“Esam vieni no celmlaužiem šajā jomā!” Kā uzņēmēji Daiga un Ivars Zaicevi aukstumā žāvē gardus kraukšķus 6
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Nav daudz uzņēmumu un mājražotāju, kas ar šo nodarbotos, jo šāda metode Latvijā ir pavisam nesen. Esam vieni no celmlaužiem šajā jomā,” stāsta zīmola “Dreiling” saimnieki Daiga un Ivars Zaicevi. Viņu saražotā augļu kraukšķu, sukāžu un īrisu produkcija nu jau gadu ir pazīstama pircējiem daudzviet Latvijā.
Sākumā tikai eksperimentējuši, bet drīz amats bijis rokā un nu iemaņas izkoptas teju līdz pilnībai, par ko liecina šoruden zīmola “Novada garša” iegūtās zelta medaļas par gardumiem “Tomātu kraukšķi” un “Rabarberu kraukšķi upeņu sīrupā”.
Daiga stāsta, ka viss sācies ar sukādēm. Bērniem tās ļoti garšojušas, bet cik nu var piepirkt, tādēļ nolēmuši izmēģināt gatavot paši. Sākumā bija dzērveņu, rabarberu sukādes, eksperimentējuši arī ar cidonijām. Dalījušies ar draugiem, tie padeva ziņu tālāk, un pamazām hobijs kļuvis par saimnieku ikdienu. Draugu iedrošināti, izveidojuši “Dreiling” zīmolu.
Kādēļ šāds nosaukums? “17. gadsimtā šeit dzīvoja muižkungs un rātes pārstāvis Melhiors Dreilings, kura uzvārdā nosaukta muiža – “Dreylingsbush”. Gadsimtiem ejot, vieta ieguvusi savu tagadējo Dreiliņu nosaukumu. Muižas gan vairs nav, bet, ņemot vērā faktu, ka tā bijusi vistuvāk mūsu mājām un bija vēlme saglabāt vēsturiskās vietas nosaukumu, nolēmām Dreilingu vārdu atkal celt saules gaismā.”
Vienus siltumā, otrus – aukstumā
Sukāžu žāvēšanā iesākumā viss gājis raiti, tomēr drīz saimnieki atskārtuši, ka šajā segmentā konkurence aug pārāk ātri, tādēļ nolemts darīt kaut ko citādi. Tad nu nopirkta pirmā liofilizācijas iekārta, lai izmēģinātu žāvēšanu aukstumā.
“Šī metode radās pagājušā gadsimta sākumā, bet tehnikas ierobežojumu dēļ netika plaši izmantota. Pirmais lielākais pielietojums bija Otrā pasaules kara laikā frontes vajadzībām, lai ilgstoši saglabātu pārtiku. Nākamā pievēršanās bija septiņdesmitajos gados kosmosa vajadzībām, lai nebūtu jāvadā lieks svars. Pēc tam liofilizāciju sāka izmantot šķīstošās kafijas, kā arī medikamentu gatavošanā. Deviņdesmitajos gados parādījās lielās iekārtas pārtikas rūpniecībā, un tikai pēdējo desmit gadu laikā – aparāti arī mazajiem ražotājiem,” stāsta Daiga.
Savukārt Ivars piemetina, ka liofilizācijas procesā ogas un augļi tiek žāvēti vakuumā lielā aukstumā (līdz -40 °C). Žāvēšanas laikā produktā saglabājas vitamīni un minerālvielas. To zudums ir vien daži procenti. Arī dabiskā smarža, garša un izskats turpina priecēt pat pēc apstrādes, savukārt produkta struktūra kļūst kraukšķīga. Nodrošinot, ka gatavajam produktam nepiekļūst mitrums (arī gaisā esošais), uzglabāšanas termiņš varot būt vairāki gadi.
