Vai pats nekad neesat nožēlojis, ka jums ir liegta iespēja dzīvot ģimenes dzīvi, radīt bērnus, bagātināt nākamo paaudzi ar saviem gēniem? 22
Tā ir bijusi mana izvēle, un es to nenožēloju.
Katoļu baznīca ir saskārusies ar grūtībām jaunu garīdznieku piesaistīšanā; daudzviet izveidojies priesteru deficīts. Vai tas nerosinās pārskatīt baznīcas nostāju celibāta jautājumā?
Pieredze rāda: tiklīdz kāda grupa atšķeļas no katoliskās baznīcas, viens no viņu pirmajiem lēmumiem ir par celibāta atcelšanu. Taču, ja izvērtē turpmāko attīstību, neizskatās, ka šis solis būtu atrisinājis kaut vienu problēmu. Jo vienas problēmas vietā parādās virkne citu, piemēram, arī garīdznieku ģimenes izjūk un tad rodas sarežģījumi ar tālāko kalpošanu. Otrkārt, tas samazina garīdznieku mobilitāti: ja garīdzniekam ir sieva un bērni, kam ir savs darbs vai skola, viņam būs ļoti grūti pārcelties uz citu kalpošanas vietu. Turklāt arī Svētie Raksti mums māca: ja cilvēks ir precējies, viņa pirmais pienākums ir rūpēties par savu ģimeni. Vairākkārt no garīdznieku bērniem esmu dzirdējis sarūgtinājumu, ka viņi nav jutušies pietiekami mīlēti, jo tēvam vai mātei pirmajā vietā bijušas draudzes vajadzības.
Ciniķi gan teiktu, ka celibāts baznīcā parādījās kā īpašumu saglabāšanas mehānisms, jo baznīca negribēja dalīties ar garīdznieku atvasēm…
Nevar izslēgt, ka bija arī tādi motīvi, bet tas viss ir palicis senā pagātnē. Tagad mums nav nekādu problēmu ar īpašumiem, jo vismaz Rīgas arhidiecēzē katoļu baznīcai ir ļoti maz īpašumu.
Šogad aprit 500 gadu jubileja kopš Martina Lutera iesāktās reformācijas. Kā mūsdienu katoliskā baznīca raugās uz šo notikumu, un vai ir iespējama ciešāka tuvināšanās starp Latvijas katoļu un luterāņu baznīcu, lai nākotnē atkal būtu zem viena jumta?
Tuvināšanās notiek, un var teikt, ka bija nepieciešami 500 gadi, lai savstarpējo naidīgumu mēs aizstātu ar draudzīgumu. Pirmo gadsimtu laikā emocijas ņēma virsroku; priekšplānā izvirzījās arī politiskie un mantiskie apsvērumi. Tagad emocijas ir pierimušas; par īpašumiem vairs nav jāķildojas, tādēļ varam ar vēsu prātu izvērtēt situāciju un secināt, ka kopīgā mums ir daudz vairāk nekā atšķirīgā. Taču nedomāju, ka šī tuvināšanās noslēgsies ar pilnīgu saplūšanu, kā jūs teicāt, “būšanu zem viena jumta”. Visticamāk, gan katoļi, gan luterāņi saglabās savu autonomiju un identitāti.
Latvijas katoļu baznīca nav saskārusies ar pedofilijas skandāliem, kādi diemžēl bijuši daudzās citās valstīs. Vai tas nozīmē, ka šādu gadījumu tiešām nav bijis, vai arī tie ir noklusēti?
Manā redzeslokā tādi gadījumi nav nonākuši. Kad es stājos amatā, skaidri un gaiši pateicu: ja manā rīcībā nonāks informācija, ka garīdznieks ir seksuāli izmantojis mazgadīgo, es nekavējoties ziņošu Valsts policijai.
