“Superlabs gads bija!” saka augu zinātāja Zeltīte Kaviere pēc piedzīvotā ugunsgrēka 0
Zeltīte Kaviere, 36,6 °C konsultante jau kopš pirmajiem žurnāla iznākšanas numuriem, ir dzīves smagumā mērcēta, bet vienlaikus tauriņviegla. Ja atnāk bēda, iesmej tai tieši sejā tik patiesi, ka arī pārējiem kļūst gaišāk.
Pavasara sākumā viņai nodega māja, pēc pāris mēnešiem – nopietns izklupiens veselībā. Bet brīdis, kad dzīve piespieda mazliet apstāties, kaut vai iemetot slimnīcas gultā, jau garām, un Zeltīte atkal ir savā elementā. Cilvēkos, ārstniecības augos. Jaunās rūpēs, jo jāceļ māja. Citādi Silkalni.
– Varēji iedomāties, ka 2012. gads tev izrādīsies tik skarbs?
– Superlabs gads! Tik daudz jauna izjusts! Tādi cilvēki sastapti! Kopš pažara ik pa brīdim ausīs skan tautasdziesma par sēdēšanu pie garajiem Dieviņa galdiem. Mēs visi taču tur esam. Māra sēž, Laima. Un Dieviņš. Cik izdarām, tik nopelnām – katrs saņem to, kas viņam pienākas. Viens ordeni. Otrs ko citu.
Es esmu nopelnījusi atklāsmi, cik daudz apbrīnojamas nesavtības apkārt. Kad atver aploksni, kurā 85 gadus veca pensionāre ielikusi desmit latus manai jaunajai mājai, aizkustinājumā raudiens nāk.
Ir vēl viena lieta, par ko aizvien vairāk domāju. Neesmu baznīcas cilvēks, bet visos mūža svarīgos mirkļos esmu skaitījusi Tēvreizi. Īpaši tad, kad bērni bija mazi – pie sevis murmulēju, kā pati teicu, pātarus. Runāju ar Dieviņu, lai viņiem viss labi. Bet tikai šogad manī lūgsnas vārdi piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem atklājušies pa īstam. Lielākā daļa cilvēku, mani ieskaitot, taču tos tikai mehāniski izrunā. Piemin piedošanu, bet visi pāridarījumi, vienalga, vai ķēruši pirms pieciem vai piecdesmit gadiem, prātā joprojām. Nu kā vari gribēt, lai Dieviņš piedod tev, ja pati piedot nespēj? Zinu savas vainas, kur arī man tas nekādi nesanāk. Jāpieņem, ka Dieviņš mani visādi bakstīs līdz brīdim, kamēr iemācīšos.
– Diezgan sāpīgi bakstījieni, turklāt cits aiz cita.
– Sākās no dzimšanas dienas; man šogad palika piecdesmit divi gadi. Ar ieskrējienu nesoties no pagraba, pēkšņi paslīdēju. Tiklīdz domās piefiksēju: tūlīt iebraukšu ar pieri ābelē, nākamajā sekundes daļā signāls, ka galvu gan dauzīt nedrīkst. To sargājot, tinkš! – celim saite pušu. Tas bija 5. martā. Bet 21. martā ugunsgrēks. Tieši tad, kad ēdām vakariņas, zvanīja kaimiņu Lienīte: Zeltīt, vai tas ir normāli, ka no jūsu mājas tik traki dūmi ceļas? Kad izskrējām laukā, jumts jau bija liesmās. Paldies pažarniekiem, ātri atbrauca. Un kaimiņiem, kas uzreiz metās palīgā. Un ugunij, ka netrakoja, bet dega tik mierīgi, ka lielu daļu mantu paguvām iznest. Tomēr simtgadīgās mājas vairs nav. Visu, kas atlicis, vajadzēja nojaukt. Tagad jālauza galva, kā uzcelt jaunu. Diez vai pašai tas būtu ienācis prātā – publicēt medijos lūgumu pēc palīdzības. Taču saskrēja draugi: Zeltīt, tev citas iespējas nemaz nav.
Tad nākamais pavērsiens. Jau senus gadus man ik pa laikam iesāpējās vēders. Pasāp, pāriet. Bet vienu vakaru pēkšņi – bāc, un es gar zemi. Aizrāva uz Valmieru. Slimnīcā esmu bijusi tikai reizēs, kad dzima bērni. Bet tagad operācija, vairākas dienas jāguļ pie sistēmām.
