Anda Līce: Esam vīlušies? 2
Emocionālā noskaņojuma pētniekiem Latvijā būtu ko darīt, jo atjaunotās neatkarības gados mēs esam daudz sakrājuši. Emociju paletē ir viss – no sajūsmas līdz cinismam un naidam, bet īpaši daudz ir vilšanos. Ļaudis ir vīlušies naudas, teritoriālajā, valsts pārvaldes un skolu reformās un pat laika ziņās. Mēs viļamies priekšniekos un vietniekos, draugos un kolēģos, vīros un sievās, savos vecākos un bērnos, taču ārkārtīgi reti – sevī, kaut gan tieši tur slēpjas daudzu vilšanos sākums.
Skatoties Ukrainas jaunā prezidenta Volodimira Zelenska inaugurāciju, es jutos tā, it kā tur piedalītos. Atmiņā nāca 90. gadi – pacēlums, cerības un gaidas, kas valdīja sabiedrībā. Cerības diemžēl ir kā vāzē ieliktas puķes – tās ātri novīst, jo tām nav sakņu. Pavisam citādi ir ar ticību. No tās aug pārliecība, pārliecība liek rīkoties, un rīcība rosina pārmaiņas.
Latvijā tā notika 1918. un arī 1991. gadā. Lai ar tik smagu padomju mantojumu, kāds ir Ukrainā, uzņemtos prezidenta amatu, ir ļoti jātic pārmaiņu iespējamībai. Jautājums ir, cik stipri tai ticēs paši Ukrainas iedzīvotāji. Cilvēkam, kurš seriālā “Tautas kalps” tēloja valsts prezidentu, tagad pa īstam ir jābūt tās prezidentam. Jau nākamajā dienā pēc inaugurācijas sākās pret Zelenski vērsta kampaņa.
Tas liecina – korumpētā sistēma jūtas apdraudēta, un nav tiesa tiem komentētājiem, kas apgalvo, ka Krievijai esot maz iespēju ietekmēt Ukrainas politiku. Man šķita cerīgs Zelenska aicinājums pasaulē izklīdušajiem tautiešiem, lai viņi, atgriežoties mājās, ved nevis suvenīrus, bet savu pasaulē iegūto pieredzi, jo Ukrainai ne tikai politikā, bet visās dzīves jomās tagad ir ārkārtīgi vajadzīgi labi izglītoti, morāli noturīgi un patriotiski cilvēki.
Padomju mantojums kā tāds betona slogs, kaut stipri sadrupis, tomēr joprojām nospiež arī Latviju. Arī mums tuvojas prezidenta vēlēšanas, un es ar bažām vēroju, kādi vēl “varoņi” pēdējā brīdī varētu izrāpties no partiju mēģenēm, jo oligarhu tīklam nekas nav tik izdevīgs kā pelēcība varas posteņos. Kā sistēma sarosās, tiklīdz sajūt pazemes grūdienus!
Arī Latvijai ir nepieciešami cilvēki, kas no pasaules var pārnākt mājās ar 21. gadsimta zināšanām, brīva cilvēka domāšanu un rīcību. Bet ārkārtīgi svarīga ir arī pagājušā gadsimta izdzīvošanas un pacietības pieredze, sīksta turēšanās pie savas zemes, kultūras un pirmkārt – valodas. Atgriežoties pie jautājuma par vilšanos, mums katram der veikt savu cerību, gaidu un spēju auditu un tikai pēc tam palūkoties, kas mūs tiešām ir pievīlis.
