“Esam vairāk pacifisti.” Saruna ar grupas “Jumprava” mūziķi Aigaru Grāveru 0
Ceturtdien, 9. maijā, Latvijas Nacionālajā teātrī gaidāma pirmizrāde Jāņa Baloža dokumentālajam mūziklam “Zem diviem karogiem” Valtera Sīļa režijā ar AIGARA GRĀVERA muzikālo noformējumu. Ar 80. gadu beigu notikumos balstītu grupas “Jumprava” spožā uznāciena stāstu izrāde izgaismos arī divu iekārtu nomaiņu – jaunas paaudzes redzējumā.
Savulaik “Jumpravas” ikoniskā dziesma “Zem diviem karogiem” trāpīja divkārt. Ritvara Dižkača teksts bija pravietisks divu politisku sistēmu sadursmes epicentrā, bet elektroniskie ritmi, ko iedvesmoja dzelzs priekškaru pārskanējušie “Depeche Mode”, atmodināja brīvību alkstošu jaunu cilvēku sirdis.
“Jumpravas” koncertos plosījās jauniešu pūļi, un, kā sarunā pirms pirmizrādes atzīst grupas solists un daudzu dziesmu autors Aigars Grāvers, gada laikā grupas mūziķi izdzīvojuši to, ko daudzi piedzīvo piecos. Šo laiku, ņemot talkā mūziku, intervijas ar grupu un citus autentiskus materiālus, izspēlēs jaunās paaudzes Nacionālā teātra aktieri.
Izrāde nonāk uz skatuves laikā, kad pati “Jumpravas” leģenda ir vairāk nekā dzīva.
Grupa tūlīt pabeigs jaunākā studijas albuma ierakstu un nu gatavojas savam 35. jubilejas lielkoncertam “Arēnā Rīga” – tas notiks 28. novembrī.
Izrāde būs mūsdienu cilvēku skatījums uz tā laika notikumiem, jo aktieri dzimuši jau brīvvalsts laikā. Varbūt tā būs pavisam cita “Jumprava”?
A. Grāvers: Man šķiet, ka sākumā bija iecerēta izrāde par Ritvaru Dižkaču (daudzu “Jumpravas” dziesmu tekstu autors un grupas “Aurora” līderis, kurš mīt ASV. – A. K.). Tomēr materiāla par viņu nav tik daudz un arī viņš pats nav šeit. Mēs savukārt esam tepat, un kaut kā šī ideja pārsviedās uz mums.
Atklāti sakot, biju nobijies – kas no tādas izrādes var iznākt! Nevis tāpēc, ka varētu atklāties kaut kas par mums nezināms – lielos vilcienos viss ir zināms un “pārvārīts”, sevišķi par mani – bet bija bailes no nezināmā. Ja nu gadās kāda kļūda!
Taču abi izrādes veidotāji darbam pievērsušies ļoti rūpīgi un skrupulozi, izgājuši cauri vecajiem laikrakstiem, arhīviem. Izmantota Daigas Mazvērsītes grāmata par “Jumpravu”, iedevu viņiem veselu kaudzi Ritvara dzejoļu.
Tā kā man nav daudz, kur piesieties, lai gan šajā esmu ziņā mazliet snobs un piekasīgs tips.
Tikāmies intervijās, runājām. Nekas nav piedzejots, samelots. Viņi runā to, ko runājām mēs. Viss ir salikts tādā interesantā kolāžā, un man nevienu brīdi nav garlaicīgi – pat kārtīgi izsmējos.
Kura “Jumprava” tad īsti būs izrādes uzmanības centrā – grupas 80. gadu straujais popularitātes posms vai laiks, kad atkal sanācāt kopā pēc izjukšanas 90. gadu sākumā?
Posms no 1983. līdz 1991. gadam – ražīgākais laiks, kas mums ir bijis. Ārprātīgi piesātināts laiks, ļoti daudz notikumu, viss notika ļoti ātri, nevienmērīgi. Tur ir viss, ieskaitot mūsu Amerikas braucienu. Līdz brīdim, kad teicām – beidzam spēlēt. Bijām piekusuši, izpumpējušies un samazinātā sastāvā – Strēlnieks (Aigars Grauba. – A. K.) bija aizgājis prom.
Toreiz Dižkača tekstus ar diezgan nepārprotamām politiskām norādēm – “ticu un ceru, ka šo ielu reiz savādāk sauks” izvēlējāties apzināti?