Pēc tam pa Jāņiem apsaldējos un zaudēju balsi, nu vairāk nekā mēnesi tikai čerkstu. Tomēr pati šos notikumus esmu jau aizmirsusi. Bija un izbija, nav vairs jāmaļ. Citi tomēr vēl grib visu saskaitīt, pieskaitīt. Varbūt cer, ka es notikušo saukšu par nelaimi vai kreņķiem? Man tās ir Dieviņa mācībstundas.
– Nevis nejaušība, bet likumsakarība?
– Ja cilvēks domā dzīvei līdzi, nejaušību nemaz tik daudz nav. To taču zina jebkura domājoša sieviete – ginekoloģijas zonā sakrājas neatrisinātās problēmas ar vīriešiem. Vienbrīd tam murskulim jāsprāgst, nevar tur mūžīgi palikt.
Jau pirms pieciem gadiem biju iesniegusi tiesā prasību laulības šķiršanai. Likās, ka viss iet grīstē, nekas labāks nav sagaidāms. Daudzi metas pie astrologiem noskaidrot savu dzīvi, arī man ievajadzējās. Toreiz man skaidri pateica: ja līdz piecdesmit diviem gadiem neaiziesi no šīm attiecībām, gan māju pazaudēsi, gan veselība būs jāstutē.
Tieši tā ir noticis, taču to varēja paredzēt pat bez astroloģiskās kartes pētīšanas. Tomēr arī to zvaigznes rādīja, ka es nekur neaiziešu.
– Secinājums?
– Savureiz tomēr vajag astrologus uzklausīt. Kaut vai tāpēc, lai sev atgādinātu, ka klausīšanās, kam neseko rīcība, neko nedod. Tomēr izdarīt var tikai tā, kā tajā brīdī iespējams. Tīšām neviens nerīkojas aplam.
Savukārt viss, kas mani sagaida pēc astrologa iezīmētā robežvecuma, ir vienkārši superīgi, un arī tas pēc zvaigžņu prognozēm. “Mājai bija jāaiziet, jo tev tā bija nevis miera osta, bet patversme,” sacīja astroloģe pēc ugunsgrēka. Un teica, ka jaunie Silkalni nebūs vis māja, bet pils. Tieši tāda, kāda man vajadzīga.
– Pilskungs tas pats?
– Ha, ha, ha! Zvaigznes rādot, ka vismaz turpmākos trīsdesmit gadus – jā. Ja neizšķīrāmies tagad, arī nākamais cikls jālauž kopā. Bet kaut vai tāpēc bija jēga pie astrologa aiziet, lai nomierinātos un nevainotu sevi, Jāni un nez ko vēl. Sen zinu, ka vīrs man labs. Akmeņus izjūt un kosmosa enerģijas uztver, nepārspējams metālapstrādes darbos. Kad šķūnī rukāju, smalcinot asinszāles, atnes odziņas. Pelnījis laimi, tikai ar mani laimīgs nav. Nevar nabadziņš saprast, kāpēc rītos, kad noliek man pie gultas kafiju un maizītes, es nepriecājos, bet šņācu, ka brokastis varu uztaisīt pati, bet kūts grīda beidzot būtu jāsalabo viņam, citādi es tajos caurumos kaklu lauzīšu. Ka ceļmalas jānopļauj un paša paņemtie zemes hektāri ir jāsakopj. Liels un gudrs pārliecībā, ka saimnieks. Bet uzņemties par saimniecību atbildību pat netaisās. Līdzsvars, izeja un risinājums jāatrod man. Tas drausmīgi nogurdina un izsūc spēkus.
Tomēr tagad zinu: lai kā gribētu, šis cilvēks nav un nebūs saimnieks. Viņš ar manām acīm lietas neredz un nekad mūžā neredzēs. Par visu, kas man vajadzīgs, atbildība jāuzņemas pašai.
