“Mēs esam pirmā “pusnemirstīgā paaudze”.” Saruna ar Latvijas kultūras mantojuma apzinātāju Ainaru Brūveli 1
Ainars Brūvelis beidzis Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti. Studējis arī tieslietas un informāciju tehnoloģijas, strādājis projektos Zviedrijā, Norvēģijā un ASV. Viens no Latvijas uzņēmumu datu bāzes “Lursoft” izveidotājiem. Cita starpā nodarbojas ar projektiem, kas apzina Latvijas kultūras mantojumu.
Savam tviterkontam tu esi izvēlējies dieva Hārona vārdu, kurš seno grieķu mitoloģijā pārved mirušo cilvēku dvēseles pāri Stiksas upei. Tātad Hārons faktiski kļuvis par tavu pseidonīmu. Kāpēc?
A. Brūvelis: Sociālajos tīklos parādījos samērā vēlu, pēc iesaistes sabiedriskajos projektos. Vispirms radās “dainuskapis.lv”, tad “timenote.info”, vēlāk iesaistījos “garamantas.lv”.
Sociālie tīkli ir efektīvs ideju popularizēšanas instruments.
Tā kā pirms desmit gadiem kopā ar Aivaru Borovkovu izveidotais “timenote.info” vēl saucās “nekropole.lv”, savam pseidonīmam izvēlējos Hārona vārdu.
Kas ir “timenote.info” – piemiņas vieta? Vai digitāla kapsēta? Un kā tu tulkotu šo vārdu “timenote”?
Viens no iespējamajiem tulkojumiem – “laika zīme”. Mēs visi atstājam aiz sevis pēdas jeb zīmes. Bet “timenote.info” ir kaut kas vairāk nekā digitālā kapsēta.
Jā, tajā pieminētas 150 000 kapsētas visā pasaulē, apzināti vairāk nekā 11 miljoni kādreiz dzīvojušo. Vietni apmeklējuši daudzi miljoni cilvēku, tai ir 26 000 reģistrētu lietotāju visā pasaulē, kuri regulāri izdara ierakstus divpadsmit valodās.
Ar laiku parādījās cilvēki, kuri vēlējās iemūžināt paši sevi, vēl dzīviem esot – bez konkrētas kapsētas, bez pieminekļa, vien ar dzimšanas datumu.
Starp citu, latviešiem tas nav nekas neparasts. Mēs taču izsenis klētīs vai bēniņos esam turējuši zārku. Redzējuši kapa pieminekļus, kuros ierakstīti divi vārdi, bet tikai vienam no viņiem iekalts nāves datums.
Ieraksti portālā, līdzjūtības, fotogrāfijas un atmiņas patiesībā vairāk raksturo tos, kuri ir ievietojuši šo informāciju.
Es teiktu, ka šodien “timenote.info” drīzāk ir enciklopēdija par cilvēkiem, vietām un notikumiem. Absolūti nekomerciāls projekts, kuru uztur ziedojumi un brīvprātīgais darbs.
Kā tu domā – vai iespējami virtuālie kapusvētki? Ar digitālo kapu sakopšanu, puķu stādīšanu, ziedu nolikšanu? Ar piemērotu mūziku, mācītāja uzrunu, radu tikšanos videokonferencē, distancētu glāzīšu saskandināšanu? Savdabīgi attālinātie Covid-19 laikmeta kapusvētki…
Es teiktu tā – tiek apkopts nevis digitālais kaps, bet gan piemiņa par cilvēku. Brīdī, kad mēs kaut ko digitalizējam un ievietojam internetā vai pat vienkārši nopērkam viedierīci, gribot negribot atstājam pēdas virtuālajā vidē.
Daži piemēri, kas raksturo dažus portāla lietotājus. Tajā ierakstīti arī pēdējos gados Ukrainā bojā gājušie – sākot ar Maidanu un beidzot ar Doņeckas un Luhanskas frontēs kritušajiem.
Un ir cilvēki, kuri turpina sarunāties ar saviem aizgājējiem.
Kāda ukraiņu māte, kuras karā kritušā dēla piemiņu iemūžinājām mēs, lapas veidotāji, tagad regulāri ievieto viņa fotogrāfijas, pat raksta dzeju.
Interesanti, ka Latvijā šādus ierakstus izdara jaunieši, veltot tos pēkšņā nāvē aizgājušiem vienaudžiem. Skan varbūt paradoksāli, bet mēs sastopamies ar virtuālu un reizē ciešu saikni, kas turpinās gadiem ilgi.
