Ja svētdienā aiziet uz dievkalpojumu, baznīcā pārsvarā redzamas sirmas galvas, savukārt ģimenes ar bērniem biežāk būs sastopamas lielveikalā. Kādēļ viņi baznīcas vietā izvēlas “iepirkšanās tempļus”? 22
Iepirkšanās svētdienā nav tas labākais variants, jo viens no desmit baušļiem vēsta: “Tev būs svēto dienu svētīt.” Reizi nedēļā cilvēkam vajadzētu atslēgties no sadzīves rūpēm, aiziet uz baznīcu, parūpēties par savas iekšējās pasaules sakārtošanu. Ja cilvēks sevi visu laiku tikai dzen uz priekšu, tad agri vai vēlu viņš izlādēsies kā automašīnas akumulators. Viņam vairs nebūs tās radošās dzirksts, kas daudzās profesijās ir nepieciešama. Baznīcas apmeklējums palīdz “uzlādēt baterijas”, distancēties no ikdienas rūpēm. Es arī negribētu piekrist, ka baznīcu apmeklē tikai veci cilvēki, jo daudzās draudzēs paveras pavisam cita aina.
Lai gan vairākums Latvijas iedzīvotāju vismaz formāli ir piederīgi kādai no kristīgās baznīcas konfesijām, Lieldienas daudzām ģimenēm ir vienkārši brīdis atpūtai, kad populārāki par baznīcas apmeklējumu ir “pagānu rituāli”: olu krāsošana, šūpošanās u. c. Vai baznīcai būtu par to jāuztraucas?
Manuprāt, nav slikti, ka Lieldienu vēsts atspulgi ir ienākuši mūsu sadzīvē un kultūrā. Piemēram, ola ir dzīvības simbols, nāves un augšāmcelšanās simbols. Olu krāsošana un šūpošanās palīdz labāk apzināties prieku par Kristus augšāmcelšanos un pavasara atnākšanu.
Vai jūs uz Lieldienām krāsojat olas?
Pats nekrāsoju, bet labprāt lietoju uzturā arī izkrāsotās.
Esmu runājis ar cilvēkiem, kas sevi uzskata par ticīgiem, bet neapmeklē baznīcu, jo uzskata, ka viņiem nav vajadzīgs starpnieks saziņai ar Dievu. Pēc viņu domām, pie Dieva iespējams vērsties arī savā mājā, mežā vai pie jūras.
Tas ir ļoti izplatīts uzskats. Šāda veida domāšanu mums atnesa lūzums, kas aizsākās renesanses laikā. Filozofijas jomā to izplatīja Renē Dekarts, kurš teica: “Es domāju, tātad es esmu.” Viņš nostādīja cilvēka domāšanu, viņa “es” pašā esamības centrā. Savukārt teoloģijas jomā šādi uzskati parādījās jau reformācijas laikā, kad akcents tika pārnests no baznīcas mācības uz subjektīvo sajūtu “es un Dievs”, “es un Svētie Raksti”. Tas sāka velties kā lavīna, līdz postmodernisma laikmetā jau esam nonākuši līdz uzskatam, ka nemaz nav tādas vienas patiesības, katram ir sava subjektīvā patiesība. Taču uz to būtu jāraugās objektīvi, atgriežoties pie evaņģēlija un Jēzus Kristus mācības. Jēzus ap sevi savāca 12 apustuļus, kurus nozīmēja par ticības mantojuma sargātājiem. Jāņa atklāsmes grāmatā, ar ko noslēdzas Svētie Raksti, ir teikts: ja kāds mēģinās kaut ko pievienot vai atņemt no šī pravietojuma vārdiem, viņu piemeklēs visas tās sodības, kas aprakstītas šajā grāmatā. Tādējādi baznīcas uzdevums ir saglabāt negrozītu to ticības mantojumu, ko mums atstājis Jēzus Kristus. Ja cilvēks apgalvo, ka viņš tic Dievam, bet baznīca viņam nav vajadzīga, tas nozīmē, ka viņš nav uzmanīgi izlasījis evaņģēliju vai arī ir izlasījis, bet iztulkojis pilnīgi ačgārni. Deklarēt ticību Dievam ir tikai pirmais solis garā ceļā, kas jānoiet, lai ticīgais kļūtu par īstenu Kristus mācekli.