Bet, ja vēlēšos, lai viņš kaut ko izdara, man tas arī turpmāk būs ar pirkstu jānorāda, ērcīgā balsī jāatkārto. Sevi par to vairs nevainoju. Arī viņu ne. Tāda ir mūsu kopdzīve, kas abiem dota par skolu. Un mani māc aizdomas, ka tā ir daudzām ārēji stiprajām un brašajām sievietēm. Tātad taisnība: viss, kas mūs nenogalina, dara stiprākus. Un ir vajadzīgs.
– Tiem, kuri tevi pazīst, ir diezgan skaidrs: Zeltītes spēks ir optimismā un neparastajā darbietilpībā – ārstniecības augi, lopiņu pilna kūts, lekcijas un semināri, ekskursantu grupas, piedalīšanās dažādos Eiropas projektos. Kādām zemsedzēm šīs īpašības lauzušās cauri?
– Dieviņš mani allaž tādos apstākļos ielicis, kas māca un norūda. To, kā nav vienā vietā, ļauj atrast citā. Gādājis, lai pat tas, kas sākumā nešķiet likteņa balva, vēlāk izrādītos ieguvums.
Mammai esmu pūra bērns. Skolas laikos tiku apskausta: cik tev jauna mamma.
Kad man bija gadiņš, viņa satika vīrieti, ar kuru apprecējās. Patēvs bija dzērājs – normāls, kad skaidrā, bet varmāka, kad pilnā. Tad klapēja gan mammu, gan mani. Sita riktīgi, ka asinis pa sienām šķīst. Apsaukāja. No nekaitīga mazulīša pēkšņi pārvērtos par kuņas bērnu.
Lai mani pasargātu, pa vasarām tiku sūtīta pie vecāsmammas māsas uz Inčukalna Ozolājiem. Tantes vīrs bija mežsargs, ģimenē pieci bērni, pie viņiem no sava Valmieras dzīvoklīša bieži brauca arī mana vecvecmamma. Elektrības mājās nebija, toties valdīja mīļums, disciplīna un darbs. Kūtī piecas govis, ko ganīja pa meža stigām. Es visur līdzi – tā notika pirmā iepazīšanās ar zālītēm, kokiem, dzīvniekiem. Arī visus vecos štrumentus pazīstu, senos strādāšanas paņēmienus esmu apguvusi. Tas lietišķi arhaiskais piegājiens man turpmāk bijis ļoti vērtīgs: darīt darbu ar prieku, visu paveikt līdz galam un kārtīgi.
Kad nāca gatavas jāņogas un dzidrie āboli, mani sūtīja uz citiem ciemiem – pie vecātēva māsas uz Saulkrastiem. Jānīšonkulis, viņas vīrs, bija gleznotājs un restaurators. Mājā grozījās Beļcova, Ada Neret niece īrēja istabiņu, no Maskavas gleznotāji brauca. Tas, kā radoši ļaudis pret pasauli izturējās, cik dzirkstoši spēja atraisīties, manī veidoja priekšstatu, kādu gribētu veidot savu dzīvi.
Ja bērnība būtu bijusi līdzenāka, šādu pieredzi nebūtu guvusi.
– Patēvam esi piedevusi?
– Man jau nebija jāpiedod, jo ne rūgtumu, ne naidu pret viņu nejutu. Agri sapratu, ka daži vienkārši tā dzīvo, pat neapjaušot, ka tas nav normāli. Par to, ka manī iedzīts pamatīgs riebums pret alkoholu, varu būt patēvam pat pateicīga. Pietiek tikai just to smaku, lai pat godājami ļaudis manās acīs zaudētu cieņu.
Vēlāk patēvs ar mammu izšķīrās, bet, sākoties juku laikiem, pēkšņi uzradās atkal. Viņam nebija kur palikt, tāpēc piedāvāju nākt pie mums: ēst dabūsi, bet par to kaut ko saimniecībā palīdzēsi. Taču, ja dzersi, uzreiz prom. Noturējās Silkalnos gandrīz trīs gadus. Ļāva man nokļūt pie svarīga atklājuma. Skatāmies filmu, kur vīrietis sit sievieti, bet viņš patiesā līdzjūtībā vaimanā, cik briesmīgi tā rīkoties. Netēlo. Vēlāk, kad sāku nopietni mācīties psiholoģiju, uzzināju, ka tas ir zinātniski apstiprināts: vīriešiem Dievs ielicis aizsargfiltru, kuram atmiņas par pašu sliktajiem darbiem netiek cauri. Lai sirdsēsti nekavētu ne iet karā, ne turpināt darīt to, ko negribas paturēt prātā, viņi savus tumšos izgājienus tiešām neatceras saistībā ar sevi. Man to saprast bija ļoti svarīgi.
