“Esam vienīgā skola Latvijā, kurā audzēkņi var trenēties klātienē. Tā ir liela atbildība!” Saruna ar Sergeju Čeveru 2
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušā gada augustā Latviju pāršalca ziņa, ka Murjāņu Sporta ģimnāzijā (MSĢ) izveidojies kas līdzīgs Covid-19 perēklim. Toreiz slimību uz Latvijā vienīgo specializēto sporta iestādi no Lietuvas atveda riteņbraucēji. Tobrīd tas šķita pagalam traki, bet pēdējo četru mēnešu notikumi sociālās aprūpes centros un dažos uzņēmumos, kur slimo simtiem, liek tikai piebilst, tie bija ziediņi.
Murjāņu ģimnāzijā dzīve bija iesaldēta uz trim mēnešiem. Ne pati dzīve, bet nebija audzēkņu, kurus skolot un trenēt. Skolas vadība gan cītīgi gatavojās tam, kad audzēkņi atgriezīsies. Un ir sagatavojusies, lai gan izaicinājumu netrūkst arī tagad. “Latvijas Avīzei” vairāk stāsta Murjāņu Sporta ģimnāzijas direktora pienākumu izpildītājs Sergejs Čevers.
“Mēs ņēmām vērā Ministru kabineta izsludinātos noteikumus, ka varam atgriezties pie klātienes sporta nodarbībām. Apzinājām visas nodaļas, treneri sazinājās ar vecākiem. Bija vecāki, kuri teica, ka negrib riskēt un neļāva braukt saviem bērniem. Ieradās 98 no 148 mūsu atlētiem, līdz ar to divas trešdaļas iebrauca,” saka Čevers.
“Bija izstrādāti noteikumi, 12. janvārī, kad bērni atgriezās, veicām eksprestestus uz vietas Murjāņos. Viss bija izstrādāts līdz sīkumam – nodod testu, tad iepazīšanās ar iekšējās kārtības noteikumiem, saņem internāta savas istabiņas durvju čipu. Viņi gāja kā kosmonauti, pa vienam, bet visi priecīgi, ka ir atkal skolā.
Neprasījām negatīvus Covid-19 testus pirms tam, jo bijām gatavojušies audzēkņus notestēt uz vietas. Arī visam ģimnāzijas personālam un treneriem tika veikta pārbaude.”
Visi rezultāti bija negatīvi?
Pirmajā dienā – jā, un jau sapriecājāmies. Bet nebija tik vienkārši, jo Covid-19 inkubācijas periods ir ilgāks. Risks ir liels, jo bērni brauc no visas Latvijas. Mums pagājušās nedēļas piektdienā piezvanīja viena audzēkņa tētis un teica, ka ir Covid-19 pozitīvs. Mēs uzreiz noreaģējām, bērnu tūlīt izolējām un viņam vēlāk arī izrādījās pozitīvs tests. Mums šajā ziņā ir bijusi bēdīga pieredze, augustā slimoja riteņbraucēji, kas vīrusu dabūja Lietuvā.
Arī šoreiz pieredze nebija patīkama, izolējām visu volejbola nodaļu, lai gan tagad zinājām un bijām gatavi tam, kā rīkoties. Volejbola nodaļas audzēkņi aizvakar devās mājās. Vēl arī no handbola nodaļas viens audzēknis ir devies mājās, jo, lai gan tests bija negatīvs, radās aizdomas.
Pārējie handbolisti ir izolācijā, piektdien viņi nodos vēl testus. Līdz ar to šobrīd skolā uz vietas mums ir 82 audzēkņi – kamaniņu braucēji, volejbola meitenes, riteņbraucēji, vieglatlēti, handbolisti, kurus vēlreiz pārbaudīsim piektdien. Testējas arī treneri, personāls. Tas maksā naudu, bet mums nav citu variantu. Bērni ir laimīgi, ka atgriezušies skolā.
Kā notiek mācību process?
Attālināti, no savām istabiņām. Ļaujam izmantot datoru klasi tiem, kam nav savu datoru. Audzēkņi dzīvo savā nosacītā burbulī. Katra grupa treniņus aizvada atsevišķi. Arī ēdnīcā katrai grupai ir savas vietas, viss tiek dezinficēts. Tam mēs esam gatavi.
Attālinātais darbs turpinājās arī līdz šim, bet tas vairāk bija individuālajos sporta veidos. Komandu sporta veidos tas bija sarežģītāk. Gribu teikt lielu paldies audzēkņu vecākiem, kuri izprata situāciju. Visi bērni iespēju robežās trenējās individuāli, tur bija liels vecāku nopelns, gan kamaniņu braucējiem, airētājiem, riteņbraucējiem. Visiem.
Kā šobrīd notiek skolotāju darbs?
Attālināti. Uz vietas ierodas vien daži pedagogi, neskaitot trenerus. Viss notiek attālināti. Pats vadu vēstures stundas, audzēkņus redzu vien pa logu, kad viņi dodas uz treniņiem. Bērni ir priecīgi, ka ir atpakaļ skolā. Redzam, ka krietni uzlabojusies audzēkņu motivācija.
Viņi saprot, ka šobrīd nav viegli laiki, tāpēc ir daudz organizētāki, saprotošāki, apzinīgāki. Viņi paši pārdzīvo par to, ka trīs mēnešus nevarēja trenēties savu treneru vadībā. Par to liels prieks, visi esam mobilizēti, vienots mērķis, jo esam vienīgā skola Latvijā, kurā audzēkņi var trenēties klātienē. Tā ir liela atbildība un to es redzu arī jauniešos.
Trīs mēnešu laikā, kad audzēkņi nebija skolā, noteikti radās finansiālie ietaupījumi.
Jā. Un tos izmantojām lietderīgi. Ir nopirktas jaunas mēbeles, ēdnīcā uzlikti aizkari, kas tur nekad nebija bijuši. Atpūtas istabā bērniem ir jauni dīvāni, lasītavā jauns televizors. Ir jauns informatīvais ekrāns skolēniem.
Mācību klasēs arī esam veikuši uzlabojumus, ir jauni televizori, kas saslēgti ar datoriem. Izmaiņas ir, tik jāgaida, kad skolēni varēs atgriezties klasē. Pavasarī ceram pabeigt stadiona renovāciju, kam arī esam saņēmuši finansējumu. Renovēta arī airēšanas bāzes laivu glabāšanas vieta.
Bet lielākais ieguvums – esam pievilkuši silto ūdeni ēdnīcas blokam, kur bērni mazgā rokas. 55 gadu laikā tas beidzot ir noticis un tas mums ir liels notikums.
