Atcerēties, ka deputāta amats nav uz mūžu. Saruna ar Ukrainas Augstākās radas priekšsēdētāju 0
Dmitro Razumkovs (dz. 1983. g.) studējis starptautiskās attiecības un tieslietas. Laikā no 2019. gada maija līdz novembrim vadījis Ukrainas politisko partiju “Tautas kalps”. Tā paša gada augustā ievēlēts par Ukrainas parlamenta – Augstākās radas – priekšsēdētāju. Šonedēļ viņš uzturējās oficiālā vizītē Latvijā un tās laikā sniedza arī interviju “Latvijas Avīzei”.
Ukrainas parlamenta ārkārtas vēlēšanu laikā aizvadītā gada jūlijā jūs vadījāt partiju “Tautas kalps”, bijāt tās priekšsēdētājs. Vai pats sevi uzskatāt par tautas kalpu? Un ko tas nozīmē – būt savas tautas kalpam?
D. Razumkovs: Es domāju, ka jebkuram cilvēkam, kurš pārstāv kādu politisko partiju un vēlas kļūt par amatpersonu, iekšēji jājūtas kā tautas kalpam.
Šodienas Ukrainas apstākļos politiķim ir divas iespējas – vai nu viņš iet politikā ar ne visai godprātīgiem, pat koruptīviem mērķiem, vai arī paliek godīgs un sevi upurē.
Varbūt tas būs skaļi teikts, bet šādiem cilvēkiem no daudz kā nākas atteikties.
Jo privātā biznesā var nopelnīt vairāk, tur cilvēks netiek tik ļoti svērts un vērtēts. Mazāka ir mediju uzmanība, līdz ar to tiek aiztaupītas negatīvas emocijas, kas nav mazsvarīgi. Un tomēr cilvēki vēlas iesaistīties politikā.
Pēdējās vēlēšanās notika ievērojama parlamenta atjaunošanās, lielākā daļa deputātu ir jaunpienācēji. Par saviem tuvākajiem politiskajiem sabiedrotajiem parlamentā, ar kuriem kopā esmu izgājis caur uguni un ūdeni, varu teikt – viņi pēc ievēlēšanas nav mainījušies. Palikuši tādi paši parasti, vienkārši cilvēki, savas tautas kalpi.
Tas gan ir apsveicami. Diemžēl pie mums Latvijā nereti var vērot, kā cilvēks pēc ievēlēšanas Saeimā izmainās. Dažkārt tas notiek pat ļoti ātri, tikai viņi paši, šķiet, to nemaz nemana.
Diemžēl tādi ļaudis ir arī pie mums Ukrainā. Kuri ātri aizmirst, kāpēc viņi atrodas parlamentā un kas viņus tur ir ievēlējis. Ka vara nav ordenis, medaļa, bet gan darbs un atbildība.
Es parasti saku, ka šādi cilvēki slimo ar koronavīrusu
(vārdu spēle, “корона” ukraiņu valodā nozīmē “kronis” – J. L.). Ne medicīniskā, bet savas augstprātības nozīmē gan. Jo viņiem sāk likties, ka galvā ir uzlikts karaļa kronis.
Slimības galvenā pazīme – sirdzējs pārstāj izjust un saprast reālo dzīvi, šī maņa viņam tiek atņemta. Patiesībā kaite ir viegli un ātri ārstējama. Pietiek aprunāties ar cilvēkiem, un viņi ātri vien atgriezīsies realitātē, nolaidīsies uz zemes no varas troņa augstumiem.
Dažkārt spēcīgiem, pat necenzētiem vārdiem, bet atgriezīsies. Un vēl viens ieteikums slimības profilaksei: vienmēr vajag atgādināt pašam sev, ka deputāta amats – tas nav uz mūžu.
Starp citu – kā jūsu delegācija atlidoja uz Rīgu? Vai ar privātas lidmašīnas specreisu?
Ar parasto “Air Baltic” reisu, turklāt ekonomiskajā klasē. Un ar šo pašu lidsabiedrību turpinām ceļu uz Tallinu. Nav ko svaidīties ar nodokļu maksātāju naudu.
Jūsu faktiskais līderis Volodimirs Zelenskis tika ievēlēts par Ukrainas prezidentu, pati partija guva pārsteidzošus panākumus parlamenta vēlēšanās – no 450 vietām jūs ieguvāt 254, tātad absolūto vairākumu. Starp citu, šāda situācija nekad nav bijusi Latvijas Saeimas vēsturē. Kā jūs skaidrojat savu panākumu?
