Esmu latviete, igauņu valodā nerunāšu! 0
Ēvī puse ir igauņu, puse – latviešu asiņu. Vectētiņš Aleksandrs Oinas bija meistars finiera fabrikā Tallinā, bet pēc vecā īpašnieka aiziešanas ar jauno saimnieku neesot varējis sadarboties. Viņam piedāvāts darbs Somijā vai Latvijā. “Tolaik saziņa bija krievu valodā. Man kopš bērnības vēl atmiņā – izvēle ir Latvija vai Indija. Vēlāk sāku domāt – Indija un finieris?! Tad sapratu, ka runa toreiz bija par Finļaņģiju,” ar savu neatkārtojamo smaidu stāsta Ēvī. Vecmāmiņa, arīdzan igauniete, dzimusi Kronštatē, kur viņas tēvs dienējis ķeizaram 25 gadus. Divdesmitā gadsimta 30. gados krīzes laikā vectētiņš un vecmāmiņa nomiruši. Savukārt Ēvī ģimene – māte Leida, igauniete, skolotāja, un tēvs Eduards, meistars finiera fabrikā – dzīvojusi Pārdaugavā. Vēlāk pārvākušies uz Sarkandaugavas rajonu, kur bijusi cita finiera fabrika.
“Mamma bija tik prātīga, ka vasarā mani pieteica Kronvalda pamatskolā, kas tolaik atradās pretī Anatomikumam. Ulmaņa laikā pamatskolā bija jāmācās sešus gadus. Pirms pamatskolas jāapmeklē bērnudārzs un sagatavošanas klase. Mamma mani 1. septembrī iesēdināja tramvajā un pateica konduktoram, lai pie skolas izlaiž. Man jākāpj ārā pie Elizabetes ielas, bet mani nelaiž. “Nē, meitiņ, mamma teica – pie skolas!” Es saku – man šeit jākāpj ārā! Nelaiž. Konduktors zināja Zālīša pamatskolu, kas pretim Mākslas akadēmijai, taču Kronvalda pamatskolu nezināja. Nodomāju – ir gan tie pieaugušie! Cauri Strēlnieku dārzam bija jānāk atpakaļ,” savu pirmo skolas dienu atceras Ēvī.
Taču viņas raksturs parādījies vēl agrāk, piecu gadu vecumā. Sarkandaugavā tolaik no jūras pie tilta pieveda svaigas zivis. Mamma nolēmusi, ka jāaizved vecmāmiņai. Salikusi groziņā un sūtījusi Ēvī uz Rūpniecības ielu. Vecmāmiņa ļoti priecīga – svaigas reņģītes! “Viņa man iedeva tramvaja naudu atpakaļceļam, 15 santīmu. Desmit santīmu – balto naudiņu, piecus – tumšo naudiņu. Nezinu, kāpēc, bet, turot naudu rokā un kārtojot reņģes bļodā, baltā naudiņa aizgāja. Baltu naudu starp baltām reņģēm nevar atrast. Zināju, ka naudu nedrīkst zaudēt, bet biju pazaudējusi… Es ņēmu tukšo groziņu un devos prom ar pieciem santīmiem. Ap stūri bija konfekšu veikals, nopirku sūkājamo gailīti uz kociņa. Piecus kilometrus gāju kājām. Tolaik nebija telefona, mamma gaidīja uz tilta katru tramvaju.
Ceļš bija interesants. Labajā pusē bija dzelzceļnieku mājas, tad bija Pīļmuižas iela, patlaban Lugažu iela, aiz viadukta visa labā puse bija lopkautuve. Garš, garš žogs to norobežoja. Tad bija Bufalo fabrika – tā, kas krievu laikā Boļševička. Tad jau tūlīt tilts un mamma. Ne es raudāju, nekā,” stāsta Ēvī.
Mājās ar mammu viņa runājusi igauņu valodā, ar tēti – latviski. Kad visi bijuši kopā – tad krievu valodā. Astoņu gadu vecumā meitene pateikusi – esmu latviete, igauņu valodā vairs nerunāšu! Skolā mācījusies vācu, angļu un latīņu valodu. “Tas gan nenozīmē, ka patlaban visas šīs valodas pārvaldu,” piebilst tēlniece.
