“Esam talantiem bagāta nācija!” Saruna ar Latvijas Radio bigbenda māksliniecisko vadītāju Kārli Vanagu 2
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Uz “Lielo mūzikas balvu 2021” kategorijā “Par izcilu sniegumu gada garumā” līdzās akadēmiskās mūzikas pārstāvjiem – ērģelniekam Aigaram Reinim un Liepājas Simfoniskajam orķestrim – šogad pretendē arī džeza lauciņa aizrautīgi kopēji – Latvijas Radio bigbends un tā mākslinieciskais vadītājs, diriģents, aranžētājs un saksofonists Kārlis Vanags.
“Tas, ka džeza mūzika un bigbends parādās līdzās lielajiem klasikas grandiem, visnotaļ priecē un motivē. Novērtējums ir papildu iedvesma darīt arvien vairāk, būt radošiem un iet tālāk,” aicināts uz sarunu par bigbenda un džeza mūzikas ceļa rādītājiem šajā laikā, viņš teic.
Kas šobrīd ir bigbenda mākslinieciskā vadītāja dienaskārtībā? Vai klusums mājaslapas sadaļā liecina par drīzu vētru?
K. Vanags: Šajos laikos plānojam ar zināmu piesardzību, notikumu izziņojam, ja ir divsimt procentu pārliecība, ka tas notiks. Nemulsinām klausītāju, tomēr plāni ir lieli. Pirms divām dienām nospēlējām pirmizrādi programmai kopā ar [reperi] Ozolu Vidzemes koncertzālē. Gatavojamies vairākiem starptautiskiem projektiem tuvākajos mēnešos. Februāra beigās ar mums atkal sadarbosies sens zviedru draugs, aranžētājs un komponists Matss Holmkvists.
Šoreiz viņš aranžējis brazīliešu mūziku – tas būs veltījums bosanovas krusttēvam Antonio Karlosam Džobijam. Tuvākajos plānos ir arī nozīmīgs ieraksts – ļoti intriģējošs projekts kopā ar Maiklu Obenu, vienu no pasaules lielākajiem vārdiem aranžēšanas jomā – viņš mums ir izveidojis jaunus aranžējumus. Varbūt netipiska, bet interesanta izvēle – ieraksts paredzēts martā.
Lai cik paradoksāli būtu, taču Lielās mūzikas balvas žūrija izcēlusi jūsu vadītā bigbenda koncertdarbību gadā, kura puse aizritēja bez koncertiem klātienē. Arī bigbends bija starp tiem, kurus nenobiedēja attālināto koncertu filmēšanas kameras.
Bigbends tiešām bija ļoti aktīvs tiešsaistes koncertos un translācijās. Vēl vairāk, šajā režīmā pat notika interesanta un jauna sadarbība. Gadu uzsākām ar festivālu “Saxophonia” tiešsaistes formātā, kopā ar pieaicinātajiem viesiem – saksofonistu Gintu Pabērzu izskanēja arī Miķeļa Dzenuškas un Rūdolfa Rubeņa jaundarbi kopā ar saksofonistu Aigaru Raumani, bet mūziklu tēmās tur satikāmies ar dziedātāju Beāti Zviedri.
Sekoja ciešāka sadarbība jaunā mūzikā ar bundzinieku un nu jau arvien vairāk arī komponistu Andri Buiķi un dziedātāju Aiju Vītoliņu. Ļoti interesanta tā bija ar populārās mūzikas pārstāvi Krisu Noa, kur nedaudz netipiskākā skanējumā tika interpretēta viņa mūzika. Sadarbībā ar Andri Buiķi un Krisu Noa parādījās jauna ideja – centāmies paiet nost no tradicionālā koncertformāta. Tas varbūt ļāva klausītājam vairāk idejiski iejusties bigbenda iekšienē. Šī ideja ietekmēja gan izvietojumu, gan pašu koncerta pasniegšanas koncepciju, piemēram, iekļāvām sarunas ar pieaicinātajiem viesiem.
Taču vasara ļāva ievilkt elpu pamatīgāk? Bija ļoti daudz un, galvenais, dažādu koncertprogrammu, ko iesākāt ar toreiz slaveno pilotprojektu ar Kārli Lāci un Intaru Busuli.
Mūsu pieeja bija neskatīties uz notiekošo kā uz ārkārtas situāciju. Vienkārši sakot, mēģinājām dzīvot tālāk, maksimāli darboties un realizēt radošās idejas. Radošais process ritēja tāpat kā līdz šim, tikai koncertēšanas bija mazāk. Atskatoties uz šo laiku – tapa vidēji viens projekts mēnesī. Tās tiešām bija unikālas programmas, kuras, protams, katru būtu gribējies nospēlēt divās trīs vietās.