Nekas līdzīgs nav piedzīvots arī Ukrainā. Partijas “Tautas kalps” panākumi bija savdabīgs prezidenta vēlēšanu saceltā veiksmes viļņa turpinājums. Tauta noticēja Zelenskim un viņa komandai.
Turklāt liela daļa Ukrainas sabiedrības izjuta vajadzību pēc dziļām un patiesām pārmaiņām
un šis noskaņojums ienesa politikā jaunus cilvēkus. Parlaments ir atjaunojies, vēl dažus mēnešus pirms vēlēšanām lielākā daļa deputātu nespēja pat iedomāties, ka drīz viņi rakstīs likumus, balsos par tiem, spēs reāli ietekmēt procesus valstī.
Vēl kāda pēdējo vēlēšanu īpatnība – gados jaunu cilvēku aktivitāte. Pirms tam jaunieši bija visai kūtri balsotāji.
Dažkārt tiek jautāts – ar ko gan Ukraina atšķiras no Krievijas? Te ir spilgts piemērs – šāda plaša varas nomaiņa, “nesistēmas” cilvēku ienākšana varas struktūrās modernajā Krievijā nebūtu iespējama…
Es teiktu – nevis “nesistēmas”, bet gan “ārpussistēmas” cilvēku. Jo mācēt atrasties varas sistēmā, spēt tajā strādāt patiesībā ir apsveicama īpašība. Arī es pats esmu “ārpussistēmas” politiķis, kuru liktenis, veiksme un tautas dāvāta uzticība nolikusi šajā atbildīgajā amatā.
Kurā jūs strādājat kopā ar visai ietekmīgiem un pieredzējušiem politiķiem. Opozīcija Radā ir neparasta – tie ir gan kreisie, es pat teiktu, promaskaviskie spēki, gan tādi, kas sevi uzskata par labējiem un patriotiskiem.
Piemēram, Jūlijas Timošenko un bijušā prezidenta Petro Porošenko partijas. Kāpēc viņi tā rīkojas šajā Ukrainai tik sarežģītajā laikā? Nesamierināmas programmatiskās atšķirības ar partiju “Tautas kalps”? Vai tomēr visam pamatā ir cilvēcisks aizvainojums?
Es negribētu dalīt Ukrainas parlamentu pozīcijā un opozīcijā.
Pašreizējo situāciju drīzāk raksturo vārdi “vairākums” un “mazākums”.
Paskaidrošu, kā tas strādā. Jaunais Ukrainas parlaments jau ir pieņēmis 158 likumprojektus. No tiem 82 pieņemti ar konstitucionālo vairākumu, vismaz 300 balsīm. Par tiem balsoja arī politiskie spēki, kurus, ja vien ir tāda vēlēšanās, varētu dēvēt par opozīciju. Tātad parlamenta frakcijas var un prot vienoties par Ukrainas valstij un tautai svarīgiem likumprojektiem.
Mēs zinām, ka Ukrainā faktiski notiek karš, Krievijas agresija, un tā ir jūsu tautas lielākā sāpe. Bet bez kara – kādas, jūsuprāt, šodien ir galvenās Ukrainas problēmas, kas būtu jārisina jaunajai varai?
Pašu galveno prioritāti nemaz nevar izdalīt. Valsts aizsardzība, armija, mūsu teritoriālās integritātes nosargāšana – tas pats par sevi. Bet tad nāk medicīna, sociālā joma, pensiju reforma, darbs pie nodokļu struktūras, ekonomikas izvešana no pelēkās zonas. Būdams ekonomists, es vēlētos akcentēt tautsaimniecības nozīmi.
Uzskatu, ka ekonomika ir svarīgāka par politiku, ka politika tikai papildina ekonomiku.
Tāpēc viena no galvenajām prioritātēm ir attīstībai labvēlīgas biznesa vides radīšana.
Ja augs ekonomika un ienāks investīcijas, radīsies jaunas darba vietas, palielināsies algas un valsts kasē ieplūdīs nodokļi, kurus varēs novirzīt attīstībai un sociālajai jomai – tā ir ābeces patiesība.
Es gan labi apzinos, ka šī darba smagums jāiznes nevis parlamentam, bet pirmām kārtām Ministru kabinetam.
Pirms dažiem mēnešiem es biju Ukrainā, kur braucu pa lielisku, nupat izbūvētu autoceļu Mariupole–Žitomira. Tas laikam ir jaunās valdības nopelns?
Valdības un pirmām kārtām prezidenta Zelenska. Viņš apzinājās, cik prioritāra šāda maģistrāle ir Mariupolei. Pilsēta atrodas vien divdesmit kilometru attālumā no tā sauktās norobežojošās līnijas, kas atdala Ukrainu no okupētajām Donbasa teritorijām.