Tas, kā tas viss saveidojās un aizgāja tālāk tolaik – vai tā bija kaut kāda nejaušība vai likumsakarība – man pašam ir diezgan liela mīkla un noslēpums. Kaut vai tāda dziesma kā “Biedri”, kurai teksts tapa krietni pirms dziesmas izdošanas – 80. gadu vidū. Tas dzejolis vienkārši bija tekstu pakā, ko Ritvars toreiz iedeva. Tekstā viņš it kā bija paredzējis vēlāko – barikādes, metro lietu. Protams, Ritvara teksti mums bija kā atsperšanās punkts, moto – tā ideja bija galvenais, kādēļ spēlējām.
Vai apzinājāties, ka ietekmējat cilvēku prātus?
Kaut kādā mērā apzinājāmies, taču tas nenotika uzreiz, bet kaut kad pēdējā posmā, kad cilvēki ļoti daudz sāka nākt uz koncertiem un zāles bija pārpildītas. Kad viņi sūtīja vēstules, rakstīja, sākām saprast, ka tas, ko darām, kaut ko nozīmē.
Tas nebija viegls laiks, jo mums bija 15 līdz 30 koncertu mēnesī. Tas bija fiziski smagi un kaut kādā ziņā arī iztukšoja. Tu nedēļā esi mājās divas dienas un tās pašas staigā kā komā – izpumpējies. To, ka cilvēku prātus ietekmējām tik ļoti, sāku aptvert tikai tagad, un ir skaidrs, ka tas ir bijis kaut kas neizdzēšams. Viņi, nu jau gados, uz koncertiem nāk joprojām un stāsta, ka tas atstājis pēdas uz visu mūžu.
Pēdējā lielajā “Jumpravas” koncertā Dzintaru koncertzālē bija vairāki tūkstoši klausītāju.
Un visi mūsējie – nebija tādu, kas iemaldījušies pa ceļam. To no skatuves ļoti labi var just – no kuras vietas nāk enerģija un kāda tā ir. Jaunā izrāde varētu būt interesants piedzīvojums mūsu fanu bērniem. Vecāki pastāstīs, un, iespējams, viņiem būs interesanti, kā tas viss notika kādreiz.
Kā pats sadzīvo ar faktu, ka ir jaunākās paaudzes neatkarības laika bērni, kuri “Jumpravas” daiļradi nepazīst?
Tas ir normāli un saprotami. Arī mans dēls tikai tad, kad tuvojās skolas beigām, atjēdzās, ka esmu kaut kad mūziku taisījis. Viņš reiz pajautāja – tev nav kaut kādi “Jumpravas” gabali? Prasīju, kāpēc viņu tas pēkšņi interesē. Atbildēja, ka daži klases biedri teikuši, ka esot forši.
Man šķiet, ka katrā paaudzē pienāk tāds brīdis, kad ir vajadzīga kaut kāda garīgā barība un viņi ir gatavi to uzņemt.
Protams, tās būs tās vibrācijas, kas viņus uzrunā. Otra lieta – grupa ikdienā īpaši sevi nekur nereklamē – nedaudz esam vienpatņi. Ik pa brīdim izlienam ārā, uztaisām kādu tūri, koncertus un atkal nolienam alā. Kāpēc lai jaunieši mūs zinātu? Viņi barojas no citas mūzikas, kas ir apkārt, skan radio. Katram vecuma posmam ir savas zvaigznes.
Vai pašam ir vēlēšanās pateikt, izskaidrot šodienas jaunajai paaudzei to laiku, sāpi, arī prieku, kas jums un arī sabiedrībai bija toreiz?
To noteikti vajadzētu izdarīt, bet ir jāatrod īstais brīdis, kad to izdarīt. Tu nevari to darīt ar varu – jaunieši vienkārši pateiks – liec mani mierā ar savām muļķībām, mani tas galīgi neinteresē. Uzbāžoties var radīt tikai nepatiku. Bet es ticu, ka pienāks brīdis, kad viņi paši sāks meklēt, interesēties, kāda tā vēsture īsti bija.
Arī man ir barikāžu ordenis, bet es pagaidīšu brīdi, kad sīkie būs nobrieduši līdz tādam vecumam, kad viņus tas patiešām interesēs. Tā notika ar mani, kad biju sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecumā un sameklēju bēniņos vecos žurnālus, sāku pētīt un pats likt kopā to, kas no skolā mācītā nelīmējās, – analizēju, domāju.
Kāda ir “Jumpravas” un Aigara Grāvera loma izrādē?
