Esam zaļāki, nekā to labpatīk atzīt vides institūcijām. Kādēļ to apšauba? 1
Autors: Zemeunvalsts.lv
Meža nozares konferencē, kas risinājās novembra beigās, Dabas aizsardzības pārvalde atmaskoja mītu par Latviju kā zaļāko valsti pasaulē – neesot nemaz tik zaļa. Taču, pārbaudot šīs pašas iestādes apkopoto statistiku, nākas konstatēt, ka tā apzināti noplicina krāsas.
Latvija ir zaļāka, nekā to labpatīk atzīt vides institūcijām.
Kādēļ to apšauba un kāpēc vides intereses sistemātiski tiek pretnostatītas Latvijas tautsaimniecības vajadzībām? Atbilde, visticamākais, meklējama naudā.
Jo stāvoklis dramatiskāks, jo lielāka nepieciešamība pētīt, aizstāvēt, izstrādāt dažādus plānus un apgūt pieejamo finansējumu, kas valsts institūcijām pietuvināto vides ekspertu lokam ir patiešām pamatīgs.
Lielākais rezervāts piemirsts
Dabas aizsardzības pārvaldes prezentācijā un vēlāk masu medijiem izplatītajā informācijā iekļauti vairāki nekorekti apgalvojumi. Pirmkārt, it kā “atmaskotais” mīts par zaļāko valsti.
Pārvaldes ģenerāldirektors Juris Jātnieks vēsta, ka īpaši aizsargājamo dabas teritoriju platība aizņem 11,5% Latvijas sauszemes teritorijas, kas esot trešais zemākais rādītājs Eiropas Savienībā. Bagātajā Igaunijā, ar ko mums labpatīk sevi salīdzināt, esot vairāk nekā 17%.
Patiesībā Latvija apsteidz Igauniju un virkni citu valstu… Dabas aizsardzības pārvaldes mājas lapā skaidri un gaiši lasām, ka pavisam kopā īpaši aizsargājamās dabas teritorijas aizņem 19% Latvijas sauszemes.
Savukārt ģenerāldirektora Jātnieka minētajam skaitlim tuvāks (un, vienalga, lielāks) cipars veidojas, ja no statistikas datiem “izmet” Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu, kas aizņem 457 708 hektārus jeb 7% sauszemes.
Tā ir milzīga platība, kurā jārēķinās ar saimnieciskās darbības ierobežojumiem, lai arī ne tik būtiskiem, kā cita veida aizsardzības zonās. Vēl ir mikroliegumi, kuru skaits pieaug teju pēc katras vides eksperta vai ornitologa pastaigas pa svešu mežu.
Savukārt, ja objektīvajam 19% rādītājam pieskaita vēl 15,6% no Latvijai piekrītošās jūras teritorijas, kurai noteikts aizsardzības statuss, Latvija ir uzskatāma par vides aizsardzības pirmrindnieci.
Lai sprogkājvēzim labi
Jūrā tie ir vēl 436 468 hektāri, kuros saimnieciskā darbība ir ierobežota. Nekādu vēja turbīnu, naftas urbšanas un citu derīgo izrakteņu ieguves vai regulāras zvejas. Ierobežojumi kuģu satiksmei.
Jūrā un līcī jāsargā, piemēram, brūnkakla gārgale (Gavia stellata), melnkakla gārgale (Gavia arctica), cieto iežu rifi ar Furcellaria lumbricalis veģetāciju un atklātai iedarbībai pakļauto cieto iežu rifi ar sprogkājvēžu (Balanus improvisus) apaugumiem.
Tas nav viss, jo topošajā Jūras telpiskajā plānojumā, kas regulēs saimniecisko dzīvi Latvijas ūdeņos līdz 2030. gadam, iezīmētas dabas vērtību izpētes teritorijas. Un, ja vērtības tur tiks atrastas, ticams, ka arī tur noteiks jaunus vides aizsardzības prasībām atbilstošus ierobežojumus.
Jāatgādina, tieši tādēļ lauksaimniekus, meža īpašniekus un lauku iedzīvotājus kopumā satrauc tā dēvētais “dabas skaitīšanas projekts”, kas jau otro gadu norisinās sauszemē un turpināsies arī nākamgad.
Kopā pagaidām nesanāk
Dabas skaitīšanas oficiālais nosaukums ir Priekšnosacījumu izveide labākai bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un ekosistēmu aizsardzībai Latvijā. Projekta izmaksas ir 9,5 miljoni eiro. Vides eksperti raksta sugu aizsardzības plānus, staigā pa pļavām, mežiem, jūras piekrasti.
Kartēs pēc kataloga ieķeksē aizsargājamos biotopus, taču saskaņā ar aizejošās valdības nerakstītu vienošanos aizsardzības režīmu pieprasīt līdz projekta īstenošanas beigām nedrīkst.
Kāda ir projekta jēga, izņemot Kohēzijas fonda naudas apgūšanu, līdz šim neviena institūcija un neviens ministrs nav saprotami un korekti paskaidrojuši. Vismaz biotopu apzināšana apzināšanas pēc un skaitīšana skaitīšanas dēļ nav uzskatāmi par skaidrojumu.