Pārmetums mammai gan manī sūrstēja visus tīņa gadus. Par to, ka viņa spieda gan mani, gan brāli un māsas Tētu (tā mēs viņu saucām) cienīt. Taču drīz sapratu, ka patiesībā mamma rīkojās tik labi, cik savos apstākļos un ar savu izpratni spēja. Ne tikai četrus bērnus viena izvilka, bet bija labais gariņš daudziem, kuriem klājas grūtāk. Entās radu tantes balstīja un aprūpēja, kam vien varēja, palīdzēja. Tas, ka arī mani šad tad dēvē par māti Terēzi, varbūt nāk no viņas.
Savukārt ķēriens uz pavāru lietām – visvairāk no vecāsmammas un viņas māsas. Abas bija kaucmindietes, gāja godus taisīt. Man tagad nevajag turēt priekšā recepti, lai tiktu pie ēdiena. Pagaršoju un uzreiz saprotu, kā tas gatavojams. Tāpēc esmu pārliecināta, ka bērnu nevajag dricelēt ar runāšanu, kas un kā viņam jāapgūst. Visspēcīgāk iedarbojas tas, kam pieaugušais ir par piemēru.
Izejot patstāvīgajā dzīvē, tādu darbu, ar kuriem es nevarētu tikt galā, nemaz nebija. Cita lieta – pārāk bieži tiku ielikta apstākļos, ko pati nebiju izvēlējusies. Taču atbildību uzņēmos.
– Kā nonāci Silkalnos?
– Abi ar Jāni Kavieri bijām tikko kā apprecējušies, Vaidavā dzīvojām vienistabas dzīvoklītī, bet bijām nolēmuši celt savu māju. Abi pusvadītāji – man pa mežu līniju cilvēki pakļauti, jo biju beigusi Aizupes Meža tehnikumu, Jānis priekšniekoja pa garāžām. Tikām pamatīgi kaunināti par vēlmi nošķirties, pamest dzīvi ciematā, un tā celšanas lieta drīz pajuka. Pēkšņi Kavieris man paziņoja, ka turpmāk dzīvosim Silkalnos, mājā, ko bijušie īpašnieki pārdevuši kolhozam. Ēka jauka, vieta laba, tikai es, radusi būt ļaudīs, tādas nošķirtības dēļ jutos kā izsūtījumā. Vīrs tumsiņā uz darbu, tumsā mājās. No cilvēkiem piekusis, vislabāk jutās klusējot. Man tikai mazais Jancītis, ar ko parunāties.
Pēc laika uzzināju: Kavieris pieprasījis arī zemi, un mēs būšot zemnieki ar padsmit slaucamām govīm. Spirinājos pretim, jo jutu: tas, ka māk strādāt, vēl nenozīmē, ka esi labs saimnieks. Gan radi, gan visi iespējamie priekšnieki centās mani vest pie prāta. Nu ko – zemniekojām. Pienu uz pienotavu nesūtījām, dabūjām uzpircēju. Kad viņam ar maksāšanu nojuka, paši vedām kannas uz Trikātu un pienotavā mainījām pret sieru, to savukārt izvadājām pa bodēm. Baigās iekšas vajag, lai tā kruķītos. Nauda lasījās, taču tāpat visām vajadzībām nepietika. Un vēl dažādas krīzes nāca. Arī Jānim krīze. Bet, ja trīs skolas bērni pie sāniem, kādam tā dzīve jāvelk un krīzēm cauri jāsitas. Tā veidot Silkalnus par līdzsvara un harmonijas vietu kļuva aizvien grūtāk. Jā, visu, uz ko es pastāvīgi spiedu, vīrs izdarīja: ievilka ūdensvadu, ierīkoja kanalizāciju, centrālapkuri, vannas istabu un tualeti, vēlāk bēniņos tika iztaisīta istaba puikām, ēkas tukšajā galā Ligitai. Bet viss – uz ātro, pa vienkāršo. Visu pats, pats, kaut tik daudzveidīgos darbos saprašanas nav. Tiklīdz viens mājas gals pabeigts, no otra jau kaut kas brūk kopā. Es neko mainīt nespēju, tāpēc domās bieži vien atvainojos mājas cēlājiem, ka savas saimniekošanas laikā mēs būvi nevis darījām skaistāku, bet drīzāk nolaidām. Varbūt tieši tāpēc tā nodega. Nevis Silkalni, bet tas, kas tajos neiederas.
