«Esam stipras bērnu dēļ» 0
“Šoreiz nolēmām doties uz Madonas pusi, lai apciemotu ģimeni, ar kuru aizsākās mūsu tradīcija palīdzēt daudzbērnu ģimenēm,” par brauciena galamērķi teic Rīgas pašvaldības policijas saimniecības daļas vadītāja Vija Lāce.
Šis pēc skaita bija jau četrpadsmitais labdarības brauciens. Liezēres daudzbērnu ģimenes šoreiz saņēma veļas mašīnas, blenderus, mikserus, traukus, drēbes, rotaļlietas un pārtiku.
Pirms septiņiem gadiem Lāces kundze “Latvijas Avīzē” izlasījusi žurnālistes Zentas Briedes aizkustinošo stāstu par liezērieti Ludmilu Finčuku, kas ar sava dzīvesdrauga Guntara Stāmera atbalstu audzināja 11 bērnus – sešus pašas un piecus pieņemtos māsas bērnus, kas viņai bija kļuvuši par apgrūtinājumu. Astoņi bērni toreiz mācījās pamatskolā, divi gāja bērnudārzā, bet divgadīgais Jānītis Kristofers dzīvojās pa mājām.
Raksta iespaidā V. Lāce nevilcinoties sapirkusi pārtiku, vēl kādas mantas un devusies pie Rīgas pašvaldības policijas priekšnieka Jāņa Geduševa lūgt brīvdienu. Priekšnieks iesaucies: “Kāpēc tad tu viena? Mēs visi varam palīdzēt!”
Ļoti operatīvi – gandrīz vienas dienas laikā – kolēģi sanesuši iespaidīgu daudzumu dažādu bērniem noderīgu mantu. Vairāki ziedoja naudu, cits latu vai divus, cits – desmit latu, un par šo naudu saimniecības nodaļas ļaudis sapirka ikdienā nepieciešamos pārtikas produktus. Rezultātā uz Liezēri devās divas automašīnas, jo vienā visu saziedoto vairs nebija iespējams satilpināt.
“Redzot, cik daudz vajadzību ir daudzbērnu ģimenēm un cik trūcīgos apstākļos tās dzīvo, nospriedām, ka mūsu akcija ir jāturpina. Kopš 2005. gada decembra divas reizes gadā – Ziemassvētkos un Lieldienās – ar sarūpēto dāvanu kravu dodamies ceļā uz attālākajiem Latvijas novadiem.
Ģimenes izvēlamies ar sociālo darbinieku starpniecību, tad arī noskaidrojam, kāda palīdzība konkrēti katrai ir nepieciešama. Mūsu kolēģu atsaucība ar katru gadu tikai pieaug. Sākumā katrā braucienā dāvanas vedām tikai vienai daudzbērnu ģimenei, bet tagad atbalstu saņem uzreiz vairākas trūcīgās ģimenes.
Arī šoreiz tās ir trīs ģimenes,” par kolēģu aktivitāti gandarīta Vija Lāce.
Izaudzināja savējos un māsas bērnus
Ludmilas Finčukas pašas bērni visi jau pilngadīgi. Vecākā meita Natālija dzīvo Liezēres pagastā, audzina bērniņu, Vitālijs mācās Smiltenē par automehāniķi, Jevgēnijs pagaidām saimnieko pa māju. Tatjana un Kristīne darbu sameklēja Skotijā. Arī Marina, tiklīdz palika 18 gadi, nākamajā dienā aizlidoja pie savām māsām.
No Ludmilas māsas bērniem Guntars ir pilngadīgs, bet Sandim ir 17 gadi. Abi puiši mācās vidusskolā un apgūst arī profesiju. Guntars izvēlējies kļūt par pavāra palīgu, bet Sandis būs galdnieks. Jaunākie bērni mācās Liezēres pamatskolā: Ieva – 6., Mārtiņš – 5. klasē, bet pastarītis Jānītis ir otrklasnieks. Viņu īstā māte par bērniem īpašu interesi neizrāda, lai gan tepat Liezērē vien dzīvo.
“Ludmila visus bērnus ir izvilkusi, izaudzinājusi, tas ir apbrīnojami,” uzsver Rīgas policistu pārstāve Vija Lāce. Un turpina: “Pēc septiņiem gadiem, atkal esot šajās mājās, jūtos kā pie savējiem. Man ļoti gribējās redzēt mazo Jānīti, jo labi zinu viņa traģisko likteni. To, kā viņš ieradās šajā mājā un kā viss te bija. Tagad redzu, cik stalts puisis izaudzis!”
Sociālā darbiniece Ilze Jansiņa pievienojas: “Izaudzināt savus bērnus, māsas bērnus un nostatīt uz kājām, tas ir paraugs visiem. Šo bērnu liktenis varēja pavērsties pavisam citādi. Bija paredzēts viņus izšķirt, sadalīt pa bērnunamiem. Bet, pateicoties Ludmilai, tas nenotika.”