Mainās paaudzes, un kapi aizaug. Mēs apkopjam savu vecvecāku kapus, bet tālākās paaudzes nereti jau tiek aizmirstas, tās it kā izgaist pagātnē. Gluži citādi ir ar digitāliem kapiem – tie ir mūžīgi.
Šajā ziņā mēs patiešām esam pirmā “pusnemirstīgā paaudze”. Pagaidām mums vēl nav pieejama miesiskā, fiziskā nemirstība.
Taču digitālā vidē jau saglabājas nelieli notiekošās realitātes fragmenti.
Piemēram, mūsu abu nesenā sarakste internetā, kad norunājām šo tikšanos, telefona zvani, īsziņas, mana reģistrēšanās autostāvvietā un tās apmaksa – tas pilnībā vairs nepazudīs.
Vienlaikus mēs abi esam unikāli tādā ziņā, ka esam pēdējā paaudze, kas atceras dzīvi pirms interneta un mobilā telefona. Daudzi saka, ka dzīve tolaik bija vienkāršāka, cilvēciskāka.
Es tomēr uzskatu, ka savā dziļākajā būtībā pasaule nav mainījusies. Ja nu vienīgi tas, ka sākam dzīvot globālā ciematā, kurā pastāv vienota kolektīvā atmiņa.
Mazās kopienās informācija par cilvēkiem, dzimtām, notikumiem tika uzkrāta un saglabājas, un to izdzēst var tikai globālas kataklizmas kā mēra epidēmijas vai kari.
Ciemā vēl gadiem, pat gadu desmitiem ilgi, tiek runāts – bet atceries, kā tas tur toreiz, kā viņš izdarījās! Tehnoloģijas atcerēšanos padarījušas vieglāku un plašāku – mums gribot vai bieži vien pat negribot.
Atcerēties vai aizmirst – tēmas, kas mums nereti saistās ar nāvi. Bet nomirt jau var ne tikai cilvēks. Mūsu tautas lielākais dārgums ir dainas. 19. gadsimta otrā pusē vēl bija cilvēki, kuri zināja simtiem, pat tūkstošiem dainu. Ja Krišjānis Barons tās nebūtu pierakstījis, lielākā daļa dainu ietu zudumā. Tu esi ķēries pie līdzīgiem projektiem, kuri iemūžina tautas atmiņu. Piemēram, “dainuskapis.lv”. Vai tad internetā dainas līdz šim nebija pieejamas?
Pilnībā nebija! Trimda savulaik publicēja internetā Barona dainu tekstus. Tagad vietnē “dainuskapis.lv” pieejamas skenētas un atšifrētas Barona ar roku uzrakstītās dainu lapiņas.
Tā dainas kļuvušas par daļu no mūžības. Interneta lietotāji tās nokopējuši un noglabājuši neskaitāmās vietās.
Vēl viens projekts – “garamantas.lv”. Es to dēvētu par digitalizētu atmiņu kolekciju – manuskripti, vēstules, fotogrāfijas. Kā tu līdz tam nonāci?
Ne tikai Latviešu folkloras krātuvē, arī citās Latvijas bibliotēkās, muzejos un personīgajās kolekcijās glabājas milzīgas, vēl neapjaustas vērtības. Māju bēniņos atklājējus gaida aizmirstas dienasgrāmatas, fotoalbumi.
Latviešu folkloras krātuves pētnieces Sanitas Reinsones vadībā tapa digitālā glabātava “garamantas.lv”, savukārt mana ideja bija padarīt daļu Folkloras krātuves materiālu publiski pieejamu transkribēšanai jeb pārrakstīšanai.
Pastāv tāds jēdziens kā brīvprātīgais pūļa darbs. Brīvprātīgajiem palīgiem tiek piedāvāta iespēja atšifrēt un pārrakstīt jau ieskenētus tekstus.
Automatizēti tos atpazīt nav iespējams, jo nākas saskarties ar dažādiem rokrakstiem, veco ortogrāfiju, dialektiem, latgaļu valodu. Ar vācu, franču, krievu, poļu valodu iestarpinājumiem. Tas ir rūpīgs, pacietību un zināšanas prasošs darbs.
Un kāda ir atsaucība?
Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm – liela. Viens no iemesliem – Latvijā ir daudz labi izglītotu cilvēku, kuriem ir gana brīvā laika, bet diemžēl maz naudas.
Tāpēc atšķirībā no Rietumeiropas senioriem viņi lielu daļu laika pavada mājās.
Tas gan nav nekas nepierasts, jo latvieši pēc dabas ir diezgan lieli vienpatņi.