– Kā tiki līdz ārstniecības augiem?
– Uzdūros informācijai, ka Rīgas Farmācijas fabrika aicina uz sadarbību zemniekus, kuri vēlas audzēt ārstniecības augus. Nopriecājos: beidzot būs kaut kas priekš manis. Arī Jānis uzreiz ieinteresējās. Salasījāmies krietna grupiņa, kas gribēja jauno iespēju izmēģināt. Visu ziemu bioloģijas zinātņu doktors Dailonis Pakalns braukāja uz Valmieru mūs mācīt. Jau pirmajā pavasarī pārdevām divas govis, lai varētu stādus nopirkt.
Bet man jau nepietiek vienkārši darīt – vajag vairāk, dziļāk, argumentētāk. Paņēmu savus drogu paraudziņus un braucu uz Rīgu pie dāmas, kura galvenā par aptiekām: mums gribas kārtīgu izglītošanu. Viņa: nē, ar pāķiem nestrādājot. Bet es jau mierā nelikšos. Tikko bija sācis darboties Silvanols, arī Medicamina. Aizbraucu uz Koksnes ķīmijas institūtu pie zinātniekiem Imanta Kaimiņa un Māra Daugavieša – tā pati atbilde: mums ir savi sadarbības partneri. Visu dienu, pret stenderi atspiedusies, nostāvēju gaitenī.
Darbdienas beigās slavenais Medicaminas šefs Kaimiņš tomēr pienāca pie manis – ko īsti gribu? Mācīties, saprast vairāk, nekā zinu patlaban! Pēc tās reizes, tikko kāds izglītojošs pasākums, sauca arī mani.
Bet tad jau paši sākām organizēties. Biedrību nodibinājām, varējām autoritatīvus pasniedzējus aicināt. Vēl tagad esmu pateicīga, ka zinātnieki un dakteri mums noticēja un mācīja visu, ko zināja paši: Babarikins, Nagobads, Pakalns, Kukina, Kacars, Terešķo, Eniņa, no Krievijas atbraukuši fito lietu sapratēji. Kad skolnieks gatavs, skolotājs vienmēr atnāk.
– Kā tiki pie stiprajiem papīriem – visām atļaujām un sertifikātiem?
– Es neesmu no tiem, kas vēkš par neizpildāmām prasībām. Uzskatu, ka visās lietās kārtībai jābūt, taču Pārtikas un veterinārajā dienestā (PVD) manas tējas un to ražotne joprojām reģistrēta nav. Toties ar Farmācijas fabrikas kvalitātes audita izsniegtiem sertifikātiem jebkurā brīdī varu apliecināt, ka viss atbilst prasībām. Paradokss, bet, tiklīdz reģistrēšu savas tējas PVD, uzrakstā uz paciņas vairs nedrīkstēs būt neviens ar medicīnu saistīts termins. Bet, tikko nav skaidri pateikts, kam tēja domāta, to nepērk. Saaukstēšanās laikā cilvēks meklē pretklepus līdzekli, nevis kaut kādu Vieglo elpu.
– Reizēs, kad izdodas tevi sazvanīt, tu vai nu rukā pa tēju ražotni, vai steidzies uz kādu pasākumu, vai uz kursiem mācīties. Atceros, pēc ceļa traumas raizējies nevis par sāpēm, bet – kāja divreiz resnāka, taču ierašanos dāmu kluba pasākumā atlikt nevarot. Arī nākamajā dienā pēc ugunsgrēka, guģodamās, ka visi krūšturīši sadeguši, tik un tā aizbrauci uz Melo-M koncertu. Kas tevi trenc?