Pilotprojekts izdevās gana vērienīgi – tā bija lieliska tikšanās ar Kārli Lāci, ar kuru esam pazīstami sen, bet cieša sadarbība nebija izveidojusies. Tad nu šī bija iespēja to darīt daudz plašākā sastāvā – sastapās gan bigbends, gan mūsu draugi, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris. Bija iespēja paspēlēt Kārļa Lāča mūziku izvērstā sastāvā, gan populārāku mūziku, pieslēdzoties Intaram Busulim. Tas patiešām bija ne tikai eksperiments, bet arī saturiski liels muzikāls notikums. Patiesībā nemaz tik daudz nedomājām par pilotēšanu, bet gājām uz to kā uz jebkuru jaunu, intriģējošu sadarbību un foršu projektu. Pārējās lietas paliek fonā.
Kā atrast dvēseles radiniekus – viesus, kas piestāv bigbendam, un otrādi? Esat raudzījušies arī populāras mūzikas virzienā: Kriss Noa, Ralfs Eilands, Ozols, bet sadarbība ar grupu “The Sound Poets” novērtēta ar nomināciju “Zelta mikrofonam” džeza un fanka mūzikas kategorijā.
Katrai jaunai sadarbībai ir savs stāsts un situācijas ir ļoti atšķirīgas. Tomēr noteikti meklējam tādas kvalitātes, lai būtu interesanti gan skatītājiem, gan mums. Varbūt mūsu uzdrošināšanās ir skatīties tālu pāri žanriskajām robežām. Šī brīža mūzikas pasauli diktē eklektiskums – vairs nav striktu robežu.
Jo tālāk ejam, jo interesantāk. Domāju, ka bigbends ar savu apjomu un spēju kaut kādā veidā papildināt un rast veidu, kā iekļauties jebkurā žanrā, varētu būt interesants pieaicinātajiem māksliniekiem. Viņu mūzika, kas jau zināmā veidā ir nogūlusies klausītāju apziņā, skan citādi. Tā ir no visām pusēm pievienotā vērtība.
Kas tomēr no visa būtu tāds, ko gribētu turpināt arī nākotnē?
Mēs labprāt turpinātu jebkuru no šiem projektiem, jo patiešām tajos ir radīts daudz kas jauns un ilgtspējīgs. Piemēram, programma ar Jāni Lūsēnu, Zigfrīdu Muktupāvelu un Aiju Vītoliņu – to varētu vēl spēlēt un spēlēt. Tajā savienojām gan Jāņa mazāk zināmo mūziku, gan “Zodiaka” repertuāru, ko papildina orķestris. Šī mūzika ir bijusi ap mani kopš pašas bērnības, būt tajā iekšā ir ļoti interesanta sajūta. Tāpat esam radījuši arī vairākas programmas kopā ar Maestro Raimondu Paulu.
Dzintaru koncertzālē augustā bigbenda sniegumā skanēja Maestro 70. gadu mūzika – dziesmas ar Imanta Ziedoņa vārdiem, bet gada sākumā iznākušajā skaņuplatē “Jazz suites: Reimagined!” jeb “Džeza cikli” iekļautas Paula 60. gados komponētās instrumentālās džeza svītas. Kādas ir attiecības starp abām programmām?
Manuprāt, šīs abas lietas – 60. gadu instrumentālā mūzika un 70. gadu dziesmas ar Ziedoņa tekstiem – ļoti labi gāja kopā koncertā un, manuprāt, bija ļoti labs Maestro agrīnākas daiļrades kopums. Prieks, ka pagājušā gada janvārī ierakstītais materiāls beidzot ir iznācis, ņemot vērā pagājušā gada milzu rindas vinila plašu spiestuvēs. Tagad, pēc gada, beidzot saņemot ierakstu, paši ar svaigu elpu paklausāmies, ko tad esam tur sadarījuši.
Nevar nepieminēt – tā laika mūzika atdzimusi jūsu paša radītā aranžējumā.
