“Kopš aizbraucām no Latvijas, māju sajūta bija izārdīta. Tagad esmu atgriezusies.” Saruna ar dzejnieci Lalitu Muižnieci 1
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušā gada nogalē apgādā “Mansards” iznāca dzejnieces un valodnieces LALITAS MUIŽNIECES grāmata “Pēdas. Melita Rīgā”.
Stāstot par savu darbu, autore uzsvērusi, ka it kā reālais, bet reizē brīnumainais Melitas stāsts nav par viņu pašu. Jā, varbūt tā. Vārdi gan sasaucas: Me-lita, La-lita. Melitai piezvanīt nevaru, sazvanāmies ar Lalitu, kura jau vairākus gadus ir atgriezusies Latvijā un dzīvo savas bērnības mājas dzīvoklī Mežaparkā.
Klausulē balss atskan tuvu, tā ir gaiša un viegla, it kā šīs ziemas smaguma nemaz nebūtu… Dažos mirkļos pārmetam tiltus no šodienas uz pirmskara un septiņdesmito gadu Rīgu. Sarunā nokļuvām arī Amerikā – Rietummičiganas universitātē Kalamazū, kur Lalita kopā ar vīru Valdi Muižnieku (1927–2009) organizēja latviešu valodas vasaras kursus. Tie vēlāk kļuva par pilna laika izglītības programmu un pastāvēja līdz pat 1993. gadam. Runājām par sapņiem un atgriešanos mājās.
Brīžiem mūsu sarunā it kā ienāca arī citas balsis – pirms dažiem mēnešiem publiskai lietošanai Latvijas kultūras virtuālajā vidē Lalita Muižniece nodeva vairākus gadu desmitus vāktos latviešu dzejnieku un rakstnieku balss ierakstus.
Sākšu ar rindām no jūsu dzejoļa: “Laiki aiziet, vietas mainās, (mēs arī) zīmes paliek”. Kādas, jūsuprāt, ir šī laika zīmes?
L. Muižniece: Viena no zīmēm droši vien būs iemācīties dzīvot vienatnē.
Vai tad latvieši nav savrupnieki?
Es šaubos. Līdz zināmam punktam vari būt viens, bet vajag saskari ar citiem… arī latviešiem. Ir tik jauki dzirdēt kādas citas balsis, jo ir dienas, kad palieku viena un vienīgā balss, ko izdzirdu, ir manējā – ja uzdrošinos skaļi ar sevi parunāties. Bet cita balss ir cita balss un otrs dzīvs cilvēks ir vajadzīgs.
Pastāstiet, lūdzu, par pagājušā gada nogalē portālā “literatūra.lv” publicēto trimdas dzejas balsu arhīvu. Kā tas radās?
Tas radās, strādājot universitātē, kur 1966. gadā sākām vasaras semestra programmu. Rīkojām valodas un literatūras kursus, un literatūras kursos mācījām gan senāko laiku, tā saucamo klasisko, literatūru, gan arī to, kas tapa tieši tajā laikā. 1972. gadā vasaras vidū bijām izsludinājuši latviešu literatūras semināru un izdomājām uzaicināt klātienē autorus, kuru darbus kursos bijām lasījuši.
Tie bija gan Amerikas Austrumkrasta, gan Rietumkrasta, kā arī vairāki Eiropas latviešu dzejnieki. Ja gadījumā mūsu viesi nevarēja ierasties, lūdzām, vai viņi būtu ar mieru atsūtīt savu balsu ierakstus un arī fotogrāfijas diapozitīvos. Daži atsaucās un ieradās, bet kādi desmit magnetafona lentēs vai kasetēs atsūtīja ierakstus.
Arī nākamajā un aiznākamajā gadā turpinājām sazināties, un tā radās maza balss ierakstu kolekcija, ko bieži lietojām savās literatūras stundās.
Stāstot par cilvēkiem, varējām ļaut studentiem paklausīties dzejnieku balsīs.
Kad 1993. gadā programma beidzās, visas kasetītes un lentītes palika pie manis. Tagad jau tās nevar viegli atskaņot, bet laimīgā kārtā Latvijā ir meistari, kuri prot tās pārveidot digitāli. Daži ieskaņojumi gan nav tik kvalitatīvi, bet ar modernām ierīcēm var uzlabot pat balss kvalitāti. Nu ieraksti nonākuši Latvijas Universitātes Literatūras institūtā, no kurienes tos publicē tālāk dažādās datu bāzēs.
Ierakstos skan Modra Zeberiņa, Linarda Tauna, Jāņa Širmanta, Dzintara Soduma, Veltas Sniķeres, Gunāra Saliņa, Andreja Irbes, Anšlava Eglīša, Astrīdes Ivaskas un Voldemāra Avena balsis. Vēlāk tos turpinājām vākt arī no citām vietām un reizēm, piemēram, no rakstnieku cēlieniem. Tādējādi ieguvām arī jaunākas, nākamās paaudzes, piemēram, Sniedzes Ruņģes, Imanta Baruša, Jāņa Kļaviņa, Zintas Aistaras balsis.
