Esmu asinsdonoru centra brīvprātīgā 0
“Vienā vasaras rītā pamodos – ārā spīdēja saule, čivināja putniņi – un izdomāju, ka jāuzraksta donoru centram vēstulīte,” stāsta Anda Keiša, Valsts asinsdonoru centra brīvprātīgā. Viņa studē ekonomiku un vadību, apgūst mārketingu, bet ar komerciju savu nākotni pagaidām nevēlas saistīt.
Anda bija nesen sākusi strādāt Valsts policijā. Radusi nodarbināt sevi, kā pati teic, ar simts un vienu aktivitāti, tāpēc šķitis, ka maksimāli vērtīgi jāaizpilda arī darbavietas dotās trīs brīvās dienas pēc diennakts dežūrām. Tā reizēs, kad donoru centram nepieciešams palīgs sabiedrisko attiecību nodaļā, bet piecgadīgais dēliņš ir bērnudārzā, Anda dodas uz dažādiem pasākumiem aicināt jaunus cilvēkus pievienoties donoru pulkam.
Arī pati jau vairākus gadus ir donore – lai gan mazotnē vienmēr baidījusies no asinīm un pirkstā duršana radījusi pat bērnības traumu! Izrādās, tādi neveiksmīgi pirkstā duršanas gadījumi kopš bērnības palikuši atmiņā daudziem. Viņi nezina, cik nesāpīgi šo manipulāciju veic donoru centra laipnās darbinieces. Sabiedrībā valda arī citi mīti, piemēram, tas taču ir neveselīgi – novērojusi Anda. Tikmēr citam faktam, ko tiešām būtu vērts ņemt vērā, nepievērš pietiekamu vērību. “Pēdējā laikā laboratorijā ļoti bieži atklājas, ka donoram ir tā sauktās treknās asinis, kas ir nederīgas, jo tās nevar pārbaudīt,” stāsta Anda. Tāpēc, cik iespējams, cenšas aicināt cilvēkus ievērot veselīgu dzīvesveidu – pareizi ēst un sportot.
“Drīz Mežaparkā sāksies Nike Riga run grupu bezmaksas treniņi četrās distancēs – skrējējiem, skrituļslidotājiem, nūjotājiem un rollerslēpotājiem. Visiem iesaku!” ieminas Anda. Pašai līdzdalība šajos treniņos pērnvasar palīdzējusi atrast kompāniju, ar ko kopā skrituļot, ja draugi labprātāk izvēlas doties uz trenažieru zāli vai baseinu.
Jau skolas laikā Anda kā brīvprātīgā iesaistījās arī Latvijas sieviešu invalīdu asociācijā Aspazija – vadīja muzikālo pulciņu, bet pašlaik piedalās patvēruma Drošā māja darbā ar bēgļiem, kā arī Latvijas Samariešu apvienības rīkotajās akcijās.
Viņa gan vienmēr ievēro principu: pirmajā vietā ir sava ģimene. Tāpēc uz pasākumiem vakaros ņem līdzi dēliņu.
Līdzcilvēki gan ik pa laikam viņai pārmetot – dzīvo taču sev, sāc pelnīt naudu! Taču Anda pārliecinājusies, ka nauda vien laimi nedod.
”Mēs ar māsu piedalījāmies TV3 šovā Paņem 100 000… ja vari. Vinnējām septiņarpus tūkstošus latu. Taču, kad naudu ieskaitīja kontā, es pat nelaimīga kļuvu, jo sāku domāt: ko lai tagad daru? Kā to pareizi izlietot?
Bērnībā man bija sapnis: ja nopelnītu miljonu, uzceltu bāreņu namu. Būtu tur mamma un visi bāreņi – mani bērni. Tagad esmu pieaugusi un saprotu: par tādu summu bērnunamu nevar uzbūvēt. Taču, lai palīdzētu citiem, miljonu nevajag.”