Vienlaikus tie ir moži, garīgi aktīvi cilvēki, kuri vēlas darīt, viņuprāt, kaut ko interesantu un vienlaikus kalpot vispārējam labumam. Savdabīga misijas apziņa.
Kāpēc cilvēkos pieaug interese par pagātni, dzimtu vēsturi, seno sadzīvi? Kāpēc parādās daudzās grāmatas par novadu vēsturi?
Manuprāt, tā ir pretreakcija okupācijas laikam. Mēģinājums restaurēt okupācijas iedragātās sociālās struktūras, atjaunot zudušās atmiņas.
Gan manā, gan sievas ģimenē vectēvi ir izsūtīti, vecāku brāļi un māsas nonāca trimdā.
Ir pazaudēta liela daļa no atmiņu mantojuma, kas ļauj labāk saprast, kas mēs esam, no kurienes nākam un kurp ejam. Tieksme atcerēties, ņemt vērā iepriekšējo paaudžu pieredzi ir organiska, tā iekodēta pašā cilvēka dabā.
Manuprāt, miljons subjektīvu, varbūt pat pretrunīgu atmiņu kopumā dod objektīvāku izpratni par notikušo nekā valsts iestāžu “oficiāli apstiprinātā” vēsture.
Ko lai dara cilvēks, kurš visu mūžu ir fotografējis un kuram mājās kurpju kastēs glabājas fotofilmas un diapozitīvi? Šobrīd tie varbūt nevienu neinteresē. Bet kā būs pēc 100 gadiem? Te vietā būtu pieminēt Lubānas fotogrāfu Alfredu Grāveru, kurš aptuveni 50 gadus, no 1900. līdz 1954. gadam, dokumentēja Lubānas un tās apkārtnes dzīvi. Brīnumainā kārtā liela daļa no viņa arhīva ir saglabājusies. Ļoti interesants materiāls.
Es pats jau esmu ķēries pie attēlu skenēšanas. Mūsu dzimtā glabājas pat 150 gadus vecas fotogrāfijas.
Diemžēl pēdējos gadu desmitos Latvijas sabiedrībā turpinās destruktīvi procesi, cilvēki aizbrauc, Latviju atstāj pat veselas ģimenes. Un vecie fotoalbumi labākajā gadījumā nonāk māju bēniņos vai interneta izsolēs, sliktākajā – krāsnīs.
Patiesībā šai bagātībai vajadzētu atrasties arhīvos – gan fiziskā, gan digitālā veidā kopā ar “stāstiem”. Mans ieteikums būtu – skenējiet fotogrāfijas.
Ja varat to atļauties, noglabājiet failu kopijas datu “mākonī”, vienlaikus neaizmirstot nodot uzticamiem cilvēkiem pieejas kodus. Un dariet to šodien, kamēr kāds vēl var pateikt, kas tā ir par vietu un kas tā ir par seju.
Ja paši nezināt, izlieciet sociālajos tīklos – tas ir bezmaksas veids, kā pieslēgties tautas “kolektīvajai atmiņai”.
Mēs te runājam par modernām tehnoloģijām, kā tās maina dzīvi un palīdz saglabāt mūsu vēstures liecības. Vienlaikus tu visai skeptiski esi izteicies par e-vēlēšanām. Kāpēc?
Ekziperī savulaik rakstīja – “baznīca, kas sūdzas par ticīgo trūkumu, apsūdz pati sevi”. Tāpat ir ar politiķiem. Tikai nepopulāri vai totalitāri politiķi cenšas panākt masveidību ar mākslīgiem, tehnoloģiskiem līdzekļiem.
Bet demokrātija un vēlēšanas ir milzīga sabiedrības priekšrocība.
Ja vēlēšanas kļūst nepopulāras, problēma ir politiķos un politiskās sistēmas modelī. Vienlaikus kā informācijas tehnoloģiju eksperts varu apgalvot – pilnīgi droša, neuzlaužama aizklātu e-vēlēšanu sistēma nav iespējama.
Bet demokrātija ir pārāk vērtīga lieta, lai ar to spēlētos.
Samērā drošas, tātad pārbaudāmas e-vēlēšanu sistēmas ieviešanas obligāts nosacījums būtu to atklātums, taču tad vispirms jānobalso par vēlēšanu principa maiņu.
Ja piekrītam atklātu vēlēšanu principam, es ieteiktu iet vēl tālāk, rīkot e-referendumus par katru nozīmīgu jautājumu. Jo e-vidē referendumi praktiski neko nemaksā, taču vienlaikus tie varētu kalpot par reālas demokrātijas pamatu.