Ja man vajadzētu pieminēt kādus konkrētus un acīmredzamus projektus, kuriem ķērusies klāt jaunā valdība, es nosauktu ceļu būvi un remontus. Parlaments savu darbu ir padarījis, budžets ir pieņemts, līdzekļi izdalīti, un vērienīgi darbi sāksies tuvākajā laikā. Vēl viena prioritāte – jaunu skolu un bērnudārzu celtniecība.
Mūsu pilsētas aug, ceļas jauni mikrorajoni, un visur vajadzīga sabiedriskā infrastruktūra.
Visvairāk trūkst tieši bērnudārzu, dažviet Kijevas reģionā bērnu skaits grupiņā sasniedz 40, pat 45.
Patlaban daudz tiek runāts par auglīgo Ukrainas zemju privatizāciju, par izpārdošanu ārzemniekiem. Kas notiek šajā jomā?
Patiešām, likums par zemes tirgus atvēršanu atrodas izskatīšanas procesā. Paredzams, ka pieņemšanas gadījumā tas stāsies spēkā šī gada oktobrī.
Likumā noteikti ierobežojumi, cik zemes drīkst piederēt vienam cilvēkam, – tie ir 10 000 hektāri.
Pagaidām zemi drīkstēs iegādāties vienīgi Ukrainas pilsoņi vai viņiem piederoši uzņēmumi. Savukārt jautājums par iespējamu zemes pārdošanu ārzemniekiem tiks lemts tautas nobalsošanā.
Bet kam patlaban pieder lauksaimniecības zemes?
Dažādi – valstij, zemniekiem, tā sauktajiem agroholdingiem jeb lauksaimniecības uzņēmumiem.
Gan Latvijā, gan pie jums Ukrainā viens no svarīgākajiem politiskajiem jautājumiem ir valoda, konkrēti – rūpes par valsts valodas saglabāšanu, lietošanu un attīstību. Šai ziņā jūs esat izteicis visai paradoksālu domu: “Kamēr es neieņemu valsts amatus, bet pret Ukrainu turpinās Krievijas agresija un Krievijas vadība vēlas “aizstāvēt” Ukrainas krievvalodīgos iedzīvotājus, es, uzstājoties televīzijā, izmantoju tikai krievu valodu. Ar to vēlos pateikt, ka nevajag ierasties ar tankiem, automātiem, ložmetējiem, “zaļajiem cilvēciņiem” un censties aizstāvēt mani kā krievvalodīgu Ukrainas iedzīvotāju.” Bet tagad, kad jūs esat oficiāla persona, kādā valodā jūs uzrunājat cilvēkus – krieviski, ukraiņu valodā?
Kopš ievēlēšanas par Augstākās radas priekšsēdētāju savā darbā izmantoju tikai ukraiņu valodu. Tas ir pats par sevi saprotams, jo esmu Ukrainas valsts amatpersona.
Sadzīvē ikdienā izmantoju valodu, kas katrā konkrētā brīdī ir ērtāka un piemērotāka, – ukraiņu vai krievu.
Ko jūs teiktu tiem Krievijas ekspertiem, kuri nenogurstoši zīmē jaunas ģeogrāfiskās kartes, kāda nākotnē izskatīsies Ukraina pēc iespējamās sadalīšanās. Galīciju paņem Polija; Donbasu un Odesu – Krievija, Aizkarpatus – Ungārija?
Atbildēšu vienā vārdā – nesagaidīsiet.
Jūs esat ieradies Latvijā, valstī, kuras tauta visus gadus kopš PSRS sabrukuma vienmēr jutusi līdzi Ukrainai un iespēju robežās to atbalstījusi. Ko, jūsuprāt, mēs varam mācīties viens no otra?
Vispirms vēlos pateikties Latvijai par sniegto atbalstu, īpaši Ukrainas teritoriālās nedalāmības atbalstīšanā.
Es zinu, ka latvieši labi izprot pašreizējo Ukrainas situāciju savas vēsturiskās pieredzes dēļ.
Mums ir vairākas kopīgas vērtības, un viena no tām ir demokrātijas principu ievērošana starptautiskās attiecībās, arī Eiropas Padomē.
Par Ukrainu varu teikt – tas, ko mēs varbūt visvairāk esam apguvuši no Latvijas, ir jūsu principialitāte, griba un spēja pastāvēt par savām tiesībām, vērtībām, ideāliem un brīvību. Savukārt kopīgi varam mācīties, kā labāk saprast vienam otru, kā draudzēties un palīdzēt grūtos brīžos.
