Guna Roze: Esi dzejnieks – radi no nekā! 3
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pēc Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) projektu konkursa rezultātu paziņošanas saasinājās nemainīgi jūtīgais jautājums par atbalstu rakstnieku rezidencēm, jo Dubultu Rakstnieku namam finansējums atkal ir “piešķirts-nepiešķirts”. Kādas tad ir rezidenču iespējas Latvijā?
Stabila rezidence jau divdesmit gadus ir vienīgi Ventspils Starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja, kas darbojas cauru gadu un pārsvarā uzņem tieši pašmāju autorus. Ēka pieder pašvaldībai, dome apmaksā tās remontus un aprīkojumu, daļēji arī uzturēšanu. Tāpat dome piešķir izcilības stipendijas un atbalsta Kurzemes prozas lasījumus, arī Gadagrāmatas izdošanu un Rakstnieku mājas balvu “Sudraba tintnīca”. Citus uzturēšanai vajadzīgos līdzekļus piešķir Kultūras ministrija, “stipendijām rakstām projektus visur, tai skaitā VKKF”, skaidro mājas direktore Ieva Balode.
Dubultu Rakstnieku nams pieder Latvijas Rakstnieku savienībai, un tā viesus uzņem gada siltajā sezonā gluži pragmatisku apsvērumu dēļ – apkure ir ļoti dārga, tāpēc ziemā no tās atsakās. Pa kādam rezidentam uzņem arī Sigulda. Savas mājas kā Ventspilī un Dubultos tur nav, taču konkursa “Zelta ābele” speciālbalvā tiek dāvāta ekskluzīva rezidence Murjāņos Ziedoņa muzejā. Bet… tikai pāris dienas un tikai diviem autoriem gadā. Sigulda rezidenču jautājumu risina, arī pērkot vietas viesmīlības uzņēmumos, piemēram, atdzejas darbnīcai šogad būs rezidence viesnīcā “Sigulda”, ko finansē pašvaldība.
Šovasar durvis vērs jauna rezidence – Jāņa Baltvilka dzimtajās mājās Tukuma pusē. Pieteikumu bija daudz vairāk nekā iespēju uzņemt, stipendijas – simboliskas. Taču arī šī rezidence pagaidām ir sezonāla, jo mājā ir malkas apkure un tikai retais vairs zina vārdu “šīberis”. Ir skaidrs, ka rezidenču Latvijā katastrofāli pietrūkst.
Kāpēc rakstniekiem vajag rezidences, kāds jautās. Kāpēc par to jāmaksā no nodokļu maksātāju naudas? Atbildēšu ar pretjautājumu: kāpēc visi un vienmēr – gan valsts, gan pašvaldības reizēs, kad jādižojas, – atceras savus māksliniekus, skaļi nosauc viņu vārdus un darbus? Kad jāatbalsta – radoši atgaiņājas.
Vispirmkārt, tas ir valstiski svarīgi – radīt darbus valsts etniskajā valodā. Bet radīšanai vajag apstākļus. Fotogrāfs ir kā gliemezis – viņam māja vienmēr līdzi. Māksliniekam, arī tēlniekam ir sava darbnīca – sava svētnīca, kas nav mobili paņemama līdzi. Ar rakstnieku ir citādi. Viņam vajag vienatni un prombūtni no visa, kas atgādina ikdienu. Nevis gribas, bet vajag! Ziedonim bija Murjāņi, un tās nav leģendas, ka laikā, kad meistars rakstīja, Ausma Kantāne staigāja uz pirkstgaliem un rāpās laukā pa logu, lai netraucētu. Baltvilkam bija sava dārza būdiņa. Atnācis četrus kilometrus no stacijas līdz dzimtajām mājām, viņš bieži devās tieši uz savu būdiņu, nevis mājā sasveicināties ar māti. Kāpēc? Lai neiztramdītu rindas, kas pa ceļam uzrakstījušās galvā.
Cits piemērs. Rakstnieks pie sava rakstāmgalda raksta vēsturiska vai nākotnes romāna ainu. Darbība notiek, piemēram, upmalā vai kosmosā. Un pēkšņi veras durvis un kāds jautā: “Nezini, kur ir TV pults?” Vai arī paziņo, ka lielveikalā tam un tam ir akcijas cenas, ko pirksim? Bet ne vēsturiskajā upmalā, ne nākotnes ainā nav durvju, kas var pēkšņi atvērties, nav arī lielveikalu un pat TV pults. Un rakstnieks ir ārā no teksta. Lūk, kāpēc rezidences ir svētnīcas, jo… tur neveras durvis. Pretēji mītiem rakstnieki uz rezidencēm dodas, lai būtu vieni un netraucēti. Lai gan – tieši tur, kaut vai gatavojot vakariņas kopīgā virtuvē, rodas pazīšanās un veidojas kultūrsakari, kas palīdz nest sava novada vai valsts vārdu pasaulē, lai valstij un pašvaldībai pie reizes atkal būtu ar ko lepoties. Ieguldījums kultūrā atmaksājas vienmēr!
Kopš Tukums ir UNESCO Literatūras pilsētu tīklojumā, ik pa laikam saņemam rezidenču piedāvājumus pasaulē un redzam, cik tie ir dāsni. Stipendija pārsniedz Latvijas minimālo algu, tiek apmaksāti arī nokļūšanas izdevumi un piedāvāts labs honorārs par autorvakaru vietējai publikai. Kāpēc gan Islandei, Portugālei, Šveicei, Polijai vai citām valstīm būtu jāmaksā par latvieša, čeha vai slovāka rakstnieka uzturēšanos viņu valstī? Iepriekšminētā iemesla – kultūrapmaiņas – dēļ. Jo izrādās – šis ir vislētākais veids, kā “nopirkt” iespējas, kā kļūt pamanāmam pasaulē.