“Liofilizēto produkciju nevar nosaukt par sukādēm, jo tās ir divas dažādas tehnoloģijas. Sukādes žāvē siltumā, kraukšķus – aukstumā. Sākumā tapa ķirbju, dzērveņu un rabarberu kraukšķi. Neierobežojam sevi eksperimentos, jaunas idejas produktiem nosapņojam un rīkojamies. Tā ir radušies dažādi produkti – aukstumā žāvētas gailenes, pētersīļi, ķirbju milti, liofilizētas upenes, mellenes. Ļoti iecienīti ir jauktie augļu, ogu un dārzeņu iepakojumi. Tādā veidā pircējam ir iespēja uzreiz nogaršot dažādus kraukšķus, kurus gatavojam gan ar, gan bez cukura. Procesā rodas diezgan daudz dažādu sīrupu, kas tiek izmantoti mājas vīna ražošanā,” stāsta Ivars.
Bremzē ielu tirdzniecības aizliegums
Jautāti par izejvielām, saimnieki teic, ka tās iepērk no apkaimes audzētājiem. “Paši neko neaudzējam, jo nevar veltīt laiku gan audzēšanai, gan pārstrādei. Ja ražotu vienu divus produktus, tad vēl varētu arī paši audzēt, bet, tā kā mums ir plašs sortiments, tas nav iespējams,” teic Ivars.
Savukārt uz jautājumu, kā sokas ar produkcijas noietu pandēmijas laikos, saimnieki atzīst, ka sākumā pamatīgi iegriezis tirdziņu aizliegums, jo izbraukuma tirdzniecība ir galvenais produkcijas noieta veids lielākajai daļai mājražotāju.
“Protams, kovidlaiks ietekmēja ļoti, it sevišķi pagājušā gada nogalē, kad īsti nekur nevarēja tirgoties. Bet tikām tāpat galā, bija daudz pasūtījumu uz Ziemassvētkiem, arī Āgenskalna tirgū ārā varējām tirgoties. Tā kā bija diezgan grūti atrast vietas, kur tirgoties, nolēmām veidot mājaslapu ar internetveikalu,” stāsta Ivars. “Diemžēl arī šie tuvojošies Ziemassvētki, tāpat kā iepriekšējie, mums kā mājražotājiem ir grūti, jo atkal pirms pašiem svētkiem tiek aizliegti Ziemassvētku tirdziņi. Bet domāsim tās gaišākās domas un cerēsim, ka nākamo gadu viss būs labi.”
Iesaka arī citiem
Saimnieki atzīst, ka par liofilizāciju ir vērts aizdomāties, lai pašu izaudzēto nepārdotu uzreiz, bet radītu produktus ar augstu pievienoto vērtību.
“Piemēram, zemenes – kad ir lielais ražas laiks, pārdošanas cena ir samērā zema, savukārt liofilizēto zemeņu cena būs pielīdzināma pirmo vietējo zemeņu tirgus cenai. Bet jārēķinās, ka starta ieguldījumi būs ievērojami, un var gadīties, ka būs jāizvēlas – iegādāties liofilizatoru vai pāris gadus vecu automašīnu.
Tāpat būs nepieciešamas telpas iekārtu izvietošanai, vasaras periodā noteikti vajadzēs dzesēšanas iekārtas, lai viss nepārkarstu. Izejvielu uzglabāšanai būs nepieciešamas saldētavas, jo ražas laiks tomēr ir diezgan īss,” stāsta Daiga un piebilst – ja kādam radusies doma pievērsties liofilizācijai, varot droši sazināties, ir iespēja visu aplūkot klātienē.
Savukārt taujāti par nākotnes plāniem, saimnieki teic, ka patlaban sasniegts apjoms, kad ar saražoto pietiek iknedēļas nogales izbraukuma tirdzniecībai un interneta veikalam. “Patlaban cītīgi strādājam pie papildu telpu jautājuma un, kad to būsim atrisinājuši, noteikti domāsim par jaudu palielināšanu.
Ir daudzi interesenti, kas vēlētos mūsu produkciju ņemt arī eksportam, bet nevaram nodrošināt apjomu vietējam tirgum, kur nu vēl citiem ārpus Latvijas. Turklāt patlaban vēl strādājam pamatdarbos. Pati esmu grāmatvede, Ivars – IT administrators. Kā ies tālāk, to laiks rādīs,” teic saimniece.