– Kamēr tev ir tikai vidējā speciālā izglītība, tu neesi nekas, tavos argumentos neviens neieklausās. Man arī palika kauns no saviem jauniešiem. Viņiem – augstskola, bet man ne? Turklāt Latvijā likumdošana paredz, ka citus mācīt drīkst tikai augstāko izglītību ieguvušais. Kas cits atlika, kā stāties Latvijas Lauksaimniecības universitātē? Tagad man ir tiesības gan lasīt lekcijas par ārstniecības augiem, gan vadīt dažādus kursus. Savukārt antropozofijas zināšanu apguve vajadzīga pasaules kārtības izpratnei. Senās baltu zināšanas, ko patlaban apgūstu Sudraba ticējuma kursā, ļauj apzināties gan katram savu, gan visas mūsu tautas vietu bezgalīgajā laika ritējumā. Tas ir kolosāli, ka sevis izglītošanas iespējas tagad ir tik dažādas – katrs var izvēlēties sev svarīgāko.
– Pastāsti par kādu savas dzīves strupceļu, kur iegūtās zināšanas ļāvušas situāciju risināt gudrāk un mazsāpīgāk!
– Man galvenā problēma vienmēr saistījusies ar attiecībām ģimenē. Ar pārmetumiem, ka otra neizdarītais kavē manus darbus un ieceres, kaut arī rezultāts būtu vajadzīgs mums abiem: bērnus izskolot, ražotnes darbu nodrošināt, māju sakārtot tā, lai tajā prieks dzīvot. Kad beidzu personības attīstības kursu Esi, kas vēlies būt!, pēkšņi sapratu: ja gaidīšu, kad otrs darīs, nebūs nekā. Ja man vajag, man arī jādara, nespiežot kādu mocīties ar to, ko viņam nevajag.
Izdarīju, nopelnīju, nopirku, bērnus izskoloju. Un tikai par savu godīgi sastrādāto naudu.
Tad pēkšņi – bāc! – ugunsgrēks. Palīdzēsim Zeltītei! Ziedojumi man, kura visu laiku lepojusies, ka pati varu dot citiem… Cik man bija grūti, kad nāca pirmās īsziņas no bankas par naudas ieskaitījumu!
Tā trešdien, ceturtdien. Bet piektdien pusdienlaikā pēkšņi pat fiziski likās, ka Dieviņš iedod ar knipi pa degunu: nav ko staigāt tik lecīgai – pati, visu pati! Ir reizes, kad ar to nepietiek, jāiemācās pazemība. Nevis samierinies, bet nomierinies un ar cieņu pieņem arī to, ko dod tev. Šo principu māca antropozofija – zinātne par likumsakarībām, kas Lielo Kosmosu savieno ar mazo. Skaidrojot, kā ar pateicību ņemt un dot. Kā pabeigt un sākt no jauna. Kā krāt sevī un atlaist vaļā.
– Par celtnieku ierašanos tavā mājā varot teikt gandrīz tā – no debesīm nokrita?
– Kaut kas līdzīgs brīnumam bija gan. Nauda lasās, celtniecība jāsāk, pilnas avīzes ar sludinājumiem par būvniekiem, bet nevienam nevaru zvanīt, jo man nav, ko viņiem maksāt. Un tad notika kā tautasdziesmā teikts: izrakstīju, saskaitīju, atdod Dieva rociņā. Hokeja čempionāta laikā zvans no Zviedrijas: mēs, divi celtnieki, savu peļņas laiku tur esam nolauzuši, tagad braucam uz mājām un esam ar mieru uzcelt māju arī tev. Maksu neprasām, jo atstrādājam karmu.
Protams, uztvēru to kā joku. Bet drīz nākamais zvans – tūlīt būsim klāt.
Viss ceļas un top, un tiešām ir mazliet kā pasakā. Gribu jaunajā mājā plīti un veco mūrīti atstāt. Celtniekpuiši izdomāja, kā to dabūt gatavu. Pilnīgi droši zinu, ka tur joprojām mīt mājas gariņš. Saritinājies, gaida laiku, kad varēs brīvi izstaipīties. Kad Uģītis bija mazs, viņš bieži rādīja: mammu, re, re! Tu redzēji – mājas gariņš aizslīdēja.
Līdzinot pamatus, atradām arī akmeni, kāds tika iestrādāts visu seno māju plāna vidū. Mēs tam virtuvē likām flīzes virsū, pat nezinājām, ka tāds tur atrodas. Jaunajā mājā tas būs goda vietā.
