“Esmu latviete, igauņu valodā nerunāšu!” Tēlniece Ēvī Upeniece (91) par dzīvi un teicamām darbaspējām 0
Dienas režīms – darba režīms
“Uldi, Ēvī zvana. Kā jums sokas? Drīz atklāšu personālizstādi Pēterbaznīcā. Atnāksiet? Esmu divus jaunus darbus izveidojusi!” Pēc šā Latvijā patlaban visraženākās tēlnieces Ēvī Upenieces aicinājuma sapratu, ka man ne tikai jāaiziet uz izstādi, bet arī jāpastāsta par viņu. Mākslinieces veikums, dzīves pieredze un šarms liek to darīt. Par latviešu tēlniecības leģendas darbu māksliniecisko vērtību ikviens var pārliecināties izstādē, bet lasītājiem noderēs pieredze, kā 91 gada vecumā iespējams saglabāt tik labas darbaspējas.
Ēvī Upenieces darbi atrodas Tretjakova galerijā Maskavā, Vācijā, Francijā, Skandināvijas valstīs, Latvijas muzejos un privātkolekcijās. Viens no viņas jaunākajiem darbiem Neziņa ir atliets bronzā, otrs darbs Mūžīgā tēma kalts granītā. Apbrīnas vērts, ka pēdējo 12 mēnešu laikā tēlniece rīkojusi divas personālizstādes un piedalījusies vienā starptautiskā izstādē.
“Kā dzejnieks nevar nedzejot, tā es nevaru neveidot,” atzīst Ēvī. Viņas darbnīca atrodas 15–20 metru attālumā no jaunas koka moduļa mājas, kas uzcelta blakus 2014. gada ziemā nodegušā pašu būvētā mājokļa pamatiem. Ugunsnelaime paņēma visu – iedzīvi, dokumentus un mākslas darbus…
“Eju uz darbnīcu, kad vēlos. Dažreiz darbojos līdz vēlam vakaram. Kā visiem radošajiem cilvēkiem, arī man darbs nav stundu darbs,” savu ikdienu raksturo tēlniece. Viņas darbarīki ir galvenokārt vīlītes, smilšpapīri, kalti un, protams, rokas, kuru stiprums jūtams rokasspiedienā.
Tēlnieka darbs ir fiziski grūts. Sēdi vai stāvi, kal, vīlē vai pucē. Tas ir arī dārgs prieks. Bronzas skulptūras vispirms izveido no māla, kas iepriekš pamatīgi jāmīca. Tad figūra jāatlej ģipsī, jo māls žūs un plaisās. Ģipša figūru nes uz lietuvi, kur to atlej bronzā. “Cits kolēģis ir priecīgs, ka figūra ir atlieta. Mans darbs tad tikai sākas. Lieku atlējumam virsū mīlestību, pacietību, darbojos ar vīlītēm un smilšpapīriem. Man šis atlējums ir jāizmīlē,” – tā Ēvī.
Tēlniece līdz šim darbojusies ar bronzu, granītu, marmoru, koku, fajansu un porcelānu.
Viņai strādāt aizvien ir ļoti svarīgi. Vīrs, pazīstamais padomju laika tēlnieks Kārlis Rapiķis, dzīvību zaudēja autoavārijā 1985. gadā. Dēls Kārlis, fotogrāfs, nepārdzīvoja sirdslēkmi un pēkšņi aizgāja no šīs pasaules 2003. gadā. Ēvī it kā ir, bet vienlaikus nav viena. Viņai ir draugi, labi kaimiņi. Ikdienā blakus ir suns Loris. Ēvī cenšas apmeklēt kultūras pasākumus. Nesen Cēsīs skatījusies brīvdabas operu Porgijs un Besa. Tie, kuri bijuši pils parkā, noteikti zina stāvās akmens kāpnes no jaunās pils gar vecajiem mūriem uz parku, kur notiek pasākumi. Māksliniece savā cienījamajā vecumā tika galā arī ar tām.