Saskaņā ar Dabas skaitīšanas pirmās sezonas novērtējumu tikai 18% no pļavu biotopiem esot labā stāvoklī. Kādas būs šī secinājuma sekas, uzzināsim pēc visu biotopu saskaitīšanas. Šai sadaļā projektam jānoslēdzas 2019. gada beigās.
Ticama ir versija, ka dabas vērtību apzināšana izraisīs tālāku saimnieciskās darbības ierobežojumu ķēdi un jaunu teritoriju izņemšanu no tautsaimniecības aprites. Bet ik hektārs, kam uzlikti ierobežojumi, nozīmē zaudētu peļņu, neiekasētus nodokļus, neradītas darbavietas.
Un – kompensācija īpašniekiem jāmaksā no nodokļu maksātāju naudas. Lai gan tā ir simboliska, salīdzinot ar vides aizsardzības statistikai uzdāvināto meža vērtību – 160 eiro.
Naudas taisnīgai kompensācijai nav un tās piešķiršana arī jaunajai valdībai nebūs prioritāte, tomēr ierobežojumi un to platības arvien tiek palielināti. Uz šāda fona Dabas aizsardzības pārvaldes aicinājums “par kompensācijām jācīnās mums visiem kopā!!!” šķiet stipri samākslots.
Tāpat kā aicinājums saskaņot dabas aizsardzības un saimnieciskās intereses, apgūstot LIFE programmā pieejamo finansējumu. Patiesībā zaļā nauda komersantiem ir pieejama tikai “uz papīra”.
Naudu patur savējo lokā
Runa ir par lielu naudu – šajā ES finanšu plānošanas periodā 3,4 miljardi eiro. Un tikpat tiek prognozēts nākamā septiņgadē.
Uz finansējumu var pretendēt valsts un pašvaldību iestādes, sabiedriskās organizācijas un, teorētiski, arī uzņēmēji, taču praktiski pēdējie pie naudas netiek pat tad, ja kvalificējas naudas saņemšanai.
Vismaz Latvijas gadījumā priekšroka ir vienām un tām pašām iestādēm, kā arī vieniem un tiem pašiem pietuvinātiem pētniekiem.
Novembrī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija kopā ar Vides aizsardzības fondu cēla programmas īstenošanas kapacitāti, piešķirot apbalvojumus dažādiem projektiem dažādās kategorijās.
Mazā ērgļa pētīšana par 2,22 miljoniem nodēvēta par ambiciozāko projektu, 1,6 miljonu vērtā grāmata par NATURA 2000 apsaimniekošanu ir valstiski nozīmīgākais projekts. Teritoriāli plašākais projekts ir teju miljonu vērtais Life Hydroplan, kas plašākai publikai zināms kā Ķemeru pārpurvošanas projekts.
Kopumā līdz šim Latvijā realizēti 48 LIFE projekti aptuveni 40 miljonu vērtībā, bet pie Vides ministrijas dāvātā puķupoda ticis tikai viens komersants – SIA Balticfloc, kas izgudrojis, kā no kaņepju šķiedras un makulatūras atkritumiem izgatavot siltinājumu mājbūvei.
Projekta budžets gandrīz trīs miljoni – tas piedāvā gatavu rūpnīcas prototipu. ES solītais līdzfinansējums 1,8 miljoni.
Taču uzņēmējs jau piekusis, staigājot turp un atpakaļ pie bankām, jo LIFE programmas naudas dalītāju prasītās garantijas neviena banka dot negrib, un viņš projektu īsteno par saviem līdzekļiem, ieķīlājot visu, kas pieder.
Briseles kuluāros jau runāts, ka “nav ko laist komersantus pie šīs naudas”. Pārāk ķēpīgi! Vienkāršāk, ja naudu skaita valsts institūcijas vai ar tām saauguši sabiedriski veidojumi.
Piemēram, Dabas aizsrdzības pārvalde par grāmatas rakstīšanu ES nozīmes dabas aizsardzības teritoriju Natura 2000 apsaimniekošanai līdz 2030. gadam.
Kurš ir īstais tīģeris
Noslēgumā vēl viena diskutabla doma, ko Meža nozares konferences prezentācijā iekļāva Juris Jātnieks.
Vispirms viņš piesauc Blaumaņa Indrānus, jo “nocērt to kociņu, un tu būsi sapostījis šīs Vietas dvēseli”, bet ilustrācijai, ka pelnīt var, arī mežu neaudzējot un necērtot, izmanto “austrumu tīģera” – Dienvidkorejas piemēru.
Šīs valsts dabas tūrisms un pieticīgo niedrāju izrādīšana ienesot milzu peļņu – līdz pat 900 000 dolāru dienā viena novada pašvaldībai. Tikai ļoti būtiska nianse: Latvijas platība nav pat par pusi mazāka, toties iedzīvotāju skaits – 26 reizes mazāks kā minētajā austrumu valstī!
Protams, var cerēt, ka purvu izrādīšana nākotnē kļūs par Latvijas tautsaimniecības balstu. Tomēr drošāk ir paļauties uz ražojošajām nozarēm, kas jau pašlaik pilda šo funkciju. Un, tostarp, ar nodokļiem uztur Latvijas vides daudzveidību un dabas bagātības.