– Kas jaunajā mājā būs citāds?
– Tajā atradīsies vien tas, par ko pati esmu uzņēmusies atbildību. Bet tas nozīmē, ka nekas netek, nepil, pa nagiem nesit, neaizdegas, jo nav uz bui duj salipināts. Un, lai kāda rosība valda apkārt, mājā rodams miers.
– Pēc ugunsgrēka teici: abi dēli, kuri jau ieriktējušies Rīgā, nu sakot, ka grib atgriezties. Vai, būvējot māju, domā arī, kā viņiem izpatikt?
– Uzskatu, ka tas ir galīgi aplam – kaut ko darīt ar domu: lai bērni turpina manis iesākto, kad pati vairs nevarēšu. Viņiem spārni jāatstāj brīvi, lai lido, kur paši vēlas. Ja gribēs, atgriezīsies. Bērniem jāstāsta par skaistajām tālēm, jāmudina tās iepazīt.
Meita Ligita, izcīnījusi uzvaru pasaules U-23 čempionātā akadēmiskajā airēšanā, tika uzaicināta studēt un sportot Dienvidkalifornijas universitātē Losan- dželosā. Ieguvusi bakalaura grādu pilsētu plānošanā un būvniecībā, tagad maģistrantūrā apgūst menedžmentu un vienlaikus strādā airēšanas komandā.
Vienmēr saku: izskrienieties, izbrauciet, ieraugiet, kas pasaulē skaists! Un, ja tad nāksiet atpakaļ, ziniet, ka esat gaidīti, lai visu sāktu no jauna un darītu tā, kā pašiem patīk.
Man liekas, ka tie, kuri Silkalnos dzīvojuši pirms mums, tieši tā rīkojušies – cēluši sev. Neesmu māņticīga, bet, zinot, ka pirmā mājas saimniece te nomirusi, viņas neredzamo klātbūtni ļoti respektēju, kādu godu pastāvīgi atdodu. Domās atvainojos, ka mēs māju tiktāl nodzīvojām. Un lūdzu svētību, lai jaunajā viss ir citādāk.
– Ne vien mājas gariņam un vecajai saimniecei tu lūdz svētību…
– Jā, palūdzos arī savā baznīcā – mežā pie vecās priedes. Ja man nopietni vajag ar Dieviņu parunāties, vienmēr dodos uz turieni. Atceļā nepaspēju ne līdz mājai aiziet, kad viss jau nokārtojies.
Ar priedi iedraudzējos, kad Jančuks vēl bija mazs. Kavieris pārnāca no darba, es bēbi viņam rokās un līdz govju slaukšanai uz mežu. Atpakaļ nākot, pieeju pie apkārtnes lielākās priedes, atpūšos. Drīz jau gribējās tai apķerties, parunāties. Pēc papīriem šim kokam jau tolaik bija simt desmit gadi. Kā mammu viņu izjutu.
Pirms vairāk nekā desmit gadiem sāku interesēties par senajiem rituāla ugunskuriem un meklēju vietu to kurināšanai. Jānis, kuram enerģiju izjūta ir ļoti spēcīga, norādīja uz manu priedi: stiprākā vieta mūsu apkārtnē.
Tagad ugunskura draugu grupiņa noteiktās dienās pēc senās baltu laika skaitīšanas metodes – Artura kalendāra – te rīkojam uguns rituālus. Vispirms paldies graudi, tad lūgumu un vēlēšanos ziedojums. Sākam ar lielajām lietām, domājot par Dieviņu, par visām mātēm – Zemes, Vēja, Meža māti. Tad ejam tuvāk pie valsts – savu Latviju godinot, vienmēr dziedam himnu. Pamazām nonākam līdz savai mājai, makam un vēderam. Saimniecībai, darbiem, bērniem. Īpašā dziesmā sasaucamies ar tiem, kas nav varējuši ierasties. Zinu, ka domās arī meita Ligita, lai gan pašlaik tālu, vienmēr ir ar mūsu spēka uguni. Tāpat mani dēli un viņu meitenes; Linda jau kļuvusi mana vedekliņa.
– Kā audzināji bērnus, ka izdevies saglabāt ar viņiem tik ciešas saiknes?