Lielajai ģimenei savulaik piedāvāja dzīvokli pagasta centrā labiekārtotā mājā. Taču Ludmila atteicās, jo vasarā “Graviešos” ir kur izskrieties, netālu ezers. Bet galvenais, šeit ģimenei ir savs dārzs, kur izaudzēt kartupeļus, dārzeņus, kūtī tur lopiņus – ir govs, tele, truši.
“Saskābējam kāpostus, sataisām salātus, ievārījumu, pašiem ir piens, krējums, sakuļam pat sviestu,” stāsta daudzbērnu mamma. Runājot par grūtumiem, viņa enerģiski atmet ar roku: “Cik var čīkstēt par grūtiem laikiem! Vaimanāšana neko nelīdz. Patiesībā ar bērniem mēs esam stipras.”
Kuplā saime dzīvo pašvaldības mājā, bet tā prasīt prasās pēc kārtīga remonta. Pašiem tādiem mērķiem atlicināt naudu nav iespējams.
Rīgas pašvaldības policisti Ludmilai sagādāja veļas mašīnas – veselas trīs. Tās ir lietotas, bet joprojām darba kārtībā. “Paši pārbaudījām,” apliecina Vija Lāce. Atvesto dāvanu klāstā ir rotaļlietas, drēbes, ko saziedoja Rīgas policisti, arī produkti – milti, makaroni, auzu pārslas, manna, gaļas konservi, žāvēta cūkas gaļa, tāpat saldumi, kā arī raugs un eļļa.
Atvadoties Ludmila lūdz pateikt siltu paldies visiem, kas viņus joprojām atbalsta, – Rīgas pašvaldības policistiem, Grandāna ģimenei, Nikolajam Bogdanovam, brālēnam no Ķekavas, kurš labu cilvēku atdāvinātās lietas atgādājot uz Liezēri Ludmilas bērniem.
Tikpat kā ģimenes bērnudārzā
Anna Stafecka un Inese Dolbe ir māsas. Šobrīd Anna ar saviem trim puikām mitinās pie Ineses, kura kopā ar vīru audzina piecus bērnus – meitu un četrus dēlus. Nu mājās ir teju vai bērnudārzs – kopā astoņi bērni vecumā no 4 līdz 13 gadiem. Dolbju ģimenē vecākā ir trīspadsmitgadīgā Nanija Anita, brālim Laurim – 11 gadi, Kasparam – astoņi gadi, bet dvīņiem Kristapam un Kristeram nupat palika četri gadi.
Savukārt A. Stafeckas dēliem Adriānam ir pieci, Marekam – seši, bet Tomam ir septiņi gadi, zēni apmeklē bērnudārzu. Sociālā darbiniece Ilze Jansiņa, raksturojot Annu, saka – viņa nepadodas grūtībām, tiek ar visu galā pati. Viena audzina bērnus un strādā fermā pie govīm.
Arī Inese agrāk strādāja fermā. Tagad ir otrās grupas invalīde, arī vīram pēc negadījuma darbā, kad tika lauztas abas kājas, piešķirta trešā grupa. Sociālais dienests apmaksā bērnudārzu, piešķirts mājokļa pabalsts. Inese vismaz reizi nedēļā cep maizi, tad izmanto arī Eiropas pārtikas paku miltus un auzu pārslas.
Abām māmiņām ir šodienai netipisks vaļasprieks – izšūšana. Inese rāda sedziņas, bērnu spilvendrānas, citus rokdarbus. Skatoties seriālus, nevar sēdēt, klēpī saliktām rokām. Blakus noliek rokdarbu kastīti ar diegiem un izšuj. Māsām šīs prasmes esot no mammas, viņai izšūšana bija liela aizraušanās.
Toties Nanijai Anitai padodas zīmēšana. Skolotāja teikusi, ka meitenei būtu jāmācās mākslas skolā Madonā. Bet mammai nav naudas, lai apmaksātu mācības un ceļu, skumji nosaka Nanija. Meitene zīmēšanu māca saviem mazajiem brāļiem un brālēniem. Zīmējumu ir vesels birums – katram ciemiņam tiek uzreiz vairāki darbi. Krāsaini gaiļi, pavasara puķes, lauku ainava, tematika tepat tuvākajā apkārtnē noskatīta.
Ko Inese vēlētu saviem pieciem bērniem? Noteikti – lai mācās, apgūst profesiju.
Abas māsas Anna un Inese augušas astoņu bērnu ģimenē. Inese nožēlo, ka pašai neesot bijis iespējams apgūt profesiju, gājusi mammas pēdās – uz fermu pie lopiņiem. Brāļi un māsas arī tagad draudzīgi sadzīvo, bieži tiekas ģimenes salidojumos. Anna saskaitījusi, ka visi kopā viņi saviem vecākiem sagādājuši 28 mazbērnus.
