Kaislīga ceļotāja 0
“Mācību laikā izdomājām – nervi beigti! Dabūjām ārsta zīmi un posāmies uz Vidusāziju. Man ļoti laimējās, ka ārsta zīmi atstāju rektoram uz galda. Kāpēc? Vilciena biļetes jau rokā aprīlī. Vēlāk nevarēja, diplomdarbs bija jāgatavo. Durvīs saskrējos ar prorektoru, viņš prasīja, kas tas ir, un veda uz kabinetu. Es teicu – nervi beigti. Viņš naivi domāja, ka uz Cīrulīšiem došos atpūsties. Bija pārsteigts par Vidusāziju. Vēlāk šis prorektors atnāca ar stipru papīru, ka braucu uz Uzbekistānu pētīt tās keramiku. Tas mums ļoti palīdzēja. Bet kursabiedrene Elita mūsu sarunas laikā vēl pie daktera Skolas ielā bija. Viņa arī nolika rektoram papīru uz galda, tomēr nevienu nesatika. Viņu gandrīz izslēdza no akadēmijas tāpēc, ka bez atļaujas skolu gandrīz mēnesi kavēja,” par vienu no daudzajiem neaizmirstamajiem ceļojumiem stāsta Ēvī.
Vilcienā satiktā gleznotāja Līze Priede savulaik bija glābusi pazīstamā vācu komunista Lībknehta dēlu, kad tas slīcis. Maskavā dzīvoja viņa sieva, un Priede ieteikusi tur nevajadzīgās mantas atstāt. Kad ceļotājas ieradušās, mājās bijusi vien kalpone, kura par Latgales vāzi un Uguni un nakti plauktā teikusi: “Gabaliņš Eiropas.”
“Pēc mēneša atgriezāmies. Kursabiedrenei labāka vācu valoda, viņa aizbrauca mantām pakaļ, es paliku stacijā. Rīgas vilciena atiešanas laiks tuvojās, bet Elitas nav. Pēkšņi ieraudzīju – liela mašīna ar līkumu piebrauc pie stacijas. Lībknehta dēls. Viņš teica – nekur nelaidīsim, visu laiku gaidījām, esat gabaliņš Eiropas! Nokārtoja biļetes uz nākamo dienu. Mājās Lībknehta sieva uzreiz vannu sagatavoja, puse mūsu iedeguma pazuda,” par tikšanos ar vācu komunistiem stāsta Ēvī. Viņa pati nekad nav bijusi ne partijā, ne komjaunatnē.
Runājot par ceļošanu padomju laikos, pirmo reizi uz ārzemēm ārpus PSRS – uz Bulgāriju un Rumāniju – tēlniece devās 1969. gadā. Tolaik braucieniem uz citām valstīm vajadzēja ieteikumu, nācās doties uz Centrālo komiteju un atbildēt uz jautājumiem. Lilija Reiziņa, PSRS Augstākās Padomes deputāte un Ēvī klasesbiedrene, uzrakstīja raksturojumu, ka Ēvī ir morāli noturīga. Uz sociālistiskās demokrātijas valstīm varēja doties vienu reizi divos gados, uz kapitālistiskajām valstīm – reizi trīs gados, tomēr tēlniecei izdevās pabūt gan Vācijā, gan Čehijā. Vēlāk viņa aizbrauca uz Itāliju, Indiju, Kubu, Kanāriju salām un citām tuvām un tālām zemēm.
Ēvī lasa grāmatas, skatās televīziju. Tiesa gan, ne visus raidījumus. Viņai pieejami abi Latvijas sabiedriskās televīzijas kanāli, kā arī daudzi Krievijas kanāli. Jautāju, vai politikai seko līdzi. “Nē, kad ieraugu Putinu, uzreiz pārslēdzu programmu. Man neviens nevar līdzēt, un arī es nevaru mūsu politiķiem palīdzēt,” saka tēlniece. Viņas raidījumi ir 100 gramu kultūras, Personības un seriāls Smalkais stils. Krievijas televīzijā skatās raidījumus Rossija kuļtura (Krievija kultūra – no krievu val.) un Kto jesķ kto? (Kas ir kas? – no krievu val.).
