudzes, esmu audzināta goda kodeksā, kas lielos vilcienos skan: sēdēt cietumā var tikai par savu politisko pārliecību, ne par ko citu. Tu nedrīksti zagt, tu nedrīksti darīt neko negodīgu. Pie tā es cenšos turēties.

– Vai jūtaties piederīga lietuviešu rakstnieku brālībai – vai varbūt māsībai?

– Es jūtos piederīga rakstnieku brālībai, tomēr nelaimīgā kārtā lielākā daļa no tiem, kuriem jūtos piederīga, jau ir miruši. No otras puses, otrajā “Silva Rerum” ir teikums: “Kas gan ir viens gadsimts, tikai acumirklis.” Un tā patiesi ir. Vislabāk es jūtos starp tekstiem, kurus rakstījuši zinātnieki. Tā var būt tiklab Sūzena Zontāga, kā Umberto Eko. Stili un tematika ļoti atšķiras, taču kopīga ir dziļā intelektualitāte, elegantais, smalkais veids, kā izteikt savas domas. Es cenšos mācīties no labākajiem.