– Ar bērnu daudz jārunā un jābūt kopā, viņam viss jāpaskaidro un jāizskaidro, lai viņš pieaugušo neuztver tikai kā piļītāju vai soģi. Visus trīs jau no mazotnes esmu ņēmusi līdzi gan uz kāzām, gan bērēm. Vienmēr stāstījusi, ka viņi drīkst gan dzert, gan pīpēt, bet tikai tad, ja paši tā gribēs, nevis kādam izdabājot.
Stingri uzskatu, ka no pirmajām dienām bērnam jāiemāca strādāt un iesākto darbu pabeigt. Un nav nepareizi, ka reizēm par veikumu tiek arī samaksāts, bet par savu naudu viņš drīkst pirkt visu, ko iekāro.
Par vairākām lietām jau kopš bērnības mums bijusi stingra noruna. Svarīgākā: kamēr jūs mācāties, māte par jums gādās. Tiklīdz izglītība iegūta, ar sevi jātiek galā pašiem. Silkalnos atgriezties drīkstat tikai pēc 26 gadu vecuma sasniegšanas, kad prāts nobriedis, skološanās pabeigta un cilvēkam skaidrs, ko viņš no dzīves gaida un ko var tai dot.
– Kas tev no dzīves vajadzīgs?
– Prieks! Arī negadījumu reizēs, ja pieticis gudrības aptvert, ka ar tiem Mīļdieviņš kārtējo reizi māca pagriezt dzīvi uz labu. Arī to, kas iesprūdis, kaut kur aizķēries. Nedod Dievs, jel ko darīt par spīti kādam vai ar domu: nu gan es parādīšu! Galvenais – visu veikt ar mīlestību un aiz mīlestības. Pat ejot pa mežu, pielikt roku priedes stumbram, noglāstīt lazdas lapotni. Katru zāļu buntīti, katru sagatavotās tējas paciņu pirms laišanas tautās vispirms samīļot. Pēc nogriešanas augus uzreiz sasmalcināt, lai nemokās, mēģinot ilgāk saglabāt dzīvības procesus.
Dieviņš neko nav radījis bezjēgā, un mums tas jātur godā.
– Tu tici reinkarnācijai?
– Citādu pasaules kārtību pat iedomāties nespēju. Vēl maza būdama, domāju: kā tad bija, kad vēl nebiju piedzimusi? Neko sliktu tak neatceros! Tāpēc man nekad nav bijis bail nomirt. Jo zinu, ka aprite ir mūžīga un nekas nepazūd, tikai pārtop.
Mūsu ģimenē visiem piekodināts, ka mani pēc aiziešanas nedrīkst kapos norakt, bet jāsadedzina. Pat nauda tam atlikta.
Bet par tām mūžības lietām iespējams spriest dažādi. Gan tā: ja jau reiz man šajā dzīvē ir tik daudz labu ļaužu un brīnumainu notikumu, esmu taču to kaut kad nopelnījusi. Bet brīžos, kad iet kā pa grubuļiem, ļaut sev papukoties, ka iepriekšējā dzīvē laikam esmu bijusi liela maita. Tomēr pamatā cenšos nenovirzīties no pārliecības: šī dzīve ir superlaba, bet nākamā būs vēl foršāka. Jo atrodam jau tikai to, ko meklējam.
Zeltītes ieteikumi, kā ātri panākt vēlamo * Jebkura slimība vispirms iemājo gara un ētera ķermenī, tikai tad signalizē ar fiziskām izpausmēm. Veids, kā izdabūt to laukā: ievilkt elpu tik dziļi, lai to sajustu zem nabas, tad izelpot caur pēdām. Kopā ar visām draņķībām, kas uzkrājušās. Īpaši tas der, atbrīvojoties no mokošām domām, kas neļauj aizmigt. * Uz slikti dzīstošām brūcēm, sāpošām locītavām, sasitumiem piesaitē māllēpes lapu ar zaļo pusi pie miesas. * Našķis un zāle nomākta garastāvokļa izliedēšanai: kilogramam sasmalcinātu ceļmallapu uzber kilogramu cukura, lai izvelk sulu, pievieno citronu, uzvāra, notecina, sīrupu lej burkās glabāšanai, saldos biezumus sažāvē ziemai glabājamām končām vai uzreiz apēd. |