Visas šīs lentas tagad būs pieejamas Latvijas literatūras pētniekiem un interesentiem. Skolās un universitātēs, kur viņu darbus lasa, autoru balss dod papildu dimensiju. Dažas balsis savulaik ierakstītas pavisam maz. Piemēram, kad sākām tās ierakstīt, Linards Tauns jau bija miris, viņa balsi mums atsūtīja Jautrīte Saliņa, par ko bijām ļoti pateicīgi.
Vai esmu pareizi sapratusi – jūsu maizes darbs bija Rietummičiganas universitātē, un tad iznāk, ka esat no tiem salīdzinoši retajiem latviešiem ārpus Latvijas, kuri naudu pelnīja latviešu valodā?
Daļu no laika, jā, mans grāds bija valodniecībā, angliski to sauc par lingvistiku. Turēju lingvistikas teorijas kursus un tad, kad radās iespēja nodibināt latviešu valodas programmu, sāku mācīt latviski. Iesākumā tas bija tikai vasaras semestrī, bet pēc tam, no 1981. līdz pat 1993. gadam, visu akadēmisko gadu. Jā, tas bija mans maizes darbs.
Kāds ir kultūras cilvēka pienākums pret tautu? Pašlaik ir tāds laiks, ko savā ziņā varam salīdzināt ar citiem grūtajiem tautas brīžiem. Piemēram, bēgļu nometnēs tieši kultūras cilvēki bija tie, kuri organizēja korus, izdeva grāmatas, cenšoties citus uzmundrināt, dot cerību, aizmirsties…
Es negribētu īsti piekrist domai, ka tikai kultūras cilvēkam ir pienākums pret tautu. Manuprāt, tas ir mūsu katra pienākums, vai esam kultūras vai sabiedriskais darbinieks, dārznieks vai vienalga kas vēl. Tas atkarīgs no cilvēka paša vēlmes vai sajūtas. Iekšējais pienākums izriet no katra paša.
Mēs sevi ierasti saucam par dziedošu tautu, lasītāju tautu, kultūras tautu, bet vai tā ir? Vai latvieši ir savādāki nekā citi, vai arī tās ir mūsu iedomas?
Tās gan varētu būt mūsu iedomas. Ir daļa cilvēku, kuriem kultūra ir svarīga, bet nedomāju, ka latvieši ir kaut kādā ziņā īpatnējāki par citiem. Tā ir mijiedarbe, un domāju, ka arī valstij ir jādara sava daļa, lai kultūra dzīvotu.
Kopējais latviešu kultūras spēks ir liels, tas palīdzēja pārdzīvot okupāciju Latvijā, savukārt Amerikā palīdzēja saglabāt latvietību. Kā izdevās tik ilgstoši saglabāt augsta līmeņa kultūru trimdā un nepadoties pēckara Amerikas bagātās kultūras dzīves vilinājumam?
Pašā sākumā jau, protams, tas izdevās. Pirmajos gados visi aizbraucām kā latvieši un turējāmies kā latvieši, bet ar laiku, saprotams, notika dabīgā asimilēšanās un to, kas turējās pie šīs kultūras, kļuva aizvien mazāk un arī tagad kļūst aizvien mazāk. Sākumā gan – latviešu kultūra un valoda mūs saturēja kopā.
Vai amerikāņiem ir viegli izskaidrot, kur atrodas Latvija?
Caurmēra amerikānim tāda Latvija ir kā kaut kāda Laosa vai Nigērija, pilnīgi vienalga.
Kaut kur nezin kur, tālu projām, un tas uz viņiem galīgi neattiecās. Ja man kāds prasīja – kur tad īsti ir tā Latvija, tad es parasti atbildēju – vai jūs zināt, kur ir Zviedrija, kur Somija, un tad vienam otram tas kaut ko nozīmēja. Pēc tam teicu – labi, pāri jūrai, otrā pusē, ir Baltijas valstis, tur ir Latvija. To gan varēja stāstīt tikai tādiem, kuriem bija kāda jēga no Eiropas ģeogrāfijas. Domāju, ka tagad jau ir mazliet labāk, jo tagad Latvija ir Latvija, nevis kaut kāda Padomju Savienības republika, kā toreiz.
Tagad, kad zinām, varam vien nobrīnīties, cik rosīga bijusi latviešu kultūras dzīve Amerikā. Paliek iespaids, ka citas tautas daudz vieglāk iekusušas Amerikas “tautu kausējamajā katlā”.
