Izglītojās pie trīs varām 0
Rīgas 2. ģimnāzijā Ēvī iestājās 1939. gadā. Pirmo gadu mācījās Ulmaņa laikā, tad vienu gadu krievu un trīs gadus vācu okupācijas laikā. Pēc tam divus gadus mācījās Daiļamatniecības vidusskolā un iestājās Mākslas akadēmijā, kur apguva tēlniecības programmu un daļēji keramiku.
“Pēckara gados bija laiks, kad profesori akadēmijā par mākslu neko daudz runāt nedrīkstēja. Kad strādājām ar materiālu, saņēmām vien piezīmes par to, ka rokas par īsu vai kājas pārāk garas. Pamazām, pamazām kļuva brīvāk, varēja kaut ko stāstīt. Piemēram, es biju beigusi Mākslas akadēmiju un piedalījos pirmajā jauno mākslinieku izstādē. Tolaik notika darbu iztirzāšana. Man bija plika meitene (sievietes tēls ir gandrīz visos Ēvī darbos – aut.). Mākslinieks Mārtiņš Zaurs teica: Upeniece iespaidojusies no Majola. Es pirmo reizi to vārdu dzirdēju! Mēs neko nezinājām. Mākslas vēsturi mācīja, tomēr…”
Pirmajā kursā Ermitāžas apmeklējuma laikā mazās telpās izdevies atrast modernos franču impresionistu un ekspresionistu darbus. Nākamajā gadā viņa tos nav varējusi sameklēt. “Tas bija laiks, kad notika vēršanās pret formālismu, pret Zoščenko. Visiem darba kolektīviem bija jānosoda Ahmatova, Zoščenko, ko es savu mūžu neesmu ne lasījusi, ne redzējusi un dzirdējusi. Tāpēc arī pasniedzēji bija uzmanīgi savos izteikumos un varai ideoloģiski toleranti,” Staļina diktatūru atceras Ēvī.
Vēl viena nianse – sešu Mākslas akadēmijā pavadīto gadu laikā tikai reizi modelis bijusi meitene. Turklāt viņu vajadzējis atveidot, sēžot uz celīšiem un no mugurpuses. “Visticamāk, rudenī, kad modeļi pieteicās, gleznotāji izķēra smukākās meitenes. Mums palika veči. Kā tie profesori neiedomājās?”
Ēvī ar smaidu atceras kādu modeli – lāga, tomēr nedaudz jocīgu vīriņu. “Ko tik visu mēs viņam iestāstījām! Teicām: ja pienā ieliek sīpolus un tur saulē 30 dienas, rodas spirts. Ja vienu dienu saules nav, tad neiznāk. Un viņam, nabagam, neizdevās! Tas vēl nekas. Viņam uz krūtīm bija nedaudz spalvu. Kāda kursabiedrene teica – tas mums traucē, mēs neredzam formu. Nevaram pilnu maksu maksāt, jo formu neredzam! Tas dullais vienu dienu atnāca ar pietūkušām krūtīm, viņš pa vienai spalviņai bija rāvis ārā! Tad mums palika viņa žēl.
Jauki bija. Tik, cik pats varēji, tik akadēmijā arī guvi. Kad Eliass atkal drīkstēja stāstīt, mūsu kurss jau bija akadēmiju beidzis,” stāsta tēlniece.