Tas bija interesants ceļojums laikā. Caurcaurēm mēģinājām izdzīvot vai radīt no jauna 60. gadu laika posmu – gan to, kāda bija vide šeit, Latvijā, kādi bija Paula laikabiedri un spēlēšanas maniere, ņemot vērā tā laika ietekmes. Tajā laikā, izrādās, informācijas aprite bija diezgan intensīva. Kaut kādā veidā – jūrnieku, diplomātu vai citos ceļos atvesta – mūzika nonāca Latvijā. Ņemot vērā Maestro ieteikumus, gāju cauri tam, ko tajā laikā klausījās mūziķi, piemēram, Kvinsiju Džonsu vai Badiju Riču, jo tas zināmā mērā diktēja viņu muzikālo valodu. Aranžējot bija ļoti interesanti veidot skanējumu tādu, kāds tas varētu būtu bijis 60. gados.
Esat bigbenda mākslinieciskais vadītājs divus gadus, lai gan darbojaties tajā kopš atjaunošanas 2012. gadā. Kāds šobrīd ir virziena rādītājs?
Manā gadījumā no muzikālā direktora nosaukuma sākumā tas tikai kādā brīdī nomainīts pret māksliniecisko vadītāju, bet principā funkcijas visu laiku bijušās tās pašas. Darbs pie repertuāra, programmām un faktiskais darbs ar orķestri. Svarīgi ir būt nemitīgā kustībā un meklējumos. Nospraust vienu ceļu vai žanru nevaram, jo mums patīk dažādība. No vienas puses, gribam turpināt klasisko džeza tradīciju – gan improvizēta džeza mūzika, gan standarti, gan jauni aranžējumi. No otras puses, mūs interesē jaunrade gan nacionālā, gan starptautiskā līmenī.
Te arī pandēmija ir atvērusi acis, liekot saprast, ka esam talantiem bagāta nācija. Ļoti priecē, ka šie resursi mums Latvijā ir milzīgi – gan lielie mākslinieki, komponisti, solisti, gan jaunās paaudzes mūziķi. Protams, arī Eiropas kontekstā meklējam jaunu un interesantu sadarbību – tūlīt izdosim pirms kāda laika ierakstītu franču mūzikas programmu, lai parādītu klausītājiem žanra lielās mūzikas leģendas. Jāpalepojas arī, ka, motivējot jaunos talantus, jau otro gadu rīkojām bigbenda jauno komponistu konkursu.
Pavīdēja ziņas, ka top arī Gunāra Rozenberga mūzikas ieraksts.
Ļoti svarīga ir mūsu mantojuma saglabāšana. Manuprāt, tajā ir ļoti daudz lappušu, kas ir ļoti vērtīgas, bet varbūt kaut kā palaistas garām. Tā ir ļoti brīnišķīga mūzika, kurai ir jābūt pieejamai. Ieraksts, kurā piedalīsies arī Rozenberga laikabiedri un draugi, visticamāk, nonāks pie klausītājiem nākamā gada sākumā.
Bigbendā ir labi nostiprinājies pastāvīgo mūziķu sastāvs, bet kā ir ar jauno paaudzi? It kā nevarētu sūdzēties – darbojas džeza mūzikas klases un nodaļas Mūzikas akadēmijā, bet kā ir realitātē?
Esmu ļoti priecīgs par šī brīža bigbenda sastāvu. Katrs mūziķis ir savā vietā un lieliski dara savu darbu, profesionalitāte aug. Tomēr, ja kāds no šiem cilvēkiem izkrīt, situācija nav spoža – rezerves ir ļoti plānas. Institūcijas ir, bet man ir sajūta, ka šo profesiju izvēlas arvien retāk. Īpaši trūkst trombonu. Akadēmijā jaunie kursi tiek komplektēti tā, lai izveidotos kamersastāvs jeb kombo, un tajos labākajā gadījumā ir viens vai pāris pūšaminstrumenti. Turklāt bigbenda spēle ir visai specifiska, diez vai tajā varēs uzreiz ielēkt arī labi izglītots, spējīgs, bet klasiski trenēts mūziķis. Tomēr, ja salīdzinām ar laiku pirms desmit gadiem, šobrīd ir krietni labāk.
Jums kā pamatā tenora saksofonistam nākas spēlēt arī citus pūšaminstrumentus…
Bigbenda praksē ir pieņemts, ka saksofonistiem ir jāvar kaut nedaudz spēlēt gan flautu, gan klarneti.
Reizē esat gan diriģents, gan sastāva mūziķis…
Diriģenta darbs bigbendā atšķirībā no akadēmiskiem sastāviem nav vienmēr būt orķestra priekšā. Tas ir ļoti būtisks mēģinājumu procesā, bet, kad nonākam līdz koncertam, bieži nav nepieciešams, un tas man ļauj spēlēt saksofonu sekcijā, ko ļoti labprāt daru un izbaudu.