Bija jau liela starpība: baltieši bija trimdinieki, bijām izdzīti no savas zemes, un līdz ar to mūsu zeme, kultūra bija daļa no mums. Daudzi citi, kuri izbrauca no savām zemēm ekonomisku vai personīgu iemeslu dēļ, bija citā situācijā.
Pirmkārt, viņiem vienmēr bija iespēja atgriezties, viņiem varēja būt kontakti ar savu zemi. Bija izvēle – palikt un asimilēties vai turpināt palikt, piemēram, vāciešiem, dāņiem vai zviedriem.
Latvieši sākumā vairāk jutās saistīti ar Latviju, jo tā mums bija atņemta kā zeme, nevis ka mēs paši būtu izvēlējušies doties pasaulē, kur būs labāk, izdevīgāk.
Kā, jūsuprāt, pareizi būtu teikt – trimdas latvieši, diaspora, klaida latvieši?
Nu, klaida latvieši izklausās pēc klaidoņiem, vai nu tas būtu īstais apzīmējums. Man liekas, būtu jāšķiro – tie, kas izbrauca no Latvijas, jo juta – ja paliks, būs apdraudēta dzīvība un brīvība –, domāju, būtu jāsauc par trimdiniekiem. Bet tagad, protams, nekāda trimda nav, tātad visus, kuri dzīvo ārpus Latvijas, ieskaitot arī veco trimdinieku pēcnācējus, varam saukt par diasporas latviešiem.
Darbā “Pēdas” jūs it kā meklējat atbildes un mēģināt izprast savas ģimenes pārdzīvojumus Baigajā gadā (Lalitas Muižnieces tēvs Jūlijs Lācis bija rakstnieks un žurnālists, Izglītības tautas komisārs Augusta Kirhenšteina valdībā. 1941. gadā J. Lāci Mežaparka dzīvoklī arestēja, un viņš miris cietumā Krievijā). Vai pasaules lielajos notikumos vispār ir iespējams atrast kādu loģiku? Vai vēsturei ir tendence atkārtoties?
Manuprāt, notikumi nemaz nerisinās loģiski! Pasaules notikumi iet uz priekšu, ir iespējamas citas situācijas, bet cilvēki laikam sevišķi nemainās un notiek visādas absurditātes visās pasaules malās.
Vai trimdas latviešu dzeja atšķīrās no Latvijas latviešu dzejas? 1976. gada recenzijā (“Jaunā Gaita”, Nr. 110) rakstīts: “”Pēdās” jūtama līdzība ar Vizmas Belševicas “Indriķa latvieša piezīmēm uz Livonijas chronikas malām”, kuŗas divus citātus Lalita Muižniece savā grāmatā arī izmantojusi. Tas tikai liecina, ka divi vienas tautas autori, kaut atrazdamies katrs savā pasaules malā, spēj vienādi uztvert un sajust sava laikmeta notikumus.”.
Protams, trimdas dzejniekiem nebija nekāda iemesla rakstīt starp rindām, viņiem jau gan arī nebija nekas tāds, ko viņi būtu gribējuši slēpt. Es īstenībā nevaru iedomāties nevienu trimdas dzejoli, kurš būtu rakstīts ar zemtekstu, ar cerību, lai tas nonāktu Latvijā un kāds to saprastu. Nebija jau tā, ka nezinājām, kas notiek Latvijā. Angļu valodā lasījām arī par notiekošo Krievijā, par to, kā Padomju Savienībā kontrolē savus cilvēkus.
Kad 1974. gadā bijāt Latvijā, vai vēl cerējāt atgriezties arī pavisam? Droši vien kultūra trimdā jau tieši tāpēc bija tik stipra, ka cilvēki nezaudēja cerību atgriezties.
Tajā laikā tā cerība karājās ļoti smalkā diedziņā. 1974. gadā iedomāties, ka Latvija varētu būt kaut kad brīva – tas bija sapnis, kam nebija pārāk lielas saistības ar realitāti. Nemāku pateikt, kā jutās cilvēki Latvijā, vai viņi vēl cerēja, sapņoja. Vai arī bija pieņēmuši to, ka, iespējams, nekas nemainīsies.
Par politiku mēs izvairījāmies runāt, jo bija skaidrs, ka tajā laikā praktiski visas sarunas tika noklausītas, un, domāju, ka Latvijas cilvēki bija ļoti piesardzīgi.
Kā jūtaties šodienas Latvijā? Sapnis par atgriešanos ir īstenojies?
Esmu atgriezusies. Līdz šim reizi gadā gan apciemoju dēla un meitas ģimenes Amerikā, tur esmu priecīga būt kopā ar viņiem. Tikai pagājušā gada Ziemassvētkos tas, dabīgi, neizdevās. Manas mājas ir šeit. Man liekas, ka māju sajūta, kopš aizbraucām no Latvijas, bija izārdīta. Tagad es esmu atgriezusies un šīs ir manas mājas.