Dziesmas izvēlas izrādes veidotāji, un man šķiet, tas ir ļoti labi, jo viņi izvēlas tos gabalus, kas viņus uzrunā, neuzbāžamies vai neuzspiežam kaut kādu savu redzējumu. Sevi uzskatu par tādu kā konsultantu, rūpējos par autentiskumu, lai nebūtu nesakritību vai absurda – sīkumos, detaļās, kuras drusku pieskatu.
Kamēr top izrāde, “Jumprava” neguļ uz lauriem – saprotu, ka top jauns albums – par to februārī liecināja jaunā dziesma “Strīds”. 35 gadu vecumā grupai leģendas uzturēšanai taču pietiktu ar, piemēram, dziesmu izlasi. Kas jūs urda radīt ko jaunu?
Negribas malt riņķī veco “zupu”, jo tā nav liela māksla. To vienmēr paspēsim. Gabalu, protams, ir ļoti daudz – varbūt trīs simti –, un ikreiz, sastādot koncertprogrammu, ir problēma atlasīt dziesmas. Jauno ir vairāk tāpēc, lai mēs paši apliecinātu sevi, ka kaut ko domājam un varam. Tas ir apliecinājums asinsritei.
Šobrīd līdz gatavam albumam palikušas pēdējās divas trīs dziesmas. Sākumā bija doma par mazalbumu, bet beigās saradās daudz dziesmu, un esam piesaistījuši arī papildspēkus, tostarp Gintu Stankeviču kā aranžētāju. Atļāvāmies albumā ielikt arī vienu mūsu jaunā bundzinieka Edgara Fedotova gabalu ar nosaukumu “Tramvajs”.
Parādījies jauns tekstu autors – Ainars Mielavs –, kurš nekad nebija strādājis tikai ar tekstiem, bet piekrita un ir sarakstījis brīnišķīgus vārdus piecām dziesmām. Tēmas kaut kā sakrita ar mūsu piedzīvotajām lietām, paralēles savilkās, un ir sajūta, ka teksti iznākuši ļoti radniecīgi un trāpīgi. Viegli dziedami un paliek galvā.
Vai radošo lidojumu neierobežo gadiem nostiprinājies priekšstats par “Jumpravu”?
Šoreiz nospriedām, ka nebūs nekādu kritēriju, nenoliksim kādu konkrētu stilu, neturēsimies rāmjos – albuma radīšanai piegājām pilnīgi brīvi. Darījām to, kas nāca prātā, un, ja vajadzēs, spēlēsim arī akadēmisko mūziku.
Ilgi esmu domājis par mūsu stilu un sapratis, ka to nenosaka skaņa, bet drīzāk – balss, dziedājuma maniere.
Tu to skaņu vari ietērpt visādās drānās, bet no melodijas neaizmuksi. Protams, gribējām izpausties elektroniskā veidā, bet tas nav pašmērķis. Drīzāk elektroniska mūzika ir mana vēlēšanās – parotaļāties ar skaņām.
Vari iedomāties “Jumpravu” kā kādas idejas karognesēju tagad?
Domāju, ka noteikti neesam tādi, kā bijām, lai gan, protams, varu runāt tikai par sevi. Bet ir skaidrs, ka ar grupu mums katram saistīta kaut kāda sava dzīves bagāža. Savs nodomu protokols, un katram ir arī atšķirīga motivācija, kāpēc esam kopā. Mans dzīves moto pēdējā laikā ir doma – jo vairāk uzzinu, jo vairāk saprotu, cik maz zinu. Līdz ar to man pašam mūsdienās mētāties ar kaut kādiem saukļiem liekas nevietā.
Esam vairāk pacifisti, jo – kamdēļ karot? Pats galvenais ir izziņas process, pasaule ir jāizzina, nevis jākaro par to. Esmu kaut kādā tādā gultnē iegūlies. Protams, jaunās dziesmas ir dažādas, kādā ir jāizliek arī sāpe – albumā parādīsies arī manas dzīves notikumi. Kā teicis kāds Austrumu gudrais – tajā brīdi, kad visu zini, sāc pārklāties ar putekļiem.
Izrāde “Zem diviem karogiem” Nacionālajā teātrī
* Režisors Valters Sīlis, dramaturgs Jānis Balodis.
* Lomās: Madara Bore, Ilva Centere, Agnese Cīrule, Kaspars Aniņš, Romāns Bargais, Raimonds Celms, Igors Šelegovskis, Artis Drozdovs, Kārlis Reijers.
* Scenogrāfs Uģis Bērziņš, kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa, Aigara Grāvera muzikālais noformējums, producente Ilona Matvejeva.